Amerikas pilsoņu kara upuri

Fons

1860. gadā neviens negaidīja, ka Dienvidu štatu izstāšanās no Savienības izraisīs bruņotu konfliktu. Vai arī, ja tas notiktu, tad tas būtu īss un lielākoties izrādīšanās nolūkos. Dienvidu iedzīvotāji neticēja, ka Ziemeļi pret viņiem mobilizēs armiju. ASV senators no Dienvidkarolīnas nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš izdzers visas asinis, kas tiks izlietas par Dienvidu neatkarības pasludināšanu no Savienības. Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tā kļūs par militāru konfrontāciju, abas puses uzskatīja, ka tā neturpināsies ilgi. Kad 1861. gadā Savienības armija iesaistījās pirmajā Bull Run kaujā, viņi domāja, ka ātra uzvara izbeigs karu. Pēc Savienības zaudējuma Bull Run kaujā konfederāti domāja, ka Savienība vienkārši atteiksies no idejas par Ziemeļu un Dienvidu atkalapvienošanos. Abi maldījās.

1850. gados tika veikti vairāki ieroču, īpaši šaujamieroču, uzlabojumi. Pilsoņu kara laikā abas armijas tika apgādātas ar šautenēm, ar kurām varēja šaut tālāk, tās varēja ātrāk pārlādēt un bija daudz precīzākas nekā Meksikas un Amerikas karā izmantotās musketes. Tomēr tika izmantota tā pati militārā taktika kā iepriekšējā karā - cieši vīru formējumi, kas šauj salūtos. Jaunās šautenes apvienojumā ar novecojušu taktiku bija atbildīgas par 90 % no visiem bojā gājušajiem kaujās.

Nāve bija tikai viens no vairākiem veidiem, kā karavīrs varēja tikt reģistrēts kā cietušais. Pilsoņu kara laikā cietušais bija jebkurš karavīrs, kurš nevarēja pildīt savus pienākumus. Tas varēja notikt jebkāda iemesla dēļ, tostarp slimības, ievainojuma, gūstā, bezvēsts prombūtnes laikā vai nāves dēļ. Viens karavīrs kara laikā varēja būt uzskaitīts kā cietušais vairākas reizes.

Labā nāve

Deviņpadsmitā gadsimta vidus attieksme pret nāvi un miršanu cēlu mērķu vārdā ievērojami atšķīrās no mūsdienu domāšanas. Vīrieši uz karu raudzījās kā uz iespēju gūt slavu un godu. Viņi uzskatīja, ka atdot dzīvību par savu valsti vai mērķi ir augstākais aicinājums. Taču miršana no slimības tika uzskatīta par briesmīgu nāves veidu, un lielākā daļa no tās baidījās vairāk nekā no nāves kaujā. Karš karavīriem tika pasniegts kā veids, kā mirt "par Dievu un valsti". Tas atspoguļoja gan kristīgos, gan nacionālistiskos iemeslus, kāpēc doties karā. Tā kā lielākā daļa bija kristieši, viņi bija daudz labāk gatavi mirt, nevis nogalināt. Amerikāņu sabiedrība kopumā un jo īpaši karavīri ticēja ars moriendi (mākslai mirt) jeb "labajai nāvei". Šāda attieksme ļāva karavīriem ticēt, ka laba nāve ir krāšņa un vienlaikus pēdējais pestīšanas akts. Turklāt, labi mirstot, cilvēks parādīja citiem, kā labi mirt.

Pilsoņu kara medicīna

Vēl viens faktors, kas veicināja lielo mirstību, bija medicīniskās aprūpes stāvoklis Pilsoņu kara sākumā. Medicīnas zināšanas, diagnostikas procedūras, aprīkojums un ārstēšanas protokoli 1861. gadā bija ļoti primitīvi, salīdzinot ar mūsdienu standartiem. Tā kā ārsti bieži vien nezināja, kas izraisīja slimības, ar kurām viņi saskārās, un tā kā medicīnas higiēnas prakse bija vāja salīdzinājumā ar mūsdienām, ārsti bieži vien varēja darīt ļoti maz, lai ārstētu savus pacientus; daudzos gadījumos viņi pat paātrināja karavīru nāvi, nemazgājot rokas un instrumentus, pirms pāriet no viena pacienta pie nākamā - vienkāršus protokolus, kas sāka ieviesties tikai vēlāk kara laikā, pateicoties Viljama A. Hamonda un Džonatana Letermena novatoriskajiem militārās medicīnas vadības centieniem. Tā rezultātā dažkārt ārsta veiktā brūču, infekciju un slimību ārstēšana vairāk kaitēja nekā palīdzēja.

Turklāt nometnes higiēna bija ļoti slikta. Neatbilstošas sanitārās iekārtas, pajumtes, apģērba, apavu un pārtikas trūkums, kā arī piesārņots ūdens veicināja augstu mirstības līmeni nometnēs. Par galvenajiem nāves cēloņiem kļuva caureja un dizentērija, un bojāgājušo skaits liecināja, ka aptuveni divreiz vairāk karavīru nomira no slimībām nekā no visbiežāk sastopamā kaujas ievainojuma - šautas brūces (militārajos medicīniskajos dokumentos latīņu terminoloģijā norādīta kā Vulnus Sclopet).

Citas slimības, kas skāra Pilsoņu kara karavīrus, bija:

• smadzeņu, sirds, nieru un elpošanas ceļu slimības (astma, Braita slimība, bronhīts, sirds/sirds slimība, karstuma/ saules dūriens, nefrīts, pleirēze).
• dermatoloģiskas saslimšanas (armijas nieze, dermatīts, erizipelāze, kukaiņu kodumi un kodumi).
• gremošanas traucējumi un citas slimības, ko izraisa slikta pārtikas vai ūdens kvalitāte (aizcietējums, skorbuts).
• infekcijas slimības (abscesi, holēra, konjunktivīts, saslimšana ar tuberkulozi, difterija, malārija/intermitējošs drudzis, masalas, pneimonija, skarlatīna, bakas/variola, sifiliss un citas veneriskās slimības, stingumkrampji, vēdertīfs, vēdertīfs, tīfs, neidentificētas vīrusu infekcijas, dzeltenais drudzis).
• muskuļu un skeleta traumas (kaulu lūzumi, izmežģījumi, reimatisms, sastiepumi).
• parazīti.

Karavīri, kurus ienaidnieks sagūstīja un turēja karagūstekņu gūstā, ievērojamā skaitā gadījumu tika izmitināti tik nožēlojamos apstākļos, ka viņiem bija lielāka iespēja saslimt ar kādu no iepriekš minētajiem veselības traucējumiem; karagūstekņu nometnēs sākās arī bads, jo arvien vairāk karavīru tika sagūstīti kaujās un palielinājās pārtikas trūkums.

Pat veselības aprūpes speciālisti nebija pasargāti no saslimšanas; medmāsas bija īpaši pakļautas riskam inficēties no karavīriem, kurus viņas aprūpēja.

Slikti ieraksti

Līdz pat puse no kaujā kritušajiem vīriem netika identificēti, kad viņus apglabāja. Katras rotas uzskaite bija paredzēta, lai reģistrētu, cik vīru bija katrā vienībā, nevis lai reģistrētu katru karavīru. Konfederātu militāro ierakstu ir daudz mazāk nekā Savienības ierakstu. Kad 1865. gadā krita Ričmonds, ieraksti tika iznīcināti, nosūtīti uz dienvidiem vai atstāti aiz muguras. Dažus ierakstus saglabāja Savienības armija un nosūtīja Kara departamentam Vašingtonā. Ģenerāladjutants 1865. gada jūlijā izveidoja biroju "nemiernieku arhīvu vākšanai, glabāšanai un publicēšanai". Kara ministrs 1903. gadā vērsās pie Dienvidu gubernatoriem ar aicinājumu aizdot Kara departamentam visus viņu rīcībā esošos Konfederācijas armijas dokumentus, lai tos varētu kopēt.

Agrīnās nāves aplēses

Kopš aptuveni 1900. gada vēsturnieki ir citējuši Tomasa L. Livermora (Thomas L. Livermore) sniegto informāciju par 618 222 Konfederātu un Savienības karā bojāgājušajiem. Livermora skaitlis bija balstīts uz nepilnīgiem kauju ziņojumiem. Tajā bija arī aptuvens pieņēmums par to, cik daudz cilvēku nomira no slimībām un citiem cēloņiem. Viņa grāmatas nosaukums bija "Skaitļi un zaudējumi Pilsoņu karā Amerikā, 1861-65".

Pirms Livermora cits Pilsoņu kara veterāns Viljams F. Fokss (William F. Fox) savu aplēsi sagatavoja sarežģītā veidā. Viņš pārlasīja visus viņam pieejamos karavīru sarakstus, kaujas lauka ierakstus un pensiju reģistrus. Viņš 1889. gadā uzrakstīja grāmatu "Pulku zaudējumi Amerikas pilsoņu karā 1861.-1865. gadā" (Regimental Losses in the American Civil War, 1861-1865). Fokss nonāca pie apaļā skaitļa - 94 000 kritušo. Papildus šim skaitlim Fokss sniedza informāciju par vidējo Savienības karavīru. Piemēram, ka viņš vidēji bija 5 pēdas un 8 ¼ collas garš un svēra 143 ½ mārciņas.

Interesanti, ka pirms Foksa un Livermora ASV 1870. gada tautas skaitīšanas superintendents Frānsiss A. Vokers (Francis A. Walker) bija aprēķinājis, ka mirušo vīriešu skaits ir "ne mazāks par 850 000". Taču šis skaitlis netika pieņemts tik plaši kā zemāks skaitlis. Iespējams, galvenais iemesls bija tas, ka pastāvēja aizdomas, ka tā gada tautas skaitīšana ir kļūdaina. Vokera aplēses balstījās uz aprēķiniem, kas bija tipisks iedzīvotāju skaita pieaugums, kurš bija pastāvīgs 19. gadsimtā, atskaitot skaitīšanā neiekļauto vīriešu skaitu.

Mūsdienu nāves aplēses

Daudzi vēsturnieki sāk atzīt, ka agrākās mirušo skaita aplēses, iespējams, bija pārāk zemas. Demogrāfijas vēsturnieks no Ņujorkas Binghemtonas universitātes Dž. Deivids Hakers (J. David Hacker) ir veicis jaunus aprēķinus par bojāgājušo skaitu Pilsoņu karā, kas ir par aptuveni 20 % augstāki. Jaunā aplēse ir 750 000 nāves gadījumu, un tā balstās uz digitalizētiem XIX gadsimta tautas skaitīšanas datiem. Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāju skaits 1860. gadā bija nedaudz mazāks par 31,5 miljoniem. Aptuveni 2 000 000 vīriešu dienēja Savienības bruņotajos spēkos, bet aptuveni 750 000 - Konfederācijas bruņotajos spēkos. Aptuveni 75 % karavīru bija dzimuši Amerikā. No atlikušajiem 25 % bija ārzemēs dzimuši karavīri, daudzi no tiem pirms pilsoņu kara nebija iekļauti nevienā tautas skaitīšanas ierakstā.

Ievainotie karavīri

Pilsoņu karā amputācija bija visizplatītākā operācija. Tiek lēsts, ka kara laikā tika veiktas aptuveni 60 000 operāciju. No tām gandrīz 75 % bija amputācijas. Bija vairāki iemesli, kāpēc amputācija bija galvenā procedūra. Lielus bojājumus radīja lodes brūces, ko radīja lēni kustīgā Miniē lode. Tās bieži vien neatgriezeniski saraustīja kaulus. Vēl viens iemesls bija novērst gangrēnu un citas komplikācijas. Vīrieši bieži vien gulēja bez aprūpes dienu vai ilgāk, pirms viņus nogādāja pie ķirurga. Iespējams, vissvarīgākais iemesls bija tas, ka mediķiem bija pārāk daudz ievainoto vīriešu un ļoti maz laika, lai rekonstruētu bojātās ķermeņa daļas. Visbeidzot, ja vīrietis bija ievainots galvā, vēderā vai krūtīs, viņš reti nodzīvoja pietiekami ilgi, lai viņu nogādātu lauka slimnīcā.

Līdz karam vairums amerikāņu ārstu nekad nebija redzējuši šādas brūces. Lielākajai daļai no viņiem bija pieredze tikai čūlu lancēšanā vai zobu izraušanā. Ārsti ļoti maz zināja par mikrobiem un baktērijām. Dažādiem vīriešiem pārsēji tika izmantoti atkal un atkal, tos iepriekš nemazgājot un nedezinficējot. Pēc mūsdienu standartiem operācijas bija rupjas, pat brutālas. Karavīri mediķus sauca par miesniekiem, un viņi vairāk par visu baidījās amputāciju. Lai izvairītos no ekstremitātes zaudēšanas un sāpīgās operācijas, daži karavīri un virsnieki gāja tik tālu, ka mēģināja paši ārstēt savas brūces.

Galvaskausa brūces atrašanās vieta ietekmēja karavīra spēju izdzīvot pēc operācijas. Jo tuvāk ķermenim bija brūce, jo augstāks bija mirstības rādītājs. Piemēram, konfederātu ģenerālis Džons Bells Huds Čikamaugas kaujā tika ievainots kājā. Viņa kāja tika amputēta tikai nedaudz vairāk kā 4 collas (100 mm) no gūžas. Šāda veida gūžas operācijas mirstības rādītājs bija 83 %. Par laimi, Huds bija starp tiem 17 %, kas izdzīvoja. Rokas ievainojumu mirstība bija zemāka - 24 %. Taču Stonvāls Džeksons ilgi neizdzīvoja pēc rokas zaudēšanas. Pats amputācijas process tika veikts ātri. Ap roku vai kāju tika izdarīts griezums. Pēc tam kaulu pārzāģēja cauri. Pēc tam tika izvilkti nervi, cik vien iespējams, un tad nogriezti. Asiņaino celmu bieži vien atstāja, lai tas sadzītu pats no sevis, vai arī tam piešujot ādas plēvi. Ķirurgam bija jārīkojas ātri, lai pacients nezaudētu pārāk daudz asiņu vai nepiedzīvotu šoku. Kājas amputāciju pie ceļgala varēja veikt trīs minūtēs. Vairumā gadījumu tika izmantota anestēzija.

Vīriešiem, kuri izdzīvoja pēc amputācijas, pēc kara vajadzēja atgriezties darbā. Viņiem vajadzēja protēzi, lai aizstātu trūkstošo roku vai kāju. Ziemeļkarolīnas štats bija pirmais no bijušajiem Konfederācijas štatiem, kas saviem veterāniem, kuriem bija nepieciešamas mākslīgās kājas, nodrošināja tās. Tā 1866. gadā pieņēma likumu, kas paredzēja saviem veterāniem mākslīgās kājas. Tiem, kuri nevarēja izmantot mākslīgo kāju, veterānam ar amputētu kāju tika piešķirti 70 dolāri. Ziemeļkarolīna rūpējās par 1550 veterāniem, kas pieteicās uz palīdzību.

Ķirurga amputācijas komplekts