1862. gada septembra sākumā Roberts Lī (Robert E. Lee) izdeva īpašo rīkojumu Nr. 191. Tas bija ar roku rakstīts rīkojums, kurā bija sīki aprakstīta Lī plānotā karaspēka pārvietošanās Merilendas kampaņas laikā, kuras mērķis bija panākt svarīgu uzvaru Konfederācijas labā Amerikas pilsoņu karā. Dokumentā bija precīzi norādītas dažādu armijas daļu maršrutu aprises, to pulku atrašanās vietas un laika grafiki. Īpaši nozīmīgs bija norādījums par tās daļas, ko vadīja ģenerālis Stounvols Džeksons, atstāšanu Harpers Ferry ieņemšanai — solis, kas uz brīdi sadalīja Lī spēkus.
Atradums un tā nodošana
Šo dokumentu atrada Savienības karavīri 1862. gada 13. septembrī lauka malā netālu no Frederika (Merilendas štatā). Bieži tiek minēts, ka to atrada kāds 27. Indijas pulka karavīrs — Bartons V. Mičels — iesaiņotu ap dažām cigārām. Rīkojums drīz nonāca pie virsniekiem un tika nodots ģenerālmajoram Džordžam B. Maklelānam, kas bijusi izšķiroša informācijas nodošanas ķēde.
Kāpēc tas bija tik svarīgi
Rīkojuma nozīme slēpās tajā, ka tas bija neparasti detalizēts izlūkdatu materiāls — tādu papīru saņemšana kaujas apstākļos komandieriem ir retums. Tajā bija sīkāka informācija par to, kā Lī bija novājinājis savus spēkus, sadalot tos vairākās kolonnās, kā arī norādīts, kur katrai viņa armijas daļai jebkurā brīdī jāatrodas. Tas deva Maklelānam iespējamu priekšrocību: zinot pretinieka pozīcijas un laiktabulas, Savienības vadība teorētiski varēja operatīvi sakopot spēkus un uzbrukt atsevišķi izvietotajām konfederātu daļām.
Maklelana rīcība un sekas
Maklelans, kurš parasti rīkojās ļoti lēni, šoreiz pārvietoja savus spēkus ātrāk, izmantojot šo izlūkdatu informāciju. Līdz 1862. gada 14. septembra naktij Lī vairs neievēroja savu sākotnējo uzbrukuma plānu un sāka reaģēt uz Savienības karaspēka pārvietošanos. Šajā brīdī Lī galvenā problēma bija, kā pasargāt savu armiju no iznīcināšanas, jo tās daļas bija do separate maršos vai iesaistītas garnizona uzdevumos (piemēram, Harpers Ferry). Atklātā informācija nozīmēja, ka Lī riskē zaudēt, ja Savienības spēki spētu rīkoties pietiekami strauji un mērķtiecīgi.
Lielāks konteksts
Atrastais rīkojums noveda pie tiešām darbībām, kas kulminēja Antietamas kaujā (Sharpsburg) 1862. gada 17. septembrī — vienā no asiņainākajām kaujām amerikāņu pilsoņu kara vēsturē. Lai gan Savienības spēki ieguva taktisku priekšrocību un Markss (prezidents Linkolns) to izmantoja kā pamatu, lai paziņotu par iecerēto Brīvības proklamēšanu, Maklelana piesardzība nozīmēja, ka iespējamā pilnīga konfederātu armijas sakaušana netika sasniegta. Tā rezultātā Īpašais rīkojums Nr. 191 paliek atzīts par vienu no nozīmīgākajiem izlūkdatiem veterānu karā — klasisks piemērs, kā viens atrasts papīrs var pavērt vai ierobežot karadarbības gaitu.
Šī pavēle tagad tiek atcerēta gan kā “Zaudētā pavēle” (The Lost Order), gan kā brīdinājums par to, cik svarīga ir dokumentu drošība un izlūkošanas informācijas izmantošana militārajās operācijās.
