Neatkarība: definīcija, suverenitāte, vēsture un valstu piemēri
Vārds neatkarība nozīmē "nebūt atkarīgam" jeb nebūt atkarīgam no kāda vai kaut kā cita. Tas var attiekties gan uz indivīdiem, gan uz kopienām un valstīm. Būt neatkarīgam nozīmē spēt pieņemt lēmumus un rīkoties pašam par sevi, saglabājot spējas nodrošināt iztiku un drošību. Kad runā par neatkarību attiecībā uz teritorijām, to bieži lieto kā sinonīmu politiskai suverenitātei vai plašākai autonomijai. Zinātnē un citās jomās vārds var tikt lietots specifiskāk — piemēram, neatkarīgajā mainīgajā, — un tas nenozīmē vērtējumu (labs vai slikts), bet gan aprakstītu stāvokli.
Kā rodas neatkarība
Valsts iegūst neatkarību, kad tā vairs nav citas valsts sastāvā un tai ir efektīva vara pār savām robežām un iedzīvotājiem. Neatkarība var tikt sasniegta dažādos veidos:
- arī karadarbības rezultātā — piem., Amerikas Neatkarības kara gaitā Amerikas Savienotās Valstis izstājās no Britu impērijas;
- ar miera līgumiem vai dekolonizācijas procesu — daudzas bijušās impērijas koloniālās teritorijas kļuva neatkarīgas pēc sarunām un starptautiskas spiediena;
- caur referendumiem un plebiscītiem, kur iedzīvotāji nobalso par neatkarību;
- valdību saraušanās vai valstu sabrukšana (piem., valstu vai federāciju izjukšana), kad kāda teritorija pasludina neatkarību;
- retos gadījumos — vienpusēja deklarācija bez plašas starptautiskas atzīšanas.
Lai panāktu neatkarību, bieži nepieciešama gan vietēja mobilizācija, gan starptautiska palīdzība vai atbalsts. Piemēram, Otrajā pasaules karā sabiedrotie atbrīvoja daudzas valstis, kuras bija okupējušas Osi lielvalstis. Tomēr mēģinājumi iegūt neatkarību dažkārt noved pie pilsoņu kara, represijām vai neveiksmīgiem sacelšanās mēģinājumiem.
Starptautiskā atzīšana un tiesiskie aspekti
Neatkarības paziņojums valstij automātiski nenodrošina pilnīgu starptautisku statusu. Būtiski aspekti ir:
- starptautiskā atzīšana no citas valstu puses un no starptautiskām organizācijām (piem., ANO);
- spēja veikt diplomātiskus sakarus, kontrolēt robežas un īstenot likumus;
- atbilstība starptautiskiem kritērijiem (piem., Montevideo konvencē definētie kritēriji par pastāvīgu iedzīvotāju, teritoriju, valdību un spēju uzsākt attiecības ar citām valstīm);
- vienošanās ar bijušo metropoli par īpašumtiesībām, pilsonību, parādiem un robežām.
Starptautiskā atzīšana var būt pakāpeniska un politiski motivēta — dažas valstis drīz tiek atzītas plaši, citas paliek atzītas tikai daļēji vai neatzītas ilgu laiku.
Neatkarības veidi un sekas
- Miermīlīga neatkarība: bieži notiek caur sarunām, likumdošanu vai pakāpenisku pārvaldības pārņemšanu (piem., Kanāda un Norvēģija).
- Nāves vai vardarbīga neatkarība: var radīt ilgstošas sekas — ekonomisku postu, bēgļu krīzes un politisku nestabilitāti.
- Daļēja autonomija: dažas teritorijas iegūst plašu pašpārvaldi, bet saglabā starptautisku piederību cita valsts ietvaros.
Neatkarības iegūšana prasa arī jaunas institūcijas: konstitūciju, tieslietas, drošības spēkus, valsts pārvaldi un ārpolitikas aparātu. Papildus juridiskajām un politiskajām sekām jāņem vērā ekonomiskās pārmaiņas — tirdzniecības līgumi, valūtas jautājumi un iespējamā palīdzība no starptautiskajām organizācijām vai ietekmīgām valstīm.
Vēstures un mūsdienu piemēri
Neatkarība var rasties dažādos laikos un apstākļos. Vairāki pazīstami piemēri ir minēti zemāk:
- Amerikas Neatkarības kara rezultātā izveidojās Amerikas Savienotās Valstis.
- Singapūra ieguva neatkarību no Malaizijas 1965. gadā.
- Jaunākā valsts, kas ieguva neatkarību, bija Dienvidsudāna (2011).
- Citas valstis, kas nesen ieguva neatkarību vai atjaunoja to 1990. gados un 2000. gados: Bosnija un Hercegovina 1992. gadā, Eritreja 1993. gadā un Austrumtimora 2002. gadā.
Tomēr politiskās diskusijas par neatkarību turpinās arī valstīs, kuru pašreizējais statuss nav pilnībā noskaidrots. Daži piemēri ir Skotijas Nacionālā partija (SNP), kas veicina Skotijas neatkarības referendumu, un Puertoriko neatkarības partija (PIP), kas iestājas par ASV teritorijas pāreju par neatkarīgu valsti.
Nobeigums
Neatkarība ir daudzslāņaina parādība — tā var būt individuāla, vietēja vai valsts līmeņa. Politiskā neatkarība prasa ne tikai paziņojumu, bet arī reālas spējas pašpārvaldībai un starptautisku atzīšanu. Neatkarības ceļš ir atšķirīgs katrā situācijā: tas var būt miermīlīgs, sarunu ceļš, vai arī vardarbīgs un ilgstošs process ar nopietnām sekām iedzīvotājiem un reģionam.
Saistītās lapas
- Neatkarības deklarācija
- Autonomija
- Nacionālisms
Jautājumi un atbildes
J: Ko nozīmē vārds "neatkarība"?
A: Neatkarība nozīmē nebūt atkarīgam no kāda vai kaut kā cita, būt stipram un spējīgam izdzīvot vienam.
J: Vai kaut kas var būt atkarīgs vai neatkarīgs?
A: Jā, jebkas var būt atkarīgs vai neatkarīgs.
J: Kad cilvēki runā par neatkarību, vai parasti to uzskata par labu lietu?
A: Jā, kad cilvēki runā par neatkarību, to bieži vien uzskata par labu lietu.
J: Kādos kontekstos tiek lietots vārds "neatkarība"?
A: Vārdu "neatkarība" lieto saistībā ar cilvēkiem un valstīm, kur tas var attiekties uz suverenitāti vai autonomiju. To lieto arī zinātnē attiecībā uz neatkarīgu mainīgo lielumu.
J: Vai termins "neatkarīgs mainīgais" nozīmē, ka kaut kas ir vai nu labs, vai slikts?
Atbilde: Nē, ja zinātnē šis vārds attiecas uz neatkarīgu mainīgo, tas nenozīmē, ka kaut kas ir labs vai slikts.
Vai cilvēkiem un vietām vienmēr ir vēlama neatkarība?
A: Vispārīgi runājot, jā - neatkarība parasti tiek uzskatīta par vēlamu stāvokli gan cilvēkiem, gan vietām.
