Dante Aligjēri

Dzīve

Dante Aligjēri dzimis 1265. gadā starp 14. maiju un 13. jūniju ar vārdu "Durante Aligjēri". ap 1450. gadu (Uffizi galerija). Viņa ģimene Florencē bija nozīmīga un atbalstīja pāvestu. Dzejnieka māte bija Bella degli Abati. Viņa nomira, kad Dantei bija septiņi gadi, un Alighiero drīz vien apprecējās vēlreiz - ar Lapu di Chiarissimo Cialuffi. Lapai bija divi bērni - Dantes brālis Frančesko un māsa "Tana" (saīsinātā versija "Gaetana").

Dante cīnījās Gvelfu karaspēka priekšgalā Kampaldino kaujā (1289. gada 11. jūnijā). Pēc uzvaras Dante ieņēma nozīmīgu vietu sabiedriskajā dzīvē.

12 gadu vecumā, 1277. gadā, Dante apprecējās ar Džemmu di Maneto Donati. Dante jau bija iemīlējies citā meitene, Beatrise Portinari, kas ir minēta arī "Dievišķajā komēdijā" (pazīstama arī kā Bice). Gadu pēc Dantes laulībām ar Gemmu viņš atkal satikās ar Beatrisi. Viņš bija sācis interesēties par dzejoļu rakstīšanu.

Dantei ar Džemmu bija seši bērni: Džekopo, Pjetro, Džovanni, Gabriele Aligjēri un Antonija.

Izglītība, jaunatne un dzeja

Par Dantes izglītību nav daudz zināms, un tiek pieņemts, ka viņš mācījās mājās. Ir zināms, ka viņš mācījās Toskānas dzeju. Viņa intereses viņu aizveda pie okcitāņu trubadūru dzejas un klasiskās antīkās antīkās latīņu dzejas (īpaši pievērsās Vergilija dzejai). Astoņpadsmit gadu vecumā Dante iepazinās ar Gvido Kavkalkantī, Lapo Džanni, Cino da Pistoia un drīz pēc tam arī ar Bruneto Latīni; kopā viņi kļuva par Dolce Stil Novo ("Jaunais, saldais stils") vadītājiem. Brunetto vēlāk saņēma īpašu pieminējumu Dievišķajā komēdijā (Inferno, XV, 28) par to, ko viņš bija iemācījis Dantei.

Kā rakstīts viņa darbā La Vita Nuova, deviņu gadu vecumā viņš iepazinās ar Beatrisi Portinari, Folko Portinari meitu, kurā viņš iemīlējās "no pirmā acu uzmetiena", acīmredzot pat nesarunājies ar viņu. Pēc 18 gadu vecuma viņš viņu bieži redzēja, bieži apmainījās ar sveicieniem uz ielas, bet nekad viņu labi nepazina - viņš faktiski deva piemēru tā dēvētajai "pieklājīgajai mīlestībai". Dante atstāja savu nospiedumu Stil Novo. Mīlestība pret Beatrisei (tāpat kā citādā veidā Petrarka izrādītu pret savu Lauru) acīmredzot būtu iemesls dzejai un dzīvei līdzās politiskajām kaislībām. Daudzos viņa dzejoļos viņa parādās kā pusdievība, kas viņu pastāvīgi uzrauga.

Kad Beatrise 1290. gadā nomira, Dante mēģināja rast "palīdzību" latīņu literatūrā.

Pēc tam viņš pievērsās filozofijas studijām reliģiskajās skolās, piemēram, dominikāņu skolā Santa Maria Novella. Šo "pārmērīgo" aizraušanos ar filozofiju vēlāk kritizēs Beatrise, kas darbojas "Dievišķās komēdijas" otrajā grāmatā "Purgatorio".

Dantes statuja Uffizi, Florencē.

Izsūtījums un nāve

Bonifācijs ātri atlaida pārējos delegātus un lūdza Dantei vienam pašam palikt Romā. Tajā pašā laikā (1301. gada 1. novembrī) Florencē ienāca Šarls de Valoā ar melnajiem gvelfiem, kuri nākamajās sešās dienās izpostīja lielu daļu pilsētas un nogalināja daudzus savus ienaidniekus. Tika izveidota jauna melno ģelfu valdība, un par Florences podestu tika iecelts Messer Cante dei Gabrielli di Gubbio. Dante tika izsūtīts trimdā uz diviem gadiem, un viņam tika piespriests samaksāt lielu naudas kalnu.

Dante nemaksāja naudu, daļēji tāpēc, ka uzskatīja, ka nav vainīgs, un daļēji tāpēc, ka visas viņa vajadzības Florencē bija nozaguši melnie gvelfi. Viņš tika notiesāts uz mūža izsūtījumu, un, ja viņš atgrieztos Florencē, nesamaksājis naudu, viņu varētu sadedzināt pie kūlas.

Trimdā viņš sāka meklēt pamatus Dievišķajai komēdijai - darbam 100 kantos, kas sadalīti trijās grāmatās pa trīsdesmit trim kantos katrā, ar vienu ievada kantoti.

Viņš devās uz Veronu kā Bartolomeo I della Scala viesis, pēc tam pārcēlās uz Sarzanu Ligūrijā. Vēlāk viņš esot dzīvojis Lukā pie Madame Gentucca. Daži ne visai droši avoti vēsta, ka viņš no 1308. līdz 1310. gadam uzturējies arī Parīzē. 1310. gadā Svētās Romas impērijas imperators Henrijs VII Luksemburga ieveda Itālijā 5000 karavīru. Dante viņā saskatīja jauno Kārli Lielo, kurš atjaunos Svētās Romas imperatora amatu, lai atkarotu Florenci no melnajiem ģelfiem. Viņš rakstīja Henrijam un vairākiem Itālijas prinčiem, pieprasot iznīcināt melnos ģelfus. Sajaucot reliģiju un privātās rūpes, viņš piesauca pret savu pilsētu visļaunākās Dieva dusmas, ierosinot vairākus konkrētus mērķus, kas sakrita ar viņa personīgajiem ienaidniekiem. Šajā laikā viņš sarakstīja pirmās divas Dievišķās komēdijas grāmatas.

Kad Dante nomira Ravennā, viņa ķermeņa glabātāji Ravennā ielika kaulus klostera viltus sienā. Tomēr 1829. gadā viņam tika uzcelta kapavieta Florencē, Santa Croce bazilikā. Kopš tā laika šī kapavieta ir tukša, un Dantes mirstīgās atliekas atrodas Ravennā, tālu no zemes, kuru viņš tik ļoti mīlēja. Uz viņa kapa Florencē priekšpusē ir uzraksts Onorate l'altissimo poeta, kas aptuveni tulkojams kā "Godiniet visizcilāko dzejnieku".

Galerija