Mozus

Agrīnā dzīve

Mozus bija dzimis no Levija cilts. Jaunais faraons, baidīdamies no arvien pieaugošā izraēliešu skaita, pavēlēja visus jaundzimušos ebreju zēnus iemest Nīlas upē, bet meitenēm atļāva palikt dzīvām. Mozus māte Johebeda dzemdēja un trīs mēnešus sargāja viņu no faraona karavīriem. Kad viņa vairs nevarēja viņu noslēpt, viņa izgatavoja grozu, kas bija izklāts ar darvu un darvu, un ielika viņu niedrēs upes krastā, kamēr viņa māsa Mirjama no attāluma viņu vēroja.

Kāda princese, viena no faraona meitām, devās uz Nīlu, lai nomazgātos. Tur viņa atrada raudošu bērnu un pamanīja, ka tas ir ebreju bērns. Mozus māsa, pievienojoties pavadošajām personām, piedāvāja atrast kādu ebreju sievieti, kas auklētu bērnu princeses vietā, un viņa piekrita. Atvedusi Mozus īsto māti, princese lūdza viņai būt par bērna mitro aukli, par ko viņai tika samaksāts. Kad bērns paaugās, viņa aizveda viņu pie faraona meitas, kura nosauca viņu par Mozu, sakot: "Es viņu izvilku no ūdens." Kad bērns paaugās, viņa viņu aizveda pie faraona meitas, kura viņu nosauca par Mozu.

Mozus uzauga kā priviliģēts tiesas loceklis. Viņš bija labi izglītots gan akadēmiski, gan fiziski. Viņam mācīja roku cīņas taktiku un vadību.

Pēc pilngadības viņš nogalināja ēģiptiešu sargsuni, kurš sita ebreju vergu, un viņam nācās pamest Ēģipti, jo faraons mēģināja viņu nogalināt.

Degošais krūms

Mozus aizbēga uz Midiānu, kur apprecējās ar Jetro meitu Ciporu. Ziporai bija divi dēli. Vecais faraons nomira, un izraēlieši skaļi raudāja. Dievs viņu sadzirdēja. Kādu dienu Mozus ganīja sava tēvoča Jetro aitas un nonāca Horeba kalnā. Dieva eņģelis lika krūmam aizdegties ar uguni, bet tas nesadega. Kad Mozus pienāca tuvāk, Dievs uzrunāja viņu un pavēlēja viņam novilkt apavus, jo viņš atradās svētajā zemē. Dievs viņam pavēlēja būt par izraēliešu vadoni un izvest tos no Ēģiptes. Sākumā Mozus negribēja to darīt un teica, ka viņš neprot runāt, bet Dievs viņam pavēlēja un deva viņa brālim Āronam runāt viņa vietā. Mozus atgriezās Ēģiptē un pastāstīja vecākajiem, kas notika.

Mozus un faraons

Tad Mozus devās pie faraona un lūdza, lai viņš izlaiž izraēliešus. Tomēr faraons tam nepiekrita. Visbeidzot Dievs uzspridzināja desmit sērgas ēģiptiešiem, līdz faraons piekrita izlaist izraēliešus. Pēdējais mēris bija visu pirmdzimušo - gan cilvēku, gan dzīvnieku - nogalināšana. Tomēr, lai glābtu izraēliešus, viņiem tika pavēlēts iezīmēt savas mājas durvis ar jēra asinīm, lai atriebības eņģelis tās redzētu un zinātu, ka "jāiet garām" šim namam.

Faraons beidzot nolēma ļaut izraēliešiem doties prom, un viņi lielā skaitā devās prom no Ēģiptes. Vēlāk faraons mainīja savas domas un sekoja Mozum un viņa tautai ar armiju, lai uzbruktu viņiem. Taču Mozus panāca, ka Sarkanā jūra atdalījās un atvēlēja izraēliešiem ceļu. Izraēlieši bija drošībā, bet faraona armija tika iznīcināta.

Ceļojums tuksnesī

Mozus vadīja izraēliešus cauri tuksnesim, un Dievs deva viņiem mannu un paipalas ēšanai un ūdeni no klintīm dzeršanai. Viņš arī lika amalekiešiem zaudēt kaujā. Kad Mozus nonāca Sinaja kalnā, viņš uzkāpa, lai saņemtu no Dieva desmit baušļus un citus likumus. Desmit baušļus Dievs bija uzrakstījis uz divām plāksnēm. Dievs viņam pateica arī norādījumus par priesteru pienākumiem. Mozus bija kalnā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis.

Kad ļaudis gaidīja Mozu un neatrada viņu, viņi lika Āronam, viņa brālim, izgatavot teļu no zelta un pielūdza to. Dievs par to brīdināja Mozu, un, kad Mozus nokāpa lejā un redzēja, ko viņi darīja, viņš bija tik dusmīgs, ka plāksnes nokrita un tās sadrūka gabalos. Levija cilšu ļaudīm tika pavēlēts nogalināt cilvēkus, kas pielūdza teļu.

Vēlāk Mozus lūdza Dievu piedot cilvēkiem. Dievs uzrakstīja Mozum vēl divas plāksnes un ielika tās šķirstā. Mozus arī lūdza amatniekus, lai tie izgatavotu telti, kā Dievs to vēlējās. Mozus ir tiesību filozofijas pamatu, kā arī tādu mūsdienu tiesību doktrīnu kā neatkarīga tiesu vara un varas dalīšana pamatlicējs).

Vēlākā dzīve

Kamēr izraēlieši klīda pa tuksnesi, Mozus bija tas, ar kuru runāja Dievs.Tomēr cilvēki turpināja sūdzēties par grūtībām. Dievs lika Mozum sūtīt divpadsmit izlūku, lai tie izlūkotu zemi, ko Dievs viņiem dod, tomēr daži no viņiem sāka baidīties, jo tur dzīvojošie cilvēki izskatījās spēcīgāki un varenāki par viņiem. Viņi lika pārējiem tur neiet. Tikai Jozua, Nuna dēls, un Kalebs, Jefunas dēls, ziņoja patiesību, kā Dievs to vēlējās. Tā dēļ Dievs nolēma, ka izraēlieši četrdesmit gadus klīdīs tuksnesī, un visi, izņemot Jozuu un Kalebu, no šīs paaudzes mirs, tā arī neredzot apsolīto zemi.

Dievs caur Mozu deva izraēliešiem daudzus likumus. Mozus pirms nāves lika Jozuam viņu pārņemt.

Mozus nomira, pirms viņš bija sasniedzis Kanaānu, zemi, uz kuru Dievs vadīja savu tautu. Viņš bija 120 gadus vecs, kad nomira.

Mūsdienās ebreji visā pasaulē ievēro desmit baušļus un Toras likumus, ko Dievs viņiem deva caur Mozu. Viņu par pravieti uzskata arī musulmaņi.

Vēsturiskais Mozus

Bībelē, Torā un Korānā ir atsauces uz personu vārdā Mozus. Vārds, ko viņi dod šai personai, atšķiras. Par Mozu ir rakstījuši arī citi cilvēki. To vidū ir Tacits un Strabons. Nav zināms, cik daudz šajos aprakstos ir ņemts no agrākajiem avotiem, kas, iespējams, tagad ir zuduši.

Agrāks avots ir Ipuveras papiruss, kurā aprakstīti desmit sērgu notikumi.

No tādām valstīm kā Ēģipte vai Asīrija nav atrasti nekādi citi rakstīti dokumenti, kas būtu tapuši pirms aptuveni 850. gada pirms mūsu ēras un vēstītu par Bībeles stāstiem vai tās galvenajiem varoņiem. Nav zināmi nekādi fiziski pierādījumi (piemēram, keramikas lauskas vai akmens plāksnes), kas liecinātu, ka Mozus patiešām eksistēja. Faraoni ir pavēluši iznīcināt ierakstus, kas viņus nostāda sliktā gaismā. Dažādos Senās Ēģiptes vēstures laikmetos ir iznīcinātas arī vairākas kartotēkas no pieminekļiem.

Izskatās, ka Bībelē aprakstītajam stāstam par Mozu ir divi dažādi avoti. Bija divas cilvēku grupas, kas stāstīja šo stāstu. Abi stāsti tika nodoti atsevišķi. Tikai vēlāk tie tika apvienoti versijā, kas tagad atrodama Bībelē. Iespējams, ka stāstu nodošana no paaudzes paaudzē ir radījusi arī neprecizitātes. Daži cilvēki, stāstot stāstu, to papildināja. Viņi arī izlaida citas lietas.

Kritika

Saskaņā ar Toru Mozus noteica nāvessodu par daudziem pārkāpumiem. Viņš lika nogalināt arī uzvarētos ienaidniekus. Jūdi, kristieši un musulmaņi viņu uzskata par svētu personu. Šī iemesla dēļ šo ebreju Bībeles fragmentu kritika ir atstāta citiem.

Piemēram, 18. gadsimta beigās deists Tomass Peins "Saprāta laikmetā" (The Age of Reason) plaši komentēja Mozus likumus. Peins arī pauda savu viedokli, ka "Bībelē aprakstītais Mozus raksturs ir visbriesmīgākais, kādu vien var iedomāties", kā piemēru minot stāstu 4. Mozus 31:13-18. Deviņpadsmitajā gadsimtā agnostiķis Roberts G. Ingersols (Robert G. Ingersoll) rakstīja: "... ka visas tās nezinības, apkaunojošās, bezkaunīgās, bezjūtīgās, pretīgās lietas, kas aprakstītas "iedvesmotajā" Pentatēhā, nav Dieva vārdi, bet vienkārši "dažas Mozus kļūdas". 2000. gados ateists Ričards Daukinss, atsaucoties uz to pašu fragmentu, līdzīgi kā Peinss, secināja: "Nē, Mozus nebija lielisks paraugs mūsdienu morāles piekritējiem".

Saistītās lapas

• Desmit baušļi