Ķīniešu valoda — dialekti, rakstība un mandarīnu standarts

Ķīniešu valoda ir lielu savstarpēji saistītu valodu un runas šķirņu grupa, ko ķīnieši lieto Ķīnā un plašāk pasaulē. Tā pieder plašākai valodu saimei, ko parasti sauc par Ķīnas un Tibetas valodu saimi. Grupā iekļautās valodas veido plašu spektru — no ļoti tuvi saistītām šķirnēm līdz tik atšķirīgām, ka valodnieki tās klasificē kā atsevišķas valodas.

Dialekti un valodu grupas

Ķīniešu valodā ir daudz reģionālo valodu šķirņu. Galvenās no tām ir mandarīnu, vu, jue un miniešu valoda. Šīs grupas bieži sauc par «dialektiem», taču tās nav obligāti savstarpēji saprotamas — došanās no viena reģiona uz citu var nozīmēt, ka runātāji savā starpā saprotas ļoti slikti vai nemaz. Daudzas reģionālās valodas satur iekšēji atšķirīgas, savstarpēji nesaprotamas apakšatšķirnes, tāpēc daudzos gadījumos valodnieki runā par atsevišķām valodām, nevis par dialektiem.

Rakstība un rakstu zīmes

"Ķīniešu valoda" var attiekties gan uz rakstīto, gan uz sarunvalodu. Lai gan runā pastāv daudz atšķirīgu sarunvalodu, lielākoties tiem ir kopīga rakstības sistēma — tradicionālās vai vienkāršotās ķīniešu rakstu zīmes. Šīs zīmes ir logogrammas — tātad simboli, kas paši par sevi nes nozīmi, nevis tieši burtu rindas. Rakstzīmes bieži sniedz arī norādes uz izrunu vai jēgu (piemēram, ar fonētiskiem vai semantiskajiem komponentiem), tomēr viena un tā pati rakstzīme dažādās ķīniešu valodās var tikt izrunāta ļoti atšķirīgi.

Ķīniešu rakstzīmes pastāv jau vairāk nekā 3 500 gadu, un, kamēr rakstība saglabā mākslīgi salīdzinoši stabilu formu, izrunas reģionos ir attīstījušās neatkarīgi — tas ir iemesls, kāpēc rakstīts teksts bieži sniedz kopīgu veidu saprašanai starp runātājiem, kamēr mutvārdu saprašana var izrādīties ierobežota.

Standarta mandarīnu valoda

Lai atvieglotu saziņu starp dažādu reģionu iedzīvotājiem, pastāv viens standartizēts variants, ko bieži dēvē par mandarīnu. To angliski sauc par "Mandarin"; Pǔtōnghuà jeb "visiem kopīga runa" ir termins, kas lietots kontinentālajā Ķīnā, bet Guóyǔ — "visas valsts valoda" — lieto Taivānā. Visi oficiālie dokumenti Ķīnā parasti ir rakstīti un rediģēti atbilstoši mandarīnu standartam, un šo variantu māca skolās visā kontinentālajā Ķīnā. Mandarīns ir arī starptautiska mācību un saziņas norma daudzviet citur — piemēram, Singapūrā un ķīniešu diasporā.

Runas un to pieraksts

Ķīniešu valodām nav alfabēta tādā nozīmē, kā tas ir romāņu vai kirilicas valodās, tāpēc skaņu pierakstīšana vēsturiski radīja izaicinājumus. Mūsdienās mandarinā skaņu pierakstīšanai un mācīšanai plaši izmanto hanju pinyin, kas izmanto romiešu burtiem līdzīgu fonētisku pierakstu. Pinyin tika izstrādāts un standartizēts 20. gadsimta vidū un ir būtisks instruments valodas mācībās, izrunas apguvē un datortehniskajā ievadē (rakstzīmju ievade, balss atpazīšana u.c.).

Toni un izrunas īpatnības

Visās ķīniešu valodās (vai dialektos) izmanto toņus — t.i., diktē tonālā augstuma un intonācijas lomu, kas atšķir vārdu nozīmi. Piemēram, mandarīnā ir četri pamattoni plus nosacīts «neitrālais» tonis; kantoniešu dialektā to var būt seši līdz deviņi toņi atkarībā no klasifikācijas. Tonālā valodā vienas zilbes toņa maiņa var pilnīgi mainīt vārda nozīmi, tāpēc toņu apguve ir būtiska runas sapratnei.

Gramatika un valodas struktūra

Gramatikas ziņā ķīniešu valodas parasti ir analītiskas: tām nav locījumu sistēmas kā daudziem indoeiropiešu valodas atzariem — lietvārdi, darbības un pielikumi parasti nemainās formā, lai norādītu laiku vai locījumu. To vietā tiek izmantoti vārdu secība, palīdzības darbības (partikulas), laika apzīmējumi un konteksts. Valodā ir spēcīga tēmas–reģistra (topic–comment) tendence, un daudz kas tiek izteikts ar palīdzības vārdiem un aspektiem, nevis ar gramatiskām galotnēm.

Vēsturiskie un mūsdienu aspekti

Rakstītā ķīniešu valoda vēsturiski balstījās uz klasiski literāro stilu (文言文), kas atšķīrās no raksturīgās mutvārdu valodas. 20. gadsimtā notika literārās valodas veidošana, kas rezultējās mūsdienu ģenerālajā «bái huà» — izloksnes rakstībā, kas ir tuvāka runai un tiek izmantota laikrakstos, grāmatās un izglītībā.

Ķīniešu rakstzīmju attīstība radīja arī dialektu saikni: jo senāka un plašāka rakstības sistēma, jo vairāk var atšķirties izrunas reģionos, bet rakstība joprojām nodrošina kopīgu saziņas līdzekli starp dažādu reģionu runātājiem.

Kultūras un sociolingvistiskie aspekti

Reģionālie dialekti bieži ir spēcīgs etniskais un reģionālais identitātes elements — piemēram, kantoniešu (jue/minu grupas) izmantošana ikdienā, operā un medijos Honkongā vai Fujianā. Valsts politikas mēģinājumi popularizēt standartu (mandarīnu) saskaras ar lokālo tradīciju un identitātes saglabāšanas spiedienu, tāpēc daudzviet saglabājas bilingvāla situācija — oficiāli un skolā lieto mandarīnu, mājās un kopienās — vietējos dialektus.

Praktiski padomi valodas mācībai

• Sāciet ar pinyin — tas palīdz ātri apgūt izrunu un toņus.
• Apvienojiet mācības ar rakstzīmju apguvi — pamatrakstzīmes padarīs lasīšanu un atpazīšanu daudz vieglāku.
• Uzcītīgi trenējiet toņus ar audiomateriāliem vai dzimtā valodā runājošiem — toņu kļūdas var mainīt nozīmes.
• Ieiekļaujieties vietējā valodu vidē — klausieties radio, skatieties video un sarunājieties, lai iepazītu gan standartu, gan reģionālās īpatnības.

Kopumā «ķīniešu valoda» aptver plašu, dažādu un bagātu valodu kompleksu ar senām rakstības tradīcijām, spēcīgu toņu sistēmu un skaidru mūsdienu standartizācijas tendenci — īpaši mandarīnu izteiksmē.

Ķīnas hanu tauta un citas etniskās grupas Ķīnā ir galvenie ķīniešu valodas lietotāji, tomēr ķīniešu valodas ietekme un lietojums ir globāls — diasporā, tirdzniecībā un starptautiskajās attiecībās.

Dažādas ķīniešu valodas vai dialekti

Ķīniešu valoda ir kā liels koks. Tā sākās pirms tūkstošiem gadu. Tagad tam ir vairāki galvenie zari. Daži cilvēki par "tikai zaru" sauc to, ko citi cilvēki sauc par galveno zaru, tāpēc var teikt, ka ir seši vai septiņi galvenie zari. Katrs no šiem galvenajiem zariem sadalās filiālēs apmēram tā, kā ir angļu valodas atzari, ko runā Lielbritānijā, ASV, Austrālijā, Indijā utt. Tāpat kā visas romāņu valodas ir cēlušās no Romas apkaimes un to pamatā ir latīņu valoda, arī ķīniešu valodām ir kāds kopīgs avots, tāpēc tām ir daudz kopīga.

Šeit ir galvenās septiņas galvenās ķīniešu valodas/ dialektu grupas pēc lieluma:

• Guan ("Ziemeļu" vai mandarīnu), 北方話/北方话 vai 官話/官话 (aptuveni 850 miljoni runātāju),
• Wu, 吳/吴, kas ietver šanghainas valodu (aptuveni 90 miljoni runātāju),
• Yue (kantoniešu), 粵/粤 (aptuveni 80 miljoni runātāju),
• Min (hokkienu, kas ietver arī taivāniešu valodu), 閩/闽 (aptuveni 50 miljoni runātāju),
• Xiang, 湘 (aptuveni 35 miljoni runātāju),
• Hakka, 客家 vai 客 vai 客 vai "viesu ģimenes" runas (aptuveni 35 miljoni runātāju),
• Gan, 贛/赣 (aptuveni 20 miljoni runātāju)

Mūsdienās filiāles ir norādītas tikai "Guan" (ierēdņu valoda. Mandarīnu).

Jautājumi un atbildes

J: Kādai valodu saimei pieder ķīniešu valoda?

J: Kādas ir galvenās ķīniešu valodas reģionālās variācijas?

J: Kā runāšanas atšķirības ietekmē ķīniešu valodas rakstību?

J: Kāda ir oficiālā valoda, ko lieto Ķīnā?

J: Vai mandarīnu valodu māca visā Ķīnā?

J: Cik ilgi ir pastāvējuši ķīniešu rakstu zīmes?

Jautājums: Kā hanju piņjiņs atveido skaņas romiešu burtiem?

Meklēt pēc burta