Dante Aligjēri — itāļu dzejnieks un "Dievišķās komēdijas" autors

Dante Aligjēri (itāļu: [duˈrante deʎʎ aliˈɡjɛːri]), pazīstams vienkārši kā Dante (itāļu val: [ˈdante], Lielbritānijā: /ˈdænti/, ASV: /ˈdɑːnteɪ/; ap 1265. g. - 1321. gada 14. septembris) bija ievērojams itāļu dzejnieks vēlīnajos viduslaikos un agrīnajā renesansē. Viņa galvenais darbs "Dievišķā komēdija" (Commedia) tiek uzskatīts par izcilāko itāļu valodā sarakstīto literāro darbu un pasaules literatūras šedevru. Itāļu valodā viņu dēvē par "Augstāko dzejnieku" (il Sommo Poeta). Dante un "Dievišķā komēdija" ir bijusi iedvesmas avots māksliniekiem gandrīz septiņus gadsimtus. Dante līdzās Petrarkai un Bokačo tiek dēvēts par vienu no "trim strūklakām" un bieži tiek dēvēts par "itāļu valodas tēvu". Pirmo biogrāfiju par Danti sarakstīja viņa laikabiedrs Džovanni Viljāni (Giovanni Villani). Vispazīstamākā "Dievišķās komēdijas" daļa ir tās pirmā trešdaļa, pirmie 34 poēmas kantosi, ko sauc par "Inferno" un kurā Dante attēlo savu elles vīziju.

Īsa biogrāfija

Dante dzimis ap 1265. gadu Florencē, ģimenē, kas bija daļēji cēlusies, taču ekonomiski nepilnībā. Viņa tēva vārds bija Alighiero di Bellincione; par mātes vārdu avotos minēta Bella vai Alighiera. Bērnībā un jaunībā Dante saņēma klasisku izglītību — studēja retoriku, filozofiju un teoloģiju, piekļūstot arī senās literatūras avotiem.

Personīgā dzīvē īpašu vietu ieņēma Beatrice Portinari, kuru Dante idealizēja un par kuru dzejā runā kā par garīgā ceļa iedvesmotāju. Lai gan reālā viņu attiecību daba bija ierobežota, Beatrice kļuva par centrālo simbolu daļā no viņa daiļrades, it īpaši Vita Nuova un Dievišķajā komēdijā.

Politiskajā dzīvē Dante bija aktīvs Florences sabiedriskajās lietās. 1300. gadā viņš kļuva par vienu no pilsētas priors (priori) — augstu amatu, kas tolaik bija saistīts ar administratīvām un tiesiskām funkcijām. Pēc 1301.–1302. gada politiskajām sadursmēm starp melnajiem un baltiem gvelfiem (Guelphs factions) Dante tika izsūtīts no Florences un viņš vairs nekad neatgriezās dzimtajā pilsētā. Eksila periodā viņš mitinājās pie dažādiem patrons — Veronā, Mantovā, Boloņā, Neapolē un, visbeidzot, Rāvenā pie Polenta ģimenes, kur 1321. gada 14. septembrī arī mira. Viņa kaps atrodas Ravenā; Florences centrā ir arī piemiņas vieta.

Darbi un literārais mantojums

Galvenais Dante darbs ir Dievišķā komēdija, trīs daļu eposa forma, kas veidota kā ceļojums caur Inferno (Elle), Purgatorio (Purgatorijs) un Paradiso (Debesis). Poēma sastāv no kopumā 100 kantu — Inferno 34, bet katra no pārējām divām daļām pa 33 kantosiem — un rakstīta itāļu valodas toskānas dialektā, izmantojot ritmisko shēmu terza rima (savstarpēji saistītas trīsrindes). Darbs apvieno teoloģiju, filozofiju, politiku, personiskas atsauces un klasiska, kā arī kristīga vēstījuma motīvus.

Bez Dievišķās komēdijas Dante uzrakstīja vairākus citus nozīmīgus darbus:

• La Vita Nuova — autobiogrāfisks dzejolis un prozas apmērs par mīlestību un Beatrices vīziju;
• De vulgari eloquentia — latīņu traktāts par tautas valodas (vulgārā) lomu literatūrā;
• Convivio — nebeigtas enciklopēdiskas kvalitatīvas eseju un dzejas kolekcija itāļu valodā;
• De Monarchia — latīņu traktāts par pasaules valdīšanas un laicīgās varas attiecībām (politisks traktāts).

Valoda, stils un tēmas

Dante liela nozīme bija tam, ka viņš izvēlējās rakstīt savas galvenās daiļrades daļas itāļu valodas tautas (vulgārā) formā, nevis tikai latīniski. Tas palīdzēja nostiprināt toskānas dialektu par literāro itāļu valodas pamatu un ietekmēja vēlākos autorus, piemēram, Petrarku un Bokačo. Viņa stils apvieno alegoriju, teoloģiskas pārdomas, politisku komentāru un personisku pieredzi; bieži tiek uzsvērta arī plašā klasisko autoru un Bībeles atsauču izmantošana.

Politika un izsūtījums

Dantes dzīvi būtiski ietekmēja Florences politiskie konflikti. Viņš piederēja pie gvelfu partijas, bet tās iekšējās šķelšanās vainagojās ar viņa politisko sakāvi un izsūtījumu. Eksils stiprināja viņa politiskās un filozofiskās pārliecības, kas atrisinājās traktātā De Monarchia, kur viņš aizstāvēja pasaules mierīgu vienpusēju valdību kā ceļu uz universālu harmoniju starp laicīgo un garīgo varu.

Ietekme un piemiņa

Dantes ietekme uz Eiropas literatūru un valodu ir milzīga. Dievišķā komēdija ir tulkota daudzās valodās, bieži tiek analizēta gan literatūras, gan teoloģijas un filozofijas pētījumos. Dantes tēls kā "itāļu valodas tēva" un "Sommo Poeta" saglabājas kultūras apziņā: viņa darbi iedvesmoja gan renesanses domātājus, gan mūsdienu rakstniekus un māksliniekus.

Literārais un kultūras mantojums mūsdienās

Dantes daiļrade joprojām ir plaši pētīta un interpretēta — no akadēmiskiem komentāriem līdz populārai kultūrai (mākslas darbi, operas, kino un mūzika). Rāvenā joprojām atrodas viņa kaps, bet Florencē darbojas vairākas iestādes, kas godā Dantes piemiņu. Dievišķā komēdija tiek uzskatīta par vienu no tiem darbiem, kas palīdz saprast viduslaiku pasaules redzējumu, vienlaikus saglabājot universālu tematiku par grēku, atziņu un izpirkšanu.

Papildus lasāmmateriāli

Ja interesē dziļāka iepazīšanās: lasiet Dievišķo komēdiju (ar komentāriem vai modernu tulkojumu), Vita Nuova un De Monarchia. Pastāv arī liels skaits zinātnisku pētījumu par Dante valodas izvēli, terza rima tehnoloģiju un starpdisciplināru interpretāciju, kas palīdz izprast viņa likaido bagātību un ilgmūžību.