Hieroglifi jeb hieroglifi ir rakstības veids, kurā skaņu un vārdu apzīmēšanai izmanto simbolus vai attēlus. Hieroglifus izmantoja ēģiptieši, luvijieši un maiji. Tie ir atrasti arī Turcijā, Krētā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā.
Tiek uzskatīts, ka tās radās, kad attēli tika izmantoti, lai stāstītu stāstus uz podiem un citiem mākslas darbiem. Laika gaitā attēli kļuva par burtiem. Šāds pārejas process — no attēla uz simbolu ar ierobežotu nozīmi — notika neatkarīgi dažādos reģionos un kultūrās, tādēļ nav viena vienota "hieroglifu izgudrojuma".
Vārds "hieroglifs" cēlies no grieķu valodas vārdiem ἱερός (hierós 'svēts') un γλύφειν (glúphein 'griezt' vai 'rakstīt'), un to pirmo reizi sāka lietot, lai apzīmētu ēģiptiešu hieroglifus. Grieķi, kas ieradās Ēģiptē, redzēja attēlus ar burtiem, kas bieži bija izgrebti uz māju sienām, kapenēm un pieminekļiem.
Ēģiptiešu hieroglifi
Ēģiptiešu hieroglifi ir viens no vislabāk pētītajiem hieroglifu veidiem. Tie attīstījās agrīnā faraonu laikmetā (ap 4. gadu tūkst. p. m. ē.) un lietoti rakstiskai saziņai, reliģiskiem tekstiem un memoriāliem uzrakstiem līdz laikam pēc Kristus. Šis raksts ir logosillabisks — tajā sastopami:
- logogrammas (vārdu vai ideju zīmes),
- fonētiski zīmji (uniliterāli, biliterāli, triliterāli — attēlo vienu, divas vai trīs skaņas),
- determinativas (nefonētiskas zīmes, kas norāda vārda nozīmes kategoriju).
Rakstība var būt izvietota rindās vai slejās un tiek lasīta virzienā, uz kuru vērsti attēlotie dzīvnieki vai cilvēki (piem., ja tie skatās pa kreisi, tekstu lasīs no kreisās uz labo pusi). Lielā daļā tekstu hieroglifi tika gravēti uz akmens, bet papīra veida materiāls — papīruss — ļāva rakstīt arī ar otu un tinti.
Maiju hieroglifi
Maiju rakstība Centrālamerikā ir vēl viens neatkarīgs hieroglifu piemērs. To izmantoja maiju sabiedrībā pirms un pēc mūsu ēras sākuma, īpaši Klasiķajā periodā (aptuveni 250–900. g.). Maiju hieroglifi ir arī logosillabiski un ļoti stilizēti; tie bieži parādās uz akmens stēlām, keramikas un koka vai kaula priekšmetiem, kā arī īpašos grāmatveida dokumentos — kodeksos. Daudzi kodeksi tika iznīcināti spāņu iekarotāju laikā, tāpēc mūsdienās saglabājušies tikai daži.
Luviju hieroglifi un citi Anatolijas raksti
Luviju hieroglifi lietoja senajā Anatolijā (mūsdienu Turcijā) un tie saistīti ar luviešu valodu. Tos var atrast uz monētām, medaļām un akmens memoriāliem no bronzas un dzelzs laikmeta. Luviju hieroglifi lielākoties bija ideogrāfiski un fonētiski, un to atšifrēšana norisinājās galvenokārt 20. gadsimtā, pamatojoties uz salīdzināšanu ar citām senajām valodām un uzrakstiem.
Pieraksta īpašības
Tipiskas hieroglifu rakstāmformas pazīmes:
- kombinētas zīmes — viens vārds var sastāvēt no vairākām komponentēm (fonētiskām un ideogrāfiskām);
- determinativi — palīdz saprast semantiku, taču netiek izrunāti;
- virziena pazīmes — attēlu orientācija norāda lasīšanas virzienu;
- estētiska organizācija — uz akmens vai sienas tekstu bieži izkārto tā, lai tas vizuāli iederētos virsmā vai attēlā.
Nozīmīgs atšifrēšanas process
Dažu hieroglifu sistēmu atšifrēšana ir nozīmīgs arheoloģijas un lingvistikas notikums. Piemēram, ēģiptiešu hieroglifu atslēga bija Rosetta akmens, kas satur paralēlus tekstus trīs rakstībās; franču valodnieks Žans Fransuā Šampoljons 19. gadsimtā spēra lielu soli šīs rakstības atšifrēšanā. Maiju skripts daļēji tika atšifrēts 20. gadsimtā, pateicoties pētniekiem, kuri salīdzināja uzrakstus ar maiju valodu struktūru un vēsturiskām datēm.
Materiāli, saglabāšana un mūsdienu pētījumi
Hieroglifu tekstus atrast var uz dažādiem materiāliem: akmens, keramika, koks, metāls un papīram līdzīgs papīruss (ēģiptiešiem) vai kodexi (maijiem). Saglabāšanās pakāpe atkarīga no vides — akmens uzraksti saglabājas visilgāk, bet organiskie materiāli bieži ir bojāti vai iznīcināti. Mūsdienās pētnieki izmanto fotoģeogrāfiju, 3D skenēšanu un datortīklojumu, lai dokumentētu un analizētu hieroglifu korpusus, kā arī salīdzinātu rakstības variantus un atklātu agrāk nesaprotamas zīmes.
Kopsavilkums
Hieroglifi nav vienāda izcelsme visās vietās — tie ir rakstības veids, kur attēli un simboli tiek pielāgoti lingvistiskai funkcijai. Lai gan pašu zīmju stils un gramatiskā lietošana var būt ļoti atšķirīga (ēģiptiešu, maiju, luviju u. c.), visos gadījumos hieroglifi sniedz vērtīgu ieskatu par seno sabiedrību valodu, kultūru un domāšanu. Mūsdienu pētījumi turpina atklāt jaunus aspektus un uzlabot mūsu izpratni par šīm sarežģītajām rakstībām.
