Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karš

Pamatinformācija un cēloņi

Karš sākās pēc gadiem ilgām problēmām starp Britu impēriju un Ziemeļamerikas kolonistiem pēc franču un indiāņu kara (Septiņu gadu kara). Trīspadsmit koloniju iedzīvotājiem nepatika daudzas britu valdības darbības, piemēram, nepieļaujamie likumi. Daudzus gadus britu valdība izlēma, kuras valstis drīkst tirgoties ar kolonijām, nevis kolonijas pašas to izlēma. Daudzi kolonisti vēlējās brīvu tirdzniecību.

1765. gadā britu parlamentam bija nepieciešama nauda, lai atmaksātu parādu par Franču un indiāņu karu. Tika pieņemts likums, ko sauca par Zīmoga likumu. Šis likums noteica, ka kolonistiem bija jāpērk pastmarkas juridiskiem dokumentiem, avīzēm un pat spēļu kartēm, kā to darīja citi briti. Naudu no zīmogiem saņēma karalis. Kolonijas šo likumu neievēroja. Kolonijas turpināja atteikties darīt to, ko vēlējās karalis. Bostonas tējas dzeršana un Bostonas slaktiņš lika cilvēkiem kļūt dusmīgākiem par šo situāciju. Lai saglabātu kontroli pār kolonijām, briti sūtīja vairāk karavīru (kurus kolonisti sauca par sarkanajiem mēteļiem, lai viņus apvainotu), un dažkārt viņiem nācās cīnīties. Lai sodītu kolonistus Bostonā par Bostonas tējas dzeršanu, 1774. gadā briti pieņēma Nepieļaujamos likumus (Intolerable Acts).

Ne visi kolonisti vēlējās pamest Britu impēriju. Lojālisti jeb toriji palika uzticīgi Lielbritānijai. Viņi negrasījās mainīt savus uzskatus. Patrioti jeb vigi vēlējās neatkarību. Pirms revolūcijas kara lielākā daļa Amerikas iedzīvotāju bija lojālisti, bet pēc kara lielākā daļa iedzīvotāju bija patrioti.

Daudzi kolonisti rakstīja vēstules, kurās pauda savas jūtas. Tomass Peins (Thomas Paine) uzrakstīja slaveno pamfletu par neatkarību no Lielbritānijas "Common Sense". Neatkarību vēlējās arī citi koloniju līderi, piemēram, Bendžamins Franklins, Džons Adamss un Tomass Džefersons.

Ziemeļu kaujas

Amerikas revolūcijas kara pirmās kaujas bija Leksingtonas un Konkordas kaujas. Viena no pirmajām lielajām kaujām bija Bunkera kalna kauja 1775. gadā. Pēc tās briti kontrolēja Bostonu. Ap to laiku Otrais Kontinentālais kongress nosūtīja karalim Džordžam III lūgumrakstu "Olīvas zariņš" (kuru viņš noraidīja) un iecēla Džordžu Vašingtonu par armijas vadītāju. 1776. gada sākumā Vašingtona armija padzina britus no Bostonas.

Dažus mēnešus vēlāk Kontinentālā armija un britu karaspēks Viljama Hova vadībā cīnījās Ņujorkas un Ņūdžersijas kampaņā. Ņujorkas kauju laikā briti sāka izmantot Hesenes karaspēku, kas bija no Vācijas. Lai gan kolonisti zaudēja Ņujorku (briti to noturēja līdz kara beigām), Vašingtonam izdevās noturēt lielāko daļu savas armijas. 1776. un 1776. un 1776. gada Ziemassvētkos Vašingtons šķērsoja Delavēras upi un pie Trentonas sakāva hessiešu karaspēku, bet Princetonā - britu karaspēku.

1777. gadā briti uzbruka Filadelfijas pilsētai, kas tolaik bija Amerikas galvaspilsēta. Par Filadelfiju notika divas kaujas: Brandywine un Germantown. Arī šoreiz amerikāņi zaudēja vienu no lielākajām pilsētām, taču Vašingtonam izdevās noturēt lielāko daļu savas armijas. Aptuveni šajā laikā amerikāņu armijai pievienojās francūzis Lafajets. 1778. gadā briti pameta Filadelfiju. Laikā no 1778. līdz 1781. gadam lielākā daļa kauju starp Vašingtonu un britiem bija bezrezultatīvas (tām nebija lielas militāras ietekmes).

Viena no svarīgākajām kaujām bija 1777. gada kauja pie Saratogas. Horacija Geitsa vadītie amerikāņu karavīri piespieda britu karavīrus, kurus vadīja Džons Burgoins, kapitulēt. Tā rezultātā Francija un Spānija pievienojās karam amerikāņu pusē. Šīs spēcīgās valstis cīnījās pret britiem visā pasaulē. No 1778. līdz 1780. gadam Rietumos notika kaujas.

Arī amerikāņu tirdzniecības laupītājs Džons Pols Džonss uzvarēja vairākās jūras kaujās pār britiem, taču lielāko daļu kauju jūrā izcīnīja Francijas flote. Amerikāņi vairākas reizes mēģināja ieņemt Kanādu.

Dienvidu kaujas

1779. gadā lielākās kaujas tika pārceltas uz Džordžiju un Dienvidkarolīnu. Kad kaujas izplatījās uz ziemeļiem, ģenerālis Natanaels Grīns vadīja nemiernieku kampaņu. Viņš panāca, ka daudzi cilvēki dienvidos kļuva par patriotiem, nevis lojālistiem, un uzvarēja vairākās kaujās pret britiem.

1781. gadā Vašingtons un franču ģenerālis Žans Rošambo vadīja ofensīvu pret britu karaspēku Jorktaunā, Virdžīnijas štatā. Šo kauju sauca par Jorktaunas kauju. Kad viņu karavīri zaudēja šo kauju, briti kapitulēja.

Divus gadus briti turpināja cīnīties ar frančiem un spāņiem, gūstot uzvaras Indijā, Gibraltārā un citur.

Kara beigas

Amerikas revolūcija beidzās 1783. gadā, kad Parīzē, Francijā, tika parakstīts miera līgums. Parīzes miera līgumā britu karalis Džordžs III atzina koloniju neatkarību un atzina jaunizveidoto valsti par Amerikas Savienotajām Valstīm.

Līgumā tika nodota arī visa Lielbritānijai piederošā zeme uz rietumiem no Apalačiem līdz pat Misisipi upei, kas atradās jaunās valsts teritorijā. Šī zeme galu galā kļuva par ASV daļu, un tās rezultātā tika izveidoti 35 jauni štati (daži no tiem vēlāk sacēlās kā daļa no Amerikas Konfederācijas štata), kas tagad veido Amerikas Savienotās Valstis. Daudzi lojālisti aizbēga uz Kanādu.

Bojāgājušie

Kā parasti 18. gadsimta karos, Amerikas revolūcijas upuru skaits (nogalināti/vainotie/ pazudušie/ sagūstītie) ir maz zināms. Atšķirībā no Amerikas pilsoņu kara upuriem, kas tika publicēti laikrakstos, ziņojumi par Revolucionārā kara upuriem atrodami vietējās pilsētu vēsturēs; kopējais revolūcijas upuru skaits ir aptuvenas aplēses.