Antietamas kauja

Fona informācija

1862. gada vasarā ziemeļu cerības, ka sacelšanos izdosies viegli apspiest, strauji zuda. Jūlijā ģenerālmajora Džordža Maklelana (George B. McClellan) pussalas kampaņa, kuras mērķis bija ieņemt dienvidu galvaspilsētu Ričmondā, Virdžīnijā, cieta neveiksmi. Augusta beigās Otrajā Buļļu raunda kaujā tika gūta vēl viena Konfederācijas uzvara. Savienības armijas atkāpās atpakaļ uz Vašingtonu, kas atradās tikai dažu jūdžu attālumā. Tenesī un citos rietumu štatos Konfederācijas ofensīva guva panākumus. Tas izraisīja Savienības armijas morāles vājumu.

Pēc Savienības armijas sakāves pie Bull Run Lī vadīja savu konfederātu armiju uz Merilendu, uzsākot Merilendas kampaņu. Viņam bija vairāki iemesli, kāpēc uzbrukt ziemeļiem. Pirmkārt, Šenandujas ielejā bija ražas novākšanas laiks, un Lī vajadzēja novērst Savienības uzmanību no galvenajiem pārtikas avotiem savai armijai. Otrkārt, viņam bija nepieciešams Eiropas atbalsts Konfederācijai. Liela uzvara ziemeļos varētu iegūt vajadzīgo atbalstu un arī likt pierobežas štata Merilendas štata atdalīšanos. Tas demoralizētu ziemeļus un, iespējams, pamudinātu tos uz sarunām. Lī uzskatīja, ka Savienības armijai ir nepieciešams laiks, lai atjaunotu un papildinātu krājumus, un, ātri pārvietojoties, viņš varētu sagaidīt tos nesagatavotus.

Prelūdija

Ar drosmīgu soli Lī sadalīja savu Ziemeļvirdžīnijas armiju piecās mazākās armijās jeb kolonnās. Trīs no tām viņš nosūtīja kopā ar ģenerāli Stounvollu Džeksonu uzbrukt un noturēt Harpers Ferri. Šādā veidā Džeksons varēja kontrolēt Šenandohas ieleju. Savu lielāko korpusu ģenerālleitnanta Džeimsa Longstrīta vadībā viņš nosūtīja virzīties uz Šarpsburgu Merilendas štatā. Lī 9. septembrī uzrakstīja Īpašo pavēli Nr. 191, kurā bija aprakstīti visi viņa kolonnu soļi. Dīvainā kārtā pavēles eksemplārs tika ietīts cigāru saišķī un nomests Besta fermas laukā. Savienības karavīri no 27. Indiānas pulka atrada saišķi ar pavēli. Tas tika nosūtīts ģenerālim Maklelānam.

Maklelans bija palicis Potomakas armijas komandiera amatā, lai gan otrajā Bull Run kaujā viņš nebija atbalstījis ģenerālmajoru Džonu Popu. Kad Lī ienāca Merilendā, McClellan, kas bija rets izņēmums viņa ierastajai lēnībai, rīkojās ātrāk, lai viņu nogrieztu. Zināšanas par Lī plāniem deva Maklelānam iespēju iznīcināt Lī armiju, kamēr tā vēl bija novājināta, jo Džeksons bija nosūtīts uz Hārpera Feriju. Maklelans uzzināja par Lī plānu 13. septembrī. Viņš lepojās: "Lūk, papīrs, ar kuru, ja es nevarēšu izsist Bobiju Lī, es labprāt braukšu mājās." Viņš arī nosūtīja telegrammu prezidentam Linkolnam, kurā rakstīja: "Man ir visi nemiernieku plāni, un es tos noķeršu viņu pašu slazdā, ja mani vīri būs gatavi ārkārtas situācijai." Taču Maklelans gaidīja vēl 18 stundas, pirms sāka rīkoties. Šī kavēšanās deva Lī vairāk laika savākt visus savas armijas elementus. Tā kā Lī bija pārgājis uz Merilendu, viņš atstāja atvaļinājumus, lai apsargātu divas caurtekas caur Dienvidkalnu - Kramptona aizu (Crampton's Gap) un Tērnera aizu (Turner's Gap). Tie bija divi vissvarīgākie ceļi caur 50 jūdžu garo Dienvidkalnu. Ja Maklelans būtu virzījies nedaudz ātrāk, viņš būtu noķēris Lī armiju, kas bija izkliedēta otrā kalna pusē. Pie Frederikas, Merilendas štatā, Savienības armija panāca Lī, un Dienvidkalnā sākās kaujas. Tas bija dabisks veidojums, kas atdalīja Šenandujas un Kamberlendas ieleju no Merilendas austrumu daļas. Tajā dienā notika vairākas kaujas par Dienvidkalna ieņemšanu. Konfederāti tika padzīti atpakaļ ar daudziem upuriem. Maklelans varēja iznīcināt Lī armiju, taču viņš atkal nogaidīja, dodot Lī laiku pārgrupēties.

Cīņa

Trīs dienas vēlāk abas armijas Lī un Maklelana vadībā 1862. gada 17. septembrī atkal tikās starp Antietamas līci un Šarpsburgas pilsētu Merilendā. Antietamas kauja, saukta arī par Šarpsburgas kauju, bija ne tikai asiņainākā diena Amerikas Pilsoņu karā, bet arī vienīgā asiņainākā diena Amerikas vēsturē. Konfederātu karaspēks ieņēma aizsardzības pozīcijas aiz Antietamas līča. Šajā brīdī Maklelans nolēma uzbrukt.

17. septembra rītausmā Savienības karavīri ģenerālmajora Džozefa Hukera vadībā uzbruka Lī karaspēkam no kreisās puses. Abām armijām cīnoties vienai pret otru, kaujas izplatījās pāri vietējam kukurūzas laukam un ap Dunkera baznīcu. Savienības karaspēks turpināja uzbrukt konfederātiem pie Nogrimušā ceļa. Tiem izdevās izlauzties cauri konfederātu līnijām.

Vēlā pēcpusdienā cīņā iesaistījās vēl vairāk Savienības karavīru, kurus vadīja ģenerālmajors Ambrozijs Bērnsaids. Viņi ieņēma mūra tiltu pār Antietam Creek un virzījās uz konfederātu karaspēka labo pusi. Taču, Burnsaida karavīriem uzbrūkot, ieradās vēl vairāk konfederātu karavīru. Konfederātu ģenerālmajors A. P. Hils bija atvedis savu karavīru divīziju no Harpers Ferry uz Antietamu. Kad Hilla divīzija ieradās, viņi varēja veikt pretuzbrukumu (cīnīties pret Burnsaida karavīriem). Tas bija pārsteigums Savienības karaspēkam, un šis pārsteigums izdevās. Konfederātu karaspēks atbīdīja Burnsaida karavīrus atpakaļ un izbeidza kauju. Lai gan Maklelānam bija vairāk karavīru, viņš nespēja iznīcināt Lī armiju. Lī spēja pārvietot savus karaspēkus, lai stātos pretī katram Maklelana uzbrukumam. Maklelans arī neizsauca savus daudzos rezerves spēkus (kareivjus, kas atradās gatavībā), kas varēja palīdzēt turpināt Savienības panākumus.

Sekas

Nākamajā dienā abas armijas savāca savus ievainotos un apglabāja mirušos karavīrus. Tad Lī atvilka savu armiju atpakaļ uz Virdžīniju. Maklelans nesekoja Lī, kas neapmierināja prezidentu Linkolnu. No militārā viedokļa kauja bija neizšķirta. Taču, tā kā Lī spēki atkāpās no Merilendas, Linkolns paziņoja par uzvaru. Viņš to izmantoja, lai izdotu Emancipācijas proklamāciju.