Ričards I — Anglijas karalis Lauvas sirds (1157–1199)

Ričards I (1157. gada 8. septembris – 1199. gada 6. aprīlis) — Anglijas karalis no 1189. līdz 1199. gadam, plašāk pazīstams kā Ričards Lauvas sirds. Viņš bija Anglijas karaļa Henrija II un Akvitānijas Eleonoras dēls. Būdams trešais dēls un sākotnēji neparedzēts troņa mantinieks, viņš agrā jaunībā tika uzskatīts par aizvietotājbērnu. Ap 1168. gadu viņš kļuva par Akvitānijas hercogu, vēlāk kontrolēja plašas zemes Francijas dienvidos, kur viņš saņēma lielāku daļu savas politiskās un militārās pieredzes.

Agrā dzīve un ambīcijas

Ričards dzimis Bekmontas pilī (Beaumont Palace) Oksfordā un saņēma izglītību, kas bija orientēta uz bruņinieka un valdnieka karjeru. Viņš runāja vairāku reģionu valodās, galvenokārt normānu franču un okcitānu (dienvidfranču) dialektiem, kā arī prata latīņu; angļu valodā viņš runāja maz. Kā jauns vīrietis viņš piedalījās konfliktos pret savu tēvu un brāļiem periodā, kad Eiropā valdīja intrigas par varu un mantinieku tiesībām, kas veidoja daļu no viņa politiskās formēšanās.

Valdīšana un politiskā situācija

Ričards kļuva par Anglijas karali 1189. gadā pēc tēva Henrija II nāves. Viņa valdīšana bija raksturīga ar spēcīgu militāru noslieci un dažādiem konflikta laukiem — gan kontinentālajā Eiropā, gan Levantē. Viņš bieži strādāja kopā vai sacentās ar Francijas karali Filipu II, un attiecības ar māti Eleonoru un jaunāko brāli Džonu ietekmēja politiskos lēmumus visā valdīšanas laikā.

Trešais krusta karagājiens un kaujas Tuvajos Austrumos

Ričards bija viens no Trešā krusta karagājiena vadītājiem, kas patiesībā nepanāca galveno mērķi — atgūt Jeruzalemi no Saladina — taču viņš guva nozīmīgas uzvaras un panākumus piekrastes pilsētu atgūšanā. Ceļojuma gaitā Ričards iekaroja Sicīliju un Kipru, kaujās pie Acre un Arsufas piekrastes (Arsufas kauja) parādīja izcilas taktiskas spējas. Galu galā Ričards panāca vienošanos ar Saladin, kas deva kristiešiem drošību un piekļuvi svētceļniekiem Jeruzalemē — tomēr pilsēta viņam nepadevās.

Sagūstīšana un izpirkums

Atgriežoties no krusta karagājiena 1192. gadā, Ričardu pie robežas sagūstīja Austrijas hercogs Leopolds I, un vēlāk viņš nonāca Svētās Romas impērijas valdītāja rokās. Anglijai un viņa zemju pakļautajiem nācās samaksāt milzīgu izpirkuma maksu — vēsturiskajos avotos minēta summa aptuveni 150 000 marku —, lai nodrošinātu viņa atbrīvošanu. Izpirkuma nokārtošana radīja smagus finansiālus sloga nesējus: tika ieviesti īpaši nodokļi un intensīvāki nodokļu iekasēšanas pasākumi, tai skaitā scutage un citi maksājumi, lai segtu parādu.

Attiecības ar Angliju un valdīšanas īpatnības

Ričardu bieži uzslavē kā drosmīgu karavīru un cēlu bruņinieku, taču viņa attieksme pret Angliju bija īpaša — valdīšanas laikā viņš faktiski atradās karos un ceļos lielāko daļu laika. No vienpadsmit valdīšanas gadiem viņš Anglijā pavadīja aptuveni sešus mēnešus. Viņa klātbūtnes trūkums un mērķtiecīgā ieņēmumu palielināšana lai segtu karaspēka vajadzības un izpirkumu raisīja neapmierinātību piekļautajās zemēs, taču vienlaikus nostiprināja viņa reputāciju kā bruņinieka-karavadoņa.

Nākotnes pienesumi, laulība un pēctecība

Krusta karagājiena laikā Ričards apprecējās ar Berengāriju no Navarras (Berengaria of Navarre), kas viņam deva politisku atbalstu, taču viņiem nebija likumīgu mantinieku. Tādejādi pēc Ričarda nāves par troņa pretendentu kļuva viņa jaunākais brālis Džons, kurš kļuva par Anglijas karali.

Nāve un apbedījumi

Ričards mira 1199. gada 6. aprīlī pēc tam, kad aplenkuma laikā Limuzēnā (Limousin) tika ievainots ar arbaleta bulti, pie Châlus (Châlus-Chabrol). Viņa brūce, visticamāk, inficējās, un mirsti izraisīja gangrēna vai septicēmija, ko izraisīja ievainojums. Tradīcija un nostāsti lika domāt par indes iespējamību, taču modernākiem izmeklējumiem nav atrasti pārliecinoši pierādījumi par saindēšanos.

Ričarda mirstīgās atliekas tika apglabātas vairākās vietās, kā to pieprasīja viduslaiku paražas: viņa ķermeņa galvenā daļa tika apbedīta Fontevro abatijā netālu no Saumur Francijā, iekšējie orgāni — Šalusā, netālu no Limožas, bet viņa sirds tika apglabāta Ruānas Notre Dame katedrālē. Sirds atrada 1838. gadā, un 2012. gadā zinātnieki to izpētīja, pārbaudot iespējamību, ka viņš tika noindēts; pētījumi neatbalstīja šo versiju.

Mantojums un vēsturiskais tēls

• Militārais tēls: Ričards palicis vēsturē kā viens no viduslaiku izcilākajiem bruņiniekiem un militārajiem komandieriem — par to liecina viņa prasme kampaņās un kaujās.
• Kultūras ietekme: viņš ievērojami ietekmēja romānu un leģendu veidošanos par bruņiniekiem (piemēram, Ričarda un Robina Huda saistības populārajā folklorā).
• Politiskā ietekme: Ričarda ilgstošā prombūtne un nepieciešamība piesaistīt līdzekļus armijas uzturēšanai un izpirkuma apmaksai atstāja nospiedumu uz Anglijas administrāciju un nodokļu sistēmu.

Kopumā Ričards I paliek spilgta un pretrunīga figūra — karavīrs, kurš iekaroja slavu Tuvajos Austrumos un Eiropā, bet kura valdīšana bija vairāk vērsta uz militāro slavu nekā uz ilgtermiņa iekšpolitisku attīstību Anglijā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Ričards I Anglijas valdnieks?

J: Kādas bija viņa attiecības ar Henriku II un Eleonoru Akvitānieti?

J: Ko viņš darīja Trešā krusta karagājiena laikā pret Saladinu?

J: Kā mira karalis Ričards?

J: Kur tika apglabātas karaļa Ričarda mirstīgās atliekas?

Meklēt pēc burta