Amerikas revolūcijas karš — neatkarības cīņa 1775–1783
Amerikas Revolūcijas karš bija karš starp Lielbritāniju un sākotnējām 13 britu kolonijām Ziemeļamerikā. Karš norisinājās no 1775. līdz 1783. gadam, un tā laikā notika kaujas Ziemeļamerikā un citās vietās. Kontinentālā armija (koloniju armija) Džordža Vašingtona vadībā, kurai palīdzēja Francija un citas lielvalstis, sakāva Britu impērijas armiju.
Pēc kara beigām trīspadsmit kolonijas kļuva neatkarīgas, un tas nozīmēja, ka Britu impērija vairs nebija par tām atbildīga. Tās kopā kļuva par pirmajiem 13 štatiem jaunajā valstī ar nosaukumu Amerikas Savienotās Valstis.
Kara cēloņi un sākums
Kara pamatā bija ilgstošas politiskas un ekonomiskas domstarpības starp kolonijām un Lielbritānijas parlamentu: nodokļi bez pārstāvniecības, tirdzniecības ierobežojumi un tiesību jautājumi. Konflikts eskalēja 1775. gadā, kad izcēlās pirmās kaujas pie Leksingtonas un Konkordas, un kolonisti sāka organizēt Kontinentālo armiju.
Galvenie notikumi un kaujas
- 1775 — Leksingtona un Konkorda: kara sākums.
- 1776 — Neatkarības deklarācija (4. jūlijs) — kolonijas oficiāli pasludina neatkarību no Lielbritānijas.
- 1777 — Saratoga: būtiska uzvara, kas pārliecināja Franciju atbalstīt kolonistus.
- 1781 — Jorktaunas aplenkums: britu virsnieka Kornvolisa kapitulācija, kas deva priekšnoteikumus beigu sarunām.
- 1783 — Parīzes līgums: oficiāla miera vienošanās, kurā Lielbritānija atzina ASV neatkarību.
Starptautiskais atbalsts
Francijas ārpolitiskā un militārā palīdzība bija izšķiroša: Francija nosūtīja ieročus, kuģus un karaspēku, kā arī finansēja kaujas. Arī Spānija un Nīderlande sniedza atbalstu dažādos veidos. Daži ārzemju brīvprātīgie, piemēram, Markīzs de Lafajets un fon Stīben, spēlēja svarīgas lomas Kontinentālās armijas apmācībā un kaujas plānošanā.
Sabiedrības un politiskās sekas
- Kara rezultātā radās jauna valsts — Amerikas Savienotās Valstis — ar neatkarīgu politisko iekārtu. Sākotnēji to pārvaldīja Kongresa pieņemtais Articles of Confederation, vēlāk — 1787. gadā — izstrādāta federāla konstitūcija.
- Daudzi lojālisti (tie, kas atbalstīja Lielbritāniju) pameta ASV un devās uz Kanādu vai citur; daļa viņu īpašumu tika konfiscēta.
- Indiāņu tautām karš bieži nozīmēja zaudējumus — daudzas cilts sadarbību ar britiem sodīja ar zemes zaudējumiem vai izraidījumiem.
- Slavenākais paradokss — neatkarības idejas papildināja diskusijas par brīvību un cilvēktiesībām, taču verdzība turpinājās un kļuva par lielu iekšpolitisku konfliktu turpmākajos gados.
Ekonomiskās un starptautiskās nozīmes
Karš mainīja starptautisko varu līdzsvaru: britu dominējošā loma Atlantijas reģionā tika apgrūtināta, un Francijas intervence palielināja tās ietekmi Eiropā (arī finansiāli). ASV neatkarība veicināja tirdzniecības un kolonizācijas jaunas struktūras attīstību, taču sākotnējā posmā jaunā nācija sastapās ar finansiālām grūtībām un nepieciešamību izveidot centralizētu valdību.
Kopējā nozīme
Amerikas revolūcijas karš ir nozīmīgs gan kā militārs konflikts, gan kā ideju un politisko pārmaiņu katalizators. Tas iedvesmoja citas neatkarības un revolūcijas kustības 18. un 19. gadsimtā, popularizēja idejas par pilsoņu tiesībām un konstitucionālu valdību, bet arī atklāja sarežģītus jautājumus par taisnīgumu, līdztiesību un attiecībām ar vietējām tautām un vergturu kopienām.
Pamatinformācija un cēloņi
Karš sākās pēc gadiem ilgām problēmām starp Britu impēriju un Ziemeļamerikas kolonistiem pēc franču un indiāņu kara (Septiņu gadu kara). Trīspadsmit koloniju iedzīvotājiem nepatika daudzas britu valdības darbības, piemēram, nepieļaujamie likumi. Daudzus gadus britu valdība izlēma, kuras valstis drīkst tirgoties ar kolonijām, nevis kolonijas pašas to izlēma. Daudzi kolonisti vēlējās brīvu tirdzniecību.
1765. gadā britu parlamentam bija nepieciešama nauda, lai atmaksātu parādu par Franču un indiāņu karu. Tika pieņemts likums, ko sauca par Zīmoga likumu. Šis likums noteica, ka kolonistiem bija jāpērk pastmarkas juridiskiem dokumentiem, avīzēm un pat spēļu kartēm, kā to darīja citi briti. Naudu no zīmogiem saņēma karalis. Kolonijas šo likumu neievēroja. Kolonijas turpināja atteikties darīt to, ko vēlējās karalis. Bostonas tējas dzeršana un Bostonas slaktiņš lika cilvēkiem kļūt dusmīgākiem par šo situāciju. Lai saglabātu kontroli pār kolonijām, briti sūtīja vairāk karavīru (kurus kolonisti sauca par sarkanajiem mēteļiem, lai viņus apvainotu), un dažkārt viņiem nācās cīnīties. Lai sodītu kolonistus Bostonā par Bostonas tējas dzeršanu, 1774. gadā briti pieņēma Nepieļaujamos likumus (Intolerable Acts).
Ne visi kolonisti vēlējās pamest Britu impēriju. Lojālisti jeb toriji palika uzticīgi Lielbritānijai. Viņi negrasījās mainīt savus uzskatus. Patrioti jeb vigi vēlējās neatkarību. Pirms revolūcijas kara lielākā daļa Amerikas iedzīvotāju bija lojālisti, bet pēc kara lielākā daļa iedzīvotāju bija patrioti.
Daudzi kolonisti rakstīja vēstules, kurās pauda savas jūtas. Tomass Peins (Thomas Paine) uzrakstīja slaveno pamfletu par neatkarību no Lielbritānijas "Common Sense". Neatkarību vēlējās arī citi koloniju līderi, piemēram, Bendžamins Franklins, Džons Adamss un Tomass Džefersons.
Ziemeļu kaujas
Amerikas revolūcijas kara pirmās kaujas bija Leksingtonas un Konkordas kaujas. Viena no pirmajām lielajām kaujām bija Bunkera kalna kauja 1775. gadā. Pēc tās briti kontrolēja Bostonu. Ap to laiku Otrais Kontinentālais kongress nosūtīja karalim Džordžam III lūgumrakstu "Olīvas zariņš" (kuru viņš noraidīja) un iecēla Džordžu Vašingtonu par armijas vadītāju. 1776. gada sākumā Vašingtona armija padzina britus no Bostonas.
Dažus mēnešus vēlāk Kontinentālā armija un britu karaspēks Viljama Hova vadībā cīnījās Ņujorkas un Ņūdžersijas kampaņā. Ņujorkas kauju laikā briti sāka izmantot Hesenes karaspēku, kas bija no Vācijas. Lai gan kolonisti zaudēja Ņujorku (briti to noturēja līdz kara beigām), Vašingtonam izdevās noturēt lielāko daļu savas armijas. 1776. un 1776. un 1776. gada Ziemassvētkos Vašingtons šķērsoja Delavēras upi un pie Trentonas sakāva hessiešu karaspēku, bet Princetonā - britu karaspēku.
1777. gadā briti uzbruka Filadelfijas pilsētai, kas tolaik bija Amerikas galvaspilsēta. Par Filadelfiju notika divas kaujas: Brandywine un Germantown. Arī šoreiz amerikāņi zaudēja vienu no lielākajām pilsētām, taču Vašingtonam izdevās noturēt lielāko daļu savas armijas. Aptuveni šajā laikā amerikāņu armijai pievienojās francūzis Lafajets. 1778. gadā briti pameta Filadelfiju. Laikā no 1778. līdz 1781. gadam lielākā daļa kauju starp Vašingtonu un britiem bija bezrezultatīvas (tām nebija lielas militāras ietekmes).
Viena no svarīgākajām kaujām bija 1777. gada kauja pie Saratogas. Horacija Geitsa vadītie amerikāņu karavīri piespieda britu karavīrus, kurus vadīja Džons Burgoins, kapitulēt. Tā rezultātā Francija un Spānija pievienojās karam amerikāņu pusē. Šīs spēcīgās valstis cīnījās pret britiem visā pasaulē. No 1778. līdz 1780. gadam Rietumos notika kaujas.
Arī amerikāņu tirdzniecības laupītājs Džons Pols Džonss uzvarēja vairākās jūras kaujās pār britiem, taču lielāko daļu kauju jūrā izcīnīja Francijas flote. Amerikāņi vairākas reizes mēģināja ieņemt Kanādu.
Dienvidu kaujas
1779. gadā lielākās kaujas tika pārceltas uz Džordžiju un Dienvidkarolīnu. Kad kaujas izplatījās uz ziemeļiem, ģenerālis Natanaels Grīns vadīja nemiernieku kampaņu. Viņš panāca, ka daudzi cilvēki dienvidos kļuva par patriotiem, nevis lojālistiem, un uzvarēja vairākās kaujās pret britiem.
1781. gadā Vašingtons un franču ģenerālis Žans Rošambo vadīja ofensīvu pret britu karaspēku Jorktaunā, Virdžīnijas štatā. Šo kauju sauca par Jorktaunas kauju. Kad viņu karavīri zaudēja šo kauju, briti kapitulēja.
Divus gadus briti turpināja cīnīties ar frančiem un spāņiem, gūstot uzvaras Indijā, Gibraltārā un citur.
Kara beigas
Amerikas revolūcija beidzās 1783. gadā, kad Parīzē, Francijā, tika parakstīts miera līgums. Parīzes miera līgumā britu karalis Džordžs III atzina koloniju neatkarību un atzina jaunizveidoto valsti par Amerikas Savienotajām Valstīm.
Līgumā tika nodota arī visa Lielbritānijai piederošā zeme uz rietumiem no Apalačiem līdz pat Misisipi upei, kas atradās jaunās valsts teritorijā. Šī zeme galu galā kļuva par ASV daļu, un tās rezultātā tika izveidoti 35 jauni štati (daži no tiem vēlāk sacēlās kā daļa no Amerikas Konfederācijas štata), kas tagad veido Amerikas Savienotās Valstis. Daudzi lojālisti aizbēga uz Kanādu.
Bojāgājušie
Kā parasti 18. gadsimta karos, Amerikas revolūcijas upuru skaits (nogalināti/vainotie/ pazudušie/ sagūstītie) ir maz zināms. Atšķirībā no Amerikas pilsoņu kara upuriem, kas tika publicēti laikrakstos, ziņojumi par Revolucionārā kara upuriem atrodami vietējās pilsētu vēsturēs; kopējais revolūcijas upuru skaits ir aptuvenas aplēses.
Jautājumi un atbildes
J: Kas cīnījās Amerikas revolūcijas karā?
A: Karš notika starp Lielbritāniju un sākotnējām trīspadsmit kolonijām Ziemeļamerikā.
J: Kad notika Amerikas revolūcijas karš?
A: Karš norisinājās no 1775. līdz 1787. gadam.
J: Kur notika lielākā daļa kauju Amerikas Revolucionārajā karā?
A: Lielākā daļa kauju notika Ziemeļamerikā un citās vietās.
J: Kas vadīja nemiernieku armiju Amerikas Revolucionārajā karā?
A: Nemiernieku armiju vadīja Džordžs Vašingtons.
J: Kas palīdzēja Kontinentālajai armijai Amerikas revolūcijas karā?
A: Kontinentālajai armijai palīdzēja Francija un Spānija.
J: Kas uzvarēja Amerikas revolūcijas karā?
A: Kontinentālā armija ar savu sabiedroto palīdzību uzvarēja britu armiju.
J: Kas notika pēc Amerikas revolūcijas kara beigām?
A: Trīspadsmit kolonijas pasludināja neatkarību no Lielbritānijas un kļuva par pirmajiem 13 štatiem jaunajā valstī ar nosaukumu Amerikas Savienotās Valstis.
