Daniels Hārvijs Hils jeb D. H. Hils (1821. gada 12. jūlijs – 1889. gada 24. septembris) bija konfederātu ģenerālmajors Amerikas pilsoņu kara laikā. Viņš dienēja arī Meksikāņu-amerikāņu karā, kur par savu sniegumu saņēma paaugstinājumus — vispirms par kapteini un vēlāk par majoru. Pēc dažiem gadiem militārā dienesta viņš pārtrauca karjeru un kļuva par profesoru. Kad Ziemeļkarolīna atdalījās no Savienības, Hils tika iecelts par 1. Ziemeļkarolīnas kājnieku pulka pulkvedi. Līdz 1862. gadam viņš tika paaugstināts līdz ģenerālmajora šķirai un dienēja Ziemeļvirdžīnijas armijā.

Agrīnā dzīve un karjera pirms Pilsoņu kara

Hils bija izglītojies un ieguvis pieredzi gan militārā, gan akadēmiskā jomā. Pirms Konfederācijas izveidošanas viņš nostiprināja reputāciju kā disciplinēts virsnieks un skolotājs, kas vēlāk atspoguļojās arī viņa vadības stilā — stingrā, reizēm ironiskā un konfliktainā. Pēc Meksikas kara viņš pievērsās mācīšanai un akadēmiskai darbībai, līdz 1861. gada notikumi atgrieza viņu armijā.

Pilsoņu kara laikā

Hils izcēlās kā spēcīgs un agresīvs vienību vadītājs kaujās Ziemeļvirdžīnijas teātrī. Viņa komandēšanas stils bija pazīstams ar stingru disciplīnu un taktisku attapību, bet arī ar tiešumu un konfliktēšanu ar citiem augstākajiem virsniekiem. Daudziem kolēģiem Hila raksturs šķita sarežģīts — viņš bieži nonāca domstarpībās ar virsniekiem un politiskajiem vadītājiem, kas ietekmēja viņa karjeras gaitas un reputāciju.

Īpašais rīkojums Nr. 191 (»Lost Order«)

Hila reputāciju aptraipīja pazudušais Īpašā rīkojuma Nr. 191 eksemplārs, kas nonāca Savienības komandiera Džordža Maklelana rokās 1862. gadā un atklāja ģenerāļa Roberta E. Līsa plānus par konfederātu Merilendas kampaņu. Par to, kurš tieši bija atbildīgs par rīkojuma pazušanu, vēsturnieku vidū pastāv domstarpības. Daļa avotu norāda, ka kopija, kas tika atrasta, bija viena no dokumenta kopiām, kas bija izplatītas Lee štāba virsnieku lokā, un dažos ziņojumos tiek minēta saistība ar Hila vienībām. Tomēr nav pilnīgas vienprātības par to, ka konkrēti Hils būtu tieši vainojams. Atrastā rīkojuma ietekme uz Merilendas kampaņu bija liela — tā nodrošināja Savienības spēkiem būtisku izlūkdatu un veicināja izšķirošās sadursmes, tostarp Antietamas (Sharpsburg) kauju.

Attiecības ar citiem komandieriem un slava

Hils bija pazīstams gan ar cienītāju loku, gan ar kritiķiem. Daži laikabiedri un vēlākie vēsturnieki atzinuši viņa taktisko talantu — piemēram, ģenerālleitnants Stounvols Džeksons (kurš bija arī Hila svainis) cienīja viņa spējas un drosmi. Tajā pašā laikā Hils nereti nonāca pretrunās ar citiem virsniekiem un štāba locekļiem, kas ierobežoja viņa iespējas ieņemt vēl augstākas vai politiski svarīgākas amata pozīcijas.

Pēckara dzīve un mantojums

Pēc kara Hils atgriezās pie akadēmiskās un rakstiskās darbības. Viņš turpināja strādāt kā pedagogs, rakstnieks un komentētājs, atspoguļojot savus viedokļus par karu, militarismu un dienesta etiķeti. Viņa memuāri un raksti sniedz vērtīgu ieskatu Konfederācijas armijas iekšējās attiecībās un taktiskajās izvēlēs. Hila personība un darbības joprojām sadala vēsturniekus — vieni akcentē viņa taktiski pamatotās uzvedības plusus, citi uzsver komunikācijas kļūdas un personiskās domstarpības, kas ietekmēja viņa karjeru.

  • Dzimis: 1821. gada 12. jūlijs
  • Mira: 1889. gada 24. septembris
  • Galvenais amats: ģenerālmajors, Amerikas pilsoņu karā
  • Pazīstams ar: militāro vadību Ziemeļvirdžīnijas teātrī, saistību ar Īpašā rīkojuma Nr. 191 pazušanu, akadēmisko darbību pirms un pēc kara

Daniels Hārvijs Hils paliek pretrunīgi vērtēta figūra amerikāņu pilsoņu kara vēsturē — gan kā prasīgs un drosmīgs komandieris, gan kā strīdīgs un reizēm izolējošs līderis. Viņa dzīve un rīcība sniedz daudz materiāla gan militārajai vēsturei, gan diskusijām par vadību kara apstākļos.