Japāņu valoda — izcelsme, rakstības sistēmas un gramatika

Japāņu valoda: uzzini izcelsmi, hiraganu, katakanu, kandži, gramatikas īpatnības un modernu leksiku — viss skaidri un saistoši vienā rakstā.

Japāņu valoda (日本語 "Nihon-go" japāņu valodā) ir Japānas valsts valoda Austrumāzijā. Japāņu valoda pieder japāņu valodu saimei, kurā ietilpst arī apdraudētās rjukjuanu valodas. Tās izcelsme nav pilnīgi skaidra: viena no teorijām vēsta, ka japāņu un korejiešu valodas ir radniecīgas, taču lielākā daļa valodnieku šo saistību vairs neuzskata par pierādītu. Citas hipotēzes sasaista japāņu ar austronēziešu valodām, dravīdu valodām vai ar aptuveni un pretrunīgi vērtēto altajiešu valodu ģimeni. Kopējais pieņēmums ir, ka japāņu pieder lokālai japāņicai (Japonic) grupai, taču plašāki ģenētiski sakari joprojām ir diskutabli. Interesanti, ka japāņu valodu kā mācību kursu pilsoņi apzīmē ar citu terminu - "kokugo" (国語), kas nozīmē valsts valoda. Neskatoties uz to, japāņi ikdienā japāņu valodu bieži dēvē par 日本語.

Rakstības sistēmas

Japāņu valodā izmanto trīs galvenas rakstības sistēmas: hiraganu, katakanu un kandži. Tās lieto kombinācijā, katrai piešķirot savu lomu:

• Hiragana — fonētiska alfabēta sistēma, kurā raksta locījumus, gramatiskās galotnes, vietvārdus bez kandži un daudzus vietējos vārdus;
• Katakana — fonētiska sistēma, ko pārsvarā izmanto ārzemju aizguvumiem (gairaigo), svešvārdiem, onomatopejiskajiem vārdiem, sarakstā vai uzsvaram, kā arī zinātniskiem nosaukumiem;
• Kandži — ķīniešu rakstzīmju japāņu variants, kas bieži apzīmē vārdu leksisko nozīmi; katram kandži var būt vairākas lasījuma versijas (onyomi — ķīniešu atvasinājums, un kunyomi — japāņu lasījums).

Šīs trīs sistēmas tiek lietotas savstarpēji aizvietojami un bieži vien vienā teikumā: kandži sniedz nozīmi, hiragana parāda gramatiskās formas, bet katakana attiecina svešvārdus vai īpašu izcelšanu. Vēsturiskās saknes meklējamas manjōgana (man'yōgana), kur ķīniešu rakstzīmju skaņas tika izmantotas fonētiski, no kurām attīstījās kana sistēmas.

Fonoloģija un izruna

Japāņu fonoloģija ir salīdzinoši vienkārša: skaņu sistēma pamatojas uz moras (mora — ritmiska mērvienība), nevis uz zilbēm kā daudzās eiropiešu valodās. Japāņu ir skaidra atšķirība starp īsiem un gariem patskaņiem un līdzskaņu garumu (akozālās kombinācijas). Valodā pastāv arī akcenta sistēma (pitch accent), kas var mainīt vārda nozīmi vai atšķirt formas. Izrunas īpatnības apgrūtina, piemēram, dubultās līdzskanības (kk, ss) un ilgstoši patskaņi.

Gramatika — pamatelementi

Japāņu gramatika būtiski atšķiras no angļu vai latviešu. Galvenie aspekti:

• Vārdu secība: tipiski SOV (subjekts – objekts – darbības vārds). Tomēr valoda ir elastīga, jo vārdu kārtību regulē partikulas.
• Partikulas — nelieli vārdnīcas elementi (piem., は, が, を, に, で u.c.), kas norāda vārda sintaktisko lomu (tēma, subjekts, objekts, vieta, instrumentāls u.c.).
• Aglutinācija — japāņu ir aglutinatīva valoda: vārdam pievieno klāt virkni galotņu un partikulām līdzīgu morfēmu, lai mainītu laiku, noskaņu, pieklājības līmeni utt. Jūsu tekstā ir minēta vārda pamatdaļa jeb "ķermenis" un papildu daļas (ko sauc par galotnēm), kas precīzi apraksta šo sistēmu.
• Palīgmodes un laiki: darbības vārdi tiek locīti pēc laika (tagadne, pagātne), polaritātes (apstiprinājums/atraidījums), pieklājības (vienkāršā forma vs. masu-forma) un cita.
• Vārdu klases: svarīgākie — darbības vārdi (godan, ichidan, neregulārie kā する "suru" un 来る "kuru"), īpašības vārdi (i-adjectives un na-adjectives), skaitļi, vietniekvārdi un u.c.
• Nav dzimteņu, noteiktības vai beznosacījuma locījumu: japāņu gandrīz neizmanto dzimtes kategorijas un tāpat nav atbilstošu artikulu kā "the"/"a". Daudz biežāk plurāls tiek izteikts kontekstā vai ar vārdkopām (piem., -tachi, -ra cilvēkiem).

Pieklājība un sociolingvistika

Japāņu valodā īpaša nozīme ir pieklājības līmeņiem un sociālajai attiecībai starp runātājiem. Pastāv trīs galvenie slāņi:

• Neformālais/klusāms (plain) — lieto vieglākās attiecībās vai starp draugiem;
• Polite (masu/desu) — ikdienā formālāka saruna, plaši lietota ar nepazīstamiem cilvēkiem;
• Godināšanas forma (keigo) — ietver godināšanas (sonkeigo) un pazeminošās (kenjōgo) konstrukcijas, ko izmanto uzņēmējdarbībā, pret klientiem vai augstāk stāvošām personām.

Vārdu aizguvumi un mūsdienu valoda

Pēc Otrā pasaules kara japāņu valodā ievērojami pieauga angļu valodas ietekme — agrākie un mūsdienu aizguvumi (gairaigo) aptver tehnoloģiju, modi, izklaidi un ikdienu. Daudzi aizguvumi tiek rakstīti katakanā. Piemēram, viens no tiem ir, piemēram, "アイスクリーム, aisukurīmu", kas nozīmē "saldējums". Gairaigo reizēm tiek saīsināti (sūpu — supu no "soup") vai fonētiski adaptēti japāņu fonoloģijai.

Ortogrāfija un reformas

Pēc kara bija vairākas rakstības reformas (piem., Tōyō kanji, vēlāk jōyō kanji saraksti), kas ierobežoja ikdienā lietojamo kandži kopu un vienkāršoja ortogrāfiju, lai atvieglotu lasītprasmi un izglītību. Skolās māca gan kandži, gan kana, un izdevumos bieži lieto furiganu (hiraganu mazos rakstos virs kandži), lai palīdzētu ar lasījumu, īpaši bērniem vai retākiem kandži.

Dialekti un rjukjuanu valodas

Japānā pastāv daudz dialektu (方言, hōgen), piemēram, kansai (Ōsaka), tōkyō dialekts un citas reģionālās variācijas, kas atšķiras ar izrunu, leksiku un dažkārt ar gramatiku. Japonic ģimenē ietilpst arī rjukjuanu valodas (Ryukyuan), kas runātas Okinavā un citos Dienvidu salu reģionos; tās tiek uzskatītas par atsevišķām valodām un lielākoties ir apdraudētas, jo runātāju skaits samazinās.

Praktiski padomi mācībām

• Sāciet ar hiraganu un katakanu — tie ir bāze, kas nepieciešama gan lasīšanai, gan izrunai.
• Mācies kandži soli pa solim — biežāk lietotos kandži mācīties pēc jōyō saraksta un to nozīmēm un lasījumiem (onyomi/kunyomi).
• Iepazīsties ar partikulas lietojumu un darbības vārdu locīšanu (masu/past/negative), jo tās ir gramatikas pamats.
• Ieklausies runā — japāņu izpratne un akcenti bieži prasa laiku, tāpēc klausīšanās prakse ir ļoti svarīga.

Japāņu valoda ir bagāta gan vēsturiskajā mantojumā, gan mūsdienu ietekmēs. Tai ir savs raksturojums — kompozīcijas no kandži un kana, smalkas pieklājības nianses un aglutinatīva gramatika — kas padara to interesantu gan valodnieku, gan mācību procesā iesaistīto acīs.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda ir Japānas oficiālā valoda?

Q: Kādai valodu saimei pieder japāņu valoda?

J: Vai japāņu un korejiešu valodas ir radniecīgas?

Jautājums: Cik daudz rakstības sistēmu izmanto japāņu valodā?

J: Ar ko šīs rakstības sistēmas atšķiras viena no otras?

J: Ar ko teikumi angļu valodā atšķiras no teikumiem japāņu valodā?

J: Vai pēc Otrā pasaules kara japāņu valodā ir ienākuši kādi angļu valodas vārdi?

Meklēt pēc burta