Nacionālisms: kas tas ir? Definīcija, veidi un ietekme
Uzzini, kas ir nacionālisms: skaidra definīcija, galvenie veidi un tā sociālā un politiskā ietekme. Analīze par riskiem, identitāti un starptautiskajām attiecībām.
Nacionālisms ir plašs jēdziens, kas apzīmē ideoloģiju un sajūtu kopumu, kur galvenā uzmanība tiek pievērsta nācijas, etniskās grupas vai valsts interesēm. To var raksturot arī kā domāšanas veidu, kas nosaka, ka dažām cilvēku grupām, piemēram, etniskajām grupām, ir jābūt brīvām valdīt pašām. Nacionālisti parasti uzskata, ka labākais veids, kā to panākt un izvairīties no citu cilvēku kontroles vai apspiešanas, ir katrai grupai izveidot savu valsti. Daļa nacionālistu uzskata, ka tas palīdzēs aizsargāt mazas vai apdraudētas grupas no asimilācijas. Citā definīcijā nacionālisms tiek raksturots kā "identificēšanās ar savu tautu un atbalsts tās interesēm, īpaši izslēdzot vai kaitējot citu tautu interesēm".
Veidi un formas
- Etniskais nacionālisms — uzsver kopīgu asinscēlu, valodu, kultūru vai izcelsmi. Prioritāte ir etniskajai piederībai un bieži tiek saistīts ar prasībām pēc atsevišķas valsts vai autonomijas.
- Civīlais (pilsoniskais) nacionālisms — balstīts uz kopīgu pilsonību, likumiem un kopējām vērtībām, nevis tikai etniskām pazīmēm. Šis skats vairāk akceptē iebraucējus, ja tie pieņem valsts normas un pilsonību.
- Kultūras nacionālisms — galvenā nozīme tiek piešķirta valodai, tradīcijām un kultūras mantojumam. Mērķis ir saglabāt un attīstīt vietējo kultūru.
- Relatīvais vai reliģiskais nacionālisms — saista nacionālo identitāti ar noteiktu reliģisko kopienu.
- Ekspansionistiskais nacionālisms — tiecas paplašināt valsts vai tautas ietekmi teritorijā vai politikā, bieži sasaistīts ar imperiālismu vai revizionismu.
- Ekonomiskais nacionālisms — uzsver nacionālu ekonomisko interešu aizsardzību, protekcionismu un vietējā ražotāja atbalstu.
Ietekme — pozitīvā un negatīvā
Nacionālismam var būt gan sabiedrībai noderīgas, gan kaitīgas sekas. Dažas no galvenajām ietekmēm:
- Pozitīvā ietekme:
- Stiprina sociālo kohēziju un kopības sajūtu.
- Veicina valodas, kultūras un tradīciju saglabāšanu.
- Var būt motivācija cīnīties par politisku pašnoteikšanos un dekolonizāciju.
- Negatīvā ietekme:
- Var izraisīt diskrimināciju, svešinieku izbīdīšanu vai vardarbību pret minoritātēm.
- Radīt konfliktus starp valstīm vai iekšpolitisku polarizāciju.
- Veicināt izolacionismu, protekcionismu un pretimigrācijas noskaņojumu, kas var bremzēt sadarbību un attīstību.
Cēloņi un faktori
Nacionālisma rašanos un stiprību ietekmē vairāki faktori:
- Kultūras un vēsturiskā atmiņa (kopīgas traumas, varoņstāsti, neatkarības cīņas).
- Ekonomiskā nenoteiktība un nevienlīdzība — krīzes veicina aizsardzības instinktu.
- Politiskie līderi un mediju retorika, kas mobilizē nacionālas jūtas.
- Globalizācija un migrācija, kas var radīt identitātes izaicinājumus un baiļu pastiprināšanos.
Simptomi un simboli
Tipiski nacionālismam piedero spēcīga pieķeršanās simboliem un rituāliem: valsts karogs, himna, pieminekļi, valodai veltīta aizsardzība, svētki un muzeji, kas stiprina kopības sajūtu. Arī politiskas frāzes par “mūsu tautu” vai “svešiniekiem” var signalizēt nacionālistiskas retorikas klātbūtni.
Nacionālisms mūsdienās
Mūsdienu pasaulē nacionālisms mijiedarbojas ar globalizāciju, Eiropas integrāciju un starptautiskām organizācijām. Dažviet tas parādās kā reakcija uz ekonomiskām un kultūras pārmaiņām, citviet — kā politisks spēks, kas izmanto populistisku retoriku. Interneta un sociālo tīklu laikmetā nacionālistiskas idejas var ātri izplatīties, bet vienlaikus vieglāk pieejamas kļūst arī starptautiskas alternatīvas un diskusijas.
Atšķirība starp nacionālismu un patriotismu
Patriotisms parasti nozīmē mīlestību pret savu valsti un vēlmi to uzlabot, nereti bez naida pret citām. Nacionālisms var būt spēcīgāks un ekskluzīvāks — īpaši, ja tas izpaužas kā citu grupu pazemināšana vai izslēgšana. Tomēr robeža var būt neskaidra, un konkrētā politika vai ideoloģija nosaka, kā šīs jūtas izpaužas praksē.
Pretstati: internacionālisms un antinacionālisms
Nacionālisma pretstats ir internacionālisms un antinacionālisms. Internacionālisms uzsver starptautisku solidaritāti, cilvēku vienlīdzību pāri nacionālajām robežām un sadarbību starp tautām. Antinacionālisms kritizē nacionālismu kā potenciāli destruktīvu spēku, kas var novest pie politiskas vardarbības vai cilvēktiesību pārkāpumiem.
Kā mazināt kaitīgās sekas
- Izglītība par pilsonisko izpratni, vēsturi un citcultūru atzīšanu.
- Veicināt iekļaujošu diskursu politikā un medijos.
- Atbalstīt ekonomiskās iespējas un sociālo drošību, lai mazinātu bailes un konkurenci resursos.
- Veidot starptautisku sadarbību, kas cienī suverēnas identitātes, bet risina kopīgas problēmas.
Sapratne par nacionālismu un tā formām palīdz skaidrāk redzēt, kādas politiskas un sociālas sekas var rasties. Līdzsvars starp cieņu pret tautas identitāti un atvērtību citiem ir svarīgs, lai novērstu ekstrēmas formas un veicinātu stabilu sabiedrības attīstību.
Brīvība, kas vada tautu (Eugène Delacroix, 1830) ir labi zināms nacionālistiskās mākslas piemērs.
Nacionālisms kreisajā un labajā politikā
Daudzi agrīnie sociālisti bija arī nacionālisti. Pirmajām nacionālisma formām bija daudz sociālistisku iezīmju. Šajā periodā politiskie domātāji, kuri uzskatīja, ka etniskās grupas nedrīkstētu apspiest citas etniskās grupas, domāja arī, ka "parastos ļaudis", sabiedrības mugurkaulu, piemēram, strādniekus un zemniekus, nedrīkstētu apspiest augstākas sociālās šķiras, piemēram, bagātnieki. Viņi uzskatīja, ka nav pareizi, ja kāds dzīvo lielā labklājībā, kas veidojas no citu smaga darba vai citu apspiešanas. Visām sociālajām šķirām būtu jāstrādā kopā, un tām būtu jābūt kopīgam mērķim, kas vērsts uz visu cilvēku labklājību. Šos mērķus var saukt par "valsts interesēm". Nacionālās intereses ir ideālas, un ne vienmēr tās ir viegli atrast. Ir dažādi veidi, kā sasniegt nacionālās intereses, piemēram, politika.
Nacionālisti sāka atbalstīt un apbrīnot vienkāršus cilvēkus[] , īpaši zemniekus, kuri atšķirībā no augstās kārtas tika uzskatīti par nekorumpētiem, galantiem un godīgiem. Piemēram, normāliem ļaudīm bieži vien bija savdabīgāka un lokālāka etniskā kultūra nekā augstākajām šķirām, kuru kultūra tika uzskatīta par bezsakņu kultūru. Nacionālais romantisms lielā mērā balstījās uz nekorumpētas tautas ideālu.
Sociālisms un nacionālisms auga kopā, taču dažās teorijās tie ir arī pretnostatīti. Vispazīstamākā šo ideoloģiju opozīcija bija Padomju Savienībā. Padomju propaganda nacionālismu padarīja par apvainojošu vārdu, kas tika saistīts ar tādām pretējām ideoloģijām kā kapitālisms, liberālisms, imperiālisms vai fašisms. Tomēr pat Padomju Savienībā un citās komunistiskajās vai sociālistiskajās valstīs lielā mērā pastāvēja nacionālisms (pat ja tas netika saukts šajā vārdā)[] . Kapitālistiskākās valstis, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, bija drīzāk patriotiskas, nevis nacionālistiskas. Ziemeļvalstis, kas bija vienas no tīrākajām nacionālajām valstīm (valstis, kas ievēro nacionālisma principu), nebija ļoti kapitālistiskas vai labējas; tās bija veidotas uz sociāldemokrātijas idejas, kas ir kreisā. Tikai pēc tam, kad Ziemeļvalstis kļuva multikulturālākas, to politika kļuva labējāka.
Mūsdienās nacionālismam nav vienotas nostājas tajās politikas jomās, kas ir ārpus tā pamatmērķiem, piemēram, kreisā un labējā politika. Tomēr nacionālisms var būt daļa no lielākas politiskās ideoloģijas vai dienaskārtības, kas var būt kreisā vai labējā, vai arī kaut kas ārpus šīs klasifikācijas.
Nacionālisms joprojām parasti ir saistīts ar mērķiem, kas vērsti pret spēcīgu hierarhiju starp sociālajām šķirām sabiedrībā. Nacionālistiski noskaņoti cilvēki parasti ir vairāk vai mazāk pret spēcīgākajām kapitālisma formām, kas, viņuprāt, dod pārāk lielu varu bagātajiem cilvēkiem un lielajiem uzņēmumiem.
Nacionālisms un imperiālisms
Nacionālismam bija svarīga loma koloniālās varas izbeigšanā. Nacionālisms izplatījās kolonijās un lika to iedzīvotājiem vēlēties neatkarību. Nacionālisms lika arī metropoļu valstu (valstu, kas bija kolonizējušas citas valstis) iedzīvotājiem vairāk pieņemt citu tautu vēlmi valdīt pašiem. Tomēr nacionālisti uzskata, ka Āfrikas kolonizācijas beigas netika veiktas labi. Viņi uzskata, ka Āfrikā nebūtu tik daudz konfliktu, ja Āfrikas valstis būtu veidojušās nacionālistiski (lai katra etniskā grupa būtu sava nācija). Pēc tam, kad imperiālisti atstāja savas Āfrikas kolonijas, jaunās nācijas tika veidotas ar robežām, kas neatbilda etniskajām robežām. Jaunās nācijas kļuva par nācijām ar daudzām etniskajām grupām, kuras nevēlas vai nevar mierīgi dzīvot vienā sabiedrībā ar citām.
Saistītās lapas
- Patriotisms
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir nacionālisms?
A: Nacionālisms ir ideja par konkrētas nācijas interešu aizstāvēšanu.
J: Ko galvenokārt ietver konkrētas nācijas interešu veicināšana?
A: Konkrētas nācijas interešu veicināšana galvenokārt ietver masu intereses par savas valsts vai dzimtenes suverenitāti.
J: Kā, pēc nacionālistu domām, vislabāk īstenot savas intereses un izvairīties no citu kontroles vai apspiešanas?
A: Nacionālisti uzskata, ka labākais veids, kā īstenot savas intereses un izvairīties no citu kontroles vai apspiešanas, ir katrai grupai izveidot savu nāciju.
J: Kāda ir otra nacionālisma definīcija?
O: Otra nacionālisma definīcija ir "identificēšanās ar savu tautu un atbalsts tās interesēm, īpaši izslēdzot vai kaitējot citu tautu interesēm".
J: Uz ko var attiekties nacionālisms?
A: Nacionālisms var attiekties uz prāta stāvokli attiecībā uz sociālpolitisku parādību, kas izriet no tās apziņas, kura ir kopīga konkrētas valsts vai teritorijas iedzīvotājiem (nacionālā).
J: Kas ir pretējs nacionālismam?
A: Nacionālismam pretējs ir internacionālisms un antinacionālisms.
J: Kāpēc daži nacionālisti uzskata, ka sava nācija ir labākais veids, kā glābt mazas un vājas grupas?
A: Daži nacionālisti uzskata, ka sava nācija ir labākais veids, kā glābt mazas un vājas grupas, ko apdraud etnisko grupu sajaukšanās.
Meklēt