Īpašais rīkojums Nr. 191 (1862) — Lī zaudētā pavēle Merilendas kampaņai
Stāsts par Roberts Lī zaudēto īpašo rīkojumu Nr.191 — kā atrastais dokuments mainīja Merilendas kampaņu un deva Maklelānam izšķirošu izlūkdatu priekšrocību Pilsoņu karā.
1862. gada septembra sākumā Roberts Lī (Robert E. Lee) izdeva īpašo rīkojumu Nr. 191. Tas bija ar roku rakstīts rīkojums, kurā bija sīki aprakstīta Lī plānotā karaspēka pārvietošanās Merilendas kampaņas laikā, kuras mērķis bija panākt svarīgu uzvaru Konfederācijas labā Amerikas pilsoņu karā. Dokumentā bija precīzi norādītas dažādu armijas daļu maršrutu aprises, to pulku atrašanās vietas un laika grafiki. Īpaši nozīmīgs bija norādījums par tās daļas, ko vadīja ģenerālis Stounvols Džeksons, atstāšanu Harpers Ferry ieņemšanai — solis, kas uz brīdi sadalīja Lī spēkus.
Atradums un tā nodošana
Šo dokumentu atrada Savienības karavīri 1862. gada 13. septembrī lauka malā netālu no Frederika (Merilendas štatā). Bieži tiek minēts, ka to atrada kāds 27. Indijas pulka karavīrs — Bartons V. Mičels — iesaiņotu ap dažām cigārām. Rīkojums drīz nonāca pie virsniekiem un tika nodots ģenerālmajoram Džordžam B. Maklelānam, kas bijusi izšķiroša informācijas nodošanas ķēde.
Kāpēc tas bija tik svarīgi
Rīkojuma nozīme slēpās tajā, ka tas bija neparasti detalizēts izlūkdatu materiāls — tādu papīru saņemšana kaujas apstākļos komandieriem ir retums. Tajā bija sīkāka informācija par to, kā Lī bija novājinājis savus spēkus, sadalot tos vairākās kolonnās, kā arī norādīts, kur katrai viņa armijas daļai jebkurā brīdī jāatrodas. Tas deva Maklelānam iespējamu priekšrocību: zinot pretinieka pozīcijas un laiktabulas, Savienības vadība teorētiski varēja operatīvi sakopot spēkus un uzbrukt atsevišķi izvietotajām konfederātu daļām.
Maklelana rīcība un sekas
Maklelans, kurš parasti rīkojās ļoti lēni, šoreiz pārvietoja savus spēkus ātrāk, izmantojot šo izlūkdatu informāciju. Līdz 1862. gada 14. septembra naktij Lī vairs neievēroja savu sākotnējo uzbrukuma plānu un sāka reaģēt uz Savienības karaspēka pārvietošanos. Šajā brīdī Lī galvenā problēma bija, kā pasargāt savu armiju no iznīcināšanas, jo tās daļas bija do separate maršos vai iesaistītas garnizona uzdevumos (piemēram, Harpers Ferry). Atklātā informācija nozīmēja, ka Lī riskē zaudēt, ja Savienības spēki spētu rīkoties pietiekami strauji un mērķtiecīgi.
Lielāks konteksts
Atrastais rīkojums noveda pie tiešām darbībām, kas kulminēja Antietamas kaujā (Sharpsburg) 1862. gada 17. septembrī — vienā no asiņainākajām kaujām amerikāņu pilsoņu kara vēsturē. Lai gan Savienības spēki ieguva taktisku priekšrocību un Markss (prezidents Linkolns) to izmantoja kā pamatu, lai paziņotu par iecerēto Brīvības proklamēšanu, Maklelana piesardzība nozīmēja, ka iespējamā pilnīga konfederātu armijas sakaušana netika sasniegta. Tā rezultātā Īpašais rīkojums Nr. 191 paliek atzīts par vienu no nozīmīgākajiem izlūkdatiem veterānu karā — klasisks piemērs, kā viens atrasts papīrs var pavērt vai ierobežot karadarbības gaitu.
Šī pavēle tagad tiek atcerēta gan kā “Zaudētā pavēle” (The Lost Order), gan kā brīdinājums par to, cik svarīga ir dokumentu drošība un izlūkošanas informācijas izmantošana militārajās operācijās.
Best Farm lauks, kur Amerikas Pilsoņu kara laikā tika atrasts pazaudētais Lī ordenis
Fons
Pēc panākumiem otrajā Bull Run kaujā (saukta arī par otro Manasas kauju) Lī ieplānoja iebrukumu ziemeļos. Lī uzskatīja, ka, ja viņš izvērsīs pilsoņu karu Savienības štatos, liela uzvara varētu pārliecināt Lielbritāniju un Franciju atbalstīt Dienvidus. Viņš arī domāja, ka tā liks ziemeļiem iesniegt prasību par mieru. Tas nodrošinātu, ka Amerikas Konfederētās Valstis varētu palikt neatkarīga valsts. 1862. gada 4. septembrī Lī ieveda savu Ziemeļvirdžīnijas armiju Merilendā. Viņš koncentrēja savu armiju Frederikā, Merilendas štatā, apmēram 40 jūdzes (64 km) uz ziemeļrietumiem no Vašingtonas. 1862. gada septembra sākuma notikumi un pazudušā rīkojuma Nr. 191 stāsts risinājās ap divām papīra lapām.
7.-9. septembris
7. septembrī Lī armija nometojās netālu no Frederikas. Ģenerāļa J. E. B. Stjuarta trīs kavalērijas brigādēm bija dots uzdevums izveidot aizsegu (aizsarglīniju) starp nometni un Savienības armiju uz austrumiem no tās. Lī tikās ar saviem ģenerāļiem, ierosinot Džeimsam Longstrītam ielenkt Harpers Ferry Armory un uzbrukt lielajam Savienības garnizonam, kas apdraudēja viņu apgādes līnijas aizmugurē. Longstrīts iebilda, sakot, ka viņa karaspēkam nepieciešama atpūta pēc garā gājiena. Viņš arī norādīja, ka tā būtu slikta ideja sadalīt Lī spēkus, kad tie atrodas tik tuvu ienaidniekam. Ja Savienības armija atklātu, ka Lī ir novājinājis savus galvenos spēkus, tā varētu uzbrukt ar spēku. Kad Lī armija būs atpūtusies, organizēta un pilnībā apgādāta, tā varēs darīt, ko vēlas. Pēc tikšanās Longstrīts pieņēma, ka Lī ir atteicies no riskantās Harpers Ferry shēmas. Dienu vai divas vēlāk Longstrīts iegāja Lī teltī. Viņš atrada Lī un ģenerāli Stounvollu Džeksonu, kas pabeidza Harpers Ferri uzbrukuma plāna izstrādi. Longstrīts saprata, ka plāns ir īstenots bez viņa. Viņš negribīgi piekrita plānam. 9. septembrī Lī uzrakstīja plāna detaļas īpašā 191. rīkojumā.
Pasūtījuma 191 teksts
| " | Īpašie rīkojumi, Nr. 191 Ziemeļu Virdžīnijas armijas štābs Ģenerāļa Longstrīta pavēlniecība dosies pa to pašu ceļu līdz Boonsboro, kur tā apstāsies kopā ar armijas rezerves, apgādes un bagāžas vilcieniem. Ģenerālis Maklāss ar savu un ģenerāļa R. H. Andersona divīziju sekos ģenerālim Longstrītam; sasniedzot Midltaunu, viņš dosies ceļā uz Hārpera Feriju un līdz piektdienas rītam ieņems Mērilendas augstienes un centīsies sagūstīt ienaidnieku Hārpera Ferijā un tās apkārtnē. Ģenerālis Vokers ar savu divīziju pēc tam, kad būs sasniedzis mērķi, ar kuru viņš pašlaik nodarbojas, šķērsos Potomaku pie Čekas broda, uzkāps tās labajā krastā līdz Lovetsvillei, līdz piektdienas rītam ieņems Loudonas augstienes, ja tas būs iespējams, pa kreisi - Kīsa fordu, bet pa labi - ceļu starp kalna galu un Potomaku. Cik vien tas būs iespējams, viņš sadarbosies ar ģenerāli Maklāsu un ģenerāli Džeksonu, lai pārtvertu ienaidnieka atkāpšanos. Ģenerāļa D. H. Hila divīzija veidos armijas aizmugures aizsargu, turpinot ceļu, pa kuru virzīsies galvenais karaspēks. Rezerves artilērija, munīcija, apgādes u.c. vilcieni dosies priekšā ģenerālim Hilam. Ģenerālis Stjuarts atdalīs kavalērijas eskadronu, kas pavadīs ģenerāļu Longstrīta, Džeksona un Maklava komandu un kopā ar galveno kavalērijas korpusu apsargās armijas maršrutu un savāks visus atpalikušos, kas varētu būt palikuši aiz muguras. Ģenerāļu Džeksona, Maklova un Vokera komandas pēc tam, kad būs izpildījušas uzdevumus, kuru izpildei tās ir atdalītas, pievienosies armijas galvenajai daļai Boonsboro vai Hagerstaunā. Katrs gājiena pulks parasti vedīs savus cirvjus pulka ordeņvagonos, lai vīri tos izmantotu nometnēs, lai sagādātu malku utt. Pēc ģenerāļa R. E. Lī pavēles. R. H. Čiltons, ģenerāladjutanta palīgs. Ģenerālmajors D. H. Hils, divīzijas komandieris. | " |
Katrs Lī komandieris saņēma ar roku rakstīta rīkojuma kopiju. Hils jau bija saņēmis rīkojuma kopiju no Lī. Viņš nezināja, ka otru eksemplāru viņam ir nosūtījis Džeksons. Šis eksemplārs tika pazaudēts.
virsraksts
Atrasts pazaudēts pasūtījums
13. septembrī aptuveni 2 jūdzes (3,2 km) uz dienvidiem no Frederikas, Merilendas štatā, 27. Indiānas brīvprātīgo (Savienības armijas) kaprālis Bartons V. Mičels atrada papīrā ietītu cigāru saišķi. Izrādījās, ka papīrs bija īpašais rīkojums Nr. 191. Šo lauku nesen bija okupējis konfederātu ģenerālis Hils, un pavēle bija adresēta ģenerālim Hillam. Viņš šo pavēli nodeva savam seržantam, kurš to nodeva tālāk komandķēdē ģenerālim Maklelānam. Divīzijas ģenerāladjutants Samuels Pittmans varēja apstiprināt, ka tas ir viņa bijušā kolēģa pirms kara Roberta Čiltona, kurš bija Lī ģenerāladjutants, rokraksts. Tajā pašā dienā tas nonāca Maklelana rokās.
Lī rīcībā bija aptuveni 50 000 karavīru pret 85 000 Maklelana karavīru. Taču Maklelans uzskatīja, ka Lī rīcībā ir 100 000 karavīru, un ļoti negribēja ar viņu iesaistīties. Maklelānam tagad bija iespēja iznīcināt Lī Ziemeļvirdžīnijas armiju, kamēr tā bija vāja un sašķelta, ja viņš rīkotos ātri. Šī negaidītā vērtīgā informācija lika parasti pārgalvīgajam Maklelānam 14. septembrī iesaistīt savus spēkus, kā rezultātā notika Dienvidkalnu kauja.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija īpašais pasūtījums 191?
A: Īpašais rīkojums Nr. 191 bija ar roku rakstīts rīkojums, ko 1862. gada septembra sākumā izdeva Roberts E. Lī, detalizēti aprakstot savu plānoto karaspēka pārvietošanos Merilendas kampaņas laikā, kuras mērķis bija uzvarēt Amerikas pilsoņu karā.
J: Kas notika ar šo dokumentu?
A: Dokumentu atrada Savienības karavīri un nodeva ģenerālmajoram Džordžam B. Maklelānam.
J: Kā izlūkdati ietekmēja Maklelana rīcību?
A: Izlūkošana sniedza Maklelānam sīkāku informāciju par to, kā Lī bija novājinājis savus spēkus, sadalot tos vairākās kolonnās, un norādīja, kur katrai armijas daļai jebkurā brīdī jāatrodas. Maklelans, kurš parasti rīkojas ļoti lēni, šoreiz pārvietoja savus spēkus ātrāk.
J: Kāda bija Lī reakcija uz Maklelana pārvietošanos?
A: 1862. gada 14. septembra naktī Lī vairs neievēroja savu uzbrukuma plānu. Tagad viņš reaģēja uz Maklelana karaspēka pārvietošanos.
J: Kāda bija galvenā Lī problēma pēc tam, kad tika atklāta izlūkošana?
A: Lī galvenā problēma bija, kā pasargāt savu armiju no iznīcināšanas.
J: Kas padarīja 191. īpašo pavēli par īpaši vērtīgu izlūkdienestu?
A: Īpašais rīkojums Nr. 191 bija īpaši vērtīga izlūkošana, jo tas sniedza retu, detalizētu informāciju par kaujas plānu, kas būtu pieejama tikai nedaudziem kaujas komandieriem.
J: Kāda bija Merilendas kampaņas nozīme Amerikas pilsoņu karā?
A: Merilendas kampaņa bija nozīmīga Amerikas Pilsoņu karā, jo tā nodrošināja Savienības armijai izšķirošo uzvaru Antietamas kaujā, kas bija asiņainākā vienas dienas kauja Amerikas vēsturē. Šī uzvara arī deva prezidentam Linkolnam politisko kapitālu, kas viņam bija nepieciešams, lai izsludinātu Emancipācijas proklamāciju.
Meklēt