Ṣalāḥ ad-Dīn Yūsuf ibn Ayyūb (dzimis ap 1137.–1138.; tradicionāli minēts arī 1138. gada 25. decembris — miris 1193. gadā), plašāk pazīstams kā Saladins, bija kurdu izcelsmes valdnieks, kas ieguva pasaules mēroga slavu kā musulmaņu līderis krusta karu laikā. Viņš vienoja lielas teritorijas un ilgstoši vadīja pretošanos kristīgajiem krustnešiem Levantē.

Agrīnā dzīve un varas lietas

Saladins bija kurdu izcelsmes musulmanis, dzimis ģimenē, kas bija saistīta ar militāro dienestu kalifāta un vietējo valdnieku pakļautībā. Viņa tēvs strādāja pie Turcijas gubernatora, un pusaudža gados Salaḥ ad‑Dīn devās mācīties un kalpot Sīrijā. Izšķiroša nozīme viņa karjerā bija tēvoča Širkuha (Širkuhs) atbalstam — Širkuhs bija pieredzējis karavadonis, kurš Saladinu ienesa politiskajā un militārajā apritē.

1169. gadā, pēc iejaukšanās Ēģiptē un sadrumstinātas vietējas varas izmaiņām, Saladins kļuva par Ēģiptes vezīru (galveno valdības vadītāju) un pakāpeniski nostiprināja kontroli pār valsti. 1171. gadā, kullanot kalifa vājināšanos un politisko pārbīdi, viņš izveidoja neatkarīgu Ajubīdu dinastiju, kas valdīja pār Ēģipti un vēlām teritorijām.

Teritorijas un pārvaldība

Saladina varas centrālais posms aptvēra plašas zemes: Ēģipti, Sīriju, daļas no Mezopotāmijas, Hidžāzi kopā ar Meku un Meku, daļas no Jemenas, Irākas piekrastei un pat daļas Ziemeļāfrikas. Viņš nodibināja un nostiprināja Ajubīdu dinastiju, kuras varas sfēra iekļāva arī reģionālas cietokšņu sistēmas un administratīvus reformu pasākumus. Salah ad‑Dina tituls tulkojumā no arābu valodas nozīmē Ticības taisnība.

Militārās kampaņas un nozīmīgākie notikumi

Saladins kļuva par centrālu pretinieku Rietumu krustnešiem. Dažas no svarīgākajām epizodēm:

  • 1168. gadā viņa armija aizsargāja Ēģipti no krustnešu draudiem, nostiprinot viņa pozīcijas reģionā;
  • 1187. gada 4. jūlijā Saladins guva noteicošu uzvaru pie Hattinas — Hattinas kauja iznīcināja lielu daļu krustnešu spēku un noveda pie Jeruzālemes kritiena.
  • Pēc Hattinas kaujas, 1187. gada oktobrī, Jeruzāleme nonāca atkal musulmaņu kontrolē, kas bija viens no viņa karjeras simboliskajiem panākumiem;
  • Sekojot Jeruzālemes zaudējumam, Rietumi sāka Trešo krustu karu. Saladins cīnījās pret Anglijas karali Ričardu I (Ričards Lauva Sirds) — abu vadītāju attiecības ietvēra gan kaujas, gan diplomātiskas sarunas. Lai gan Ričards panāca dažas militāras uzvaras, resultātā abu pušu spēki nonāca pie kompromisiem: 1192. gada miera līgums (Truce of Jaffa) nodrošināja kristiešiem piekļuvi svētajām vietām, bet Jeruzāleme palika musulmaņu pārvaldē.

Pārvaldība, politika un reputācija

Saladins ne tikai karotāja lomā bija nozīmīgs — viņš veica arī administratīvas un reliģiskas reformas. Viņš atbalstīja sunītisko islāma skolu atjaunošanu, dibināja mošejas, madrasas un hospitāļus, kā arī centās uzturēt kārtību plašajās teritorijās, kuras viņš pārvaldīja. Daudzi muslimu hronisti slavē viņa taisnīgumu, žēlsirdību pret iedzīvotājiem un ievērojamu diplomātisko talantu.

Eiropas hronisti, kā arī mūsdienu vēsturnieki dažādi raksturo Salam: no vienas puses — kā prasmīgu stratēģi un vienojošu līderi, no otras — kā politiski rēķinātam valdniekam. Viņa attieksme pret gūstekņiem un iedzīvotājiem dažādās situācijās atšķīrās, un avotos minēti gan žēlsirdības, gan bargāku lēmumu piemēri; kopumā viņa reputācija ir kļuvusi par simbolu gan islāma, gan daļēji Rietumu literatūras valu raksturojumā.

Nākotnes mantojums un nāve

Salaḥ ad‑Dīn nomira 1193. gadā Damasā (Damaskā). Pēc nāves Ajubīdu dinastija turpināja valdīt vairākās reģiona daļās, taču viņa personības un militārās darbības ietekme palika ilgstoša — gan musulmaņu pasaulē, gan Rietumu leģendās. Viņu apglabāja Damaskā pie Umayyad mošejas, un viņa kapa vieta kļuva par piemiņas simbolu.

Par Saladinu ir rakstītas daudzas grāmatas, gan arābu, gan persiešu, turku un eiropiešu avotos, bet arī mūsdienu vēstures pētījumos viņa figūra tiek analizēta plašā kontekstā — no militārajām metodēm līdz politiskajai un reliģiskajai nozīmei.

Vērts pieminēt arī populāru darba piemēru: Daastaan Imaan Farooshoon Ki — Althamasha urdu valodā sarakstīta grāmata, kas plaši apraksta Saladinu, salīdzinot un izceļot viņa īpašības salīdzinājumā ar citiem karaļiem un prinčiem. Tomēr par viņa dzīvi un varu ir pieejami daudzi citi avoti dažādās valodās, kas sniedz plašāku un daļēji atšķirīgu skatījumu uz viņa darbību.