Dievišķā komēdija: Dantes Aligjēri episkā poēma par pēcnāves ceļojumu
Iepazīstiet Dantes Aligjēri "Dievišķo komēdiju" — episku pēcnāves ceļojumu cauri Inferno, Purgatorio un Paradīzei, kas mainīja pasaules literatūru.
"Dievišķā komēdija" ir Dantes Aligjēri sarakstīta episka poēma (dzeja, kas ir ļoti gara, līdzīga stāstam). Tā stāsta par ceļojumu pēcnāves dzīvē. Dzejolim ir trīs daļas: Inferno (elle), Purgatorio (šķīstītava) un Paradiso (paradīze jeb debesis). Dievišķā komēdija ir pasaules literatūras darbs.
Inferno ir slavenākā poēmas daļa. Tajā ir stāstīts par cilvēka ceļojumiem cauri kristīgajai ellei, šķīstītavai un debesīm. Ņemiet vērā, ka "komēdija" šeit nenozīmē smieklīgu, bet gan to, ka tai ir pozitīvs noslēgums.
Par sižetu un galvenajiem personāžiem
Poēmas stāstītājs ir pats Dante — gan autors, gan literārs ceļotājs, kurš pamostas "vidū dzīves ceļa" un tiek vedināts cauri pēcnāves pasaulēm. Sākumā viņu ceļvedis ir Romas dzejnieks Virgils, kas simbolizē saprātu un antīko gudrību; Virgils pavada Danti cauri Inferno un Purgatorio. Paradīzē Dante ceļvedes vietu pārņem Beatrice — mīlestības un dievišķās atklāsmes simbols, kas ved viņu uz Paradiso.
Uzbūve, forma un valoda
Dievišķā komēdija sastāv no trim lielām daļām (cilvēku valodā sauktām par "kantikām"): Inferno, Purgatorio un Paradiso. Kopumā dzeja ir sadalīta kantos; tradicionālais skaitlis ir 100 kantu (33 + 33 + 34), kas tika uzskatīts par pilnības simbolu. Dante izmanto īpašu rindas formu — terca rima (tercetes ar krustveida rimēšanu), kā arī rakstīja florentiešu (toskāņu) dialektā, kas vēlāk kļuva par mūsdienu itāļu valodas pamatu.
Galvenās tēmas un simbolika
Poēma darbojas gan kā burtisks ceļojuma apraksts, gan kā plaša alegorija par morāli, grēku, taisnīgumu un glābšanu. Dažas no svarīgākajām tēmām:
- Grēka un soda kārtība: Inferno strukturē grēkus pa lokiem un pakāpēm (piem., nolaidība, vardarbība, krāpšana, nodevība), bieži izmantojot principu, ka sods atbilst pārkāpumam (contrapasso).
- Savu izvēļu sekas un atbildība: Dante izmanto reālas vēsturiskas un mītu figūras, lai parādītu, kā cilvēku rīcība ietekmē viņu likteni.
- Mīlestība un dievišķā gaisma: Paradiso centrā ir dievišķā mīlestība, kas apgaismo un paceļ dvēseles.
- Politika un morāle: Dante bieži kritizē vai slavinā savas laikabiedrus un Florences politiku; darbs satur daudz konkrētu atsauču uz 14. gadsimta Itālijas dzīvi.
Vēsturiskais konteksts un ietekme
Dante dzīvoja un rakstīja 13.–14. gadsimtā; viņa politiskā iesaistīšanās Florencē un vēlākā izsūtīšana daudz ietekmēja poēmas saturu. Dievišķā komēdija kļuva par vienu no Eiropas literatūras stūrakmeņiem — to tulkojuši daudzi valstu autori, interpretējuši tēlotājmākslā, mūzikā un teoloģiskajos traktātos. Darbs ietekmēja ne tikai literatūru, bet arī valodas attīstību (itāļu literārā valoda balstās uz toskāņu literārā parauga, kurā Dante bija centrāla figūra).
Lasīšana un interpretācija mūsdienās
Dievišķā komēdija tiek lasīta gan kā literārs meistardarbs, gan kā filozofisks un teoloģisks traktāts. Mūsdienu tulkojumi un komentāri palīdz saprast vēsturiskās un kultūras atsauces, bet daudzi lasītāji aizvien novērtē arī poēmas spēcīgo vizuālo un emocionālo tēlojumu. Lai pilnvērtīgi izprastu darbu, bieži izmanto komentārus, kartes un personu vārdnīcas, jo Dante apvieno bibliskas, antīkā mīta un savas laikabiedru figūras.
Piezīme par nosaukumu: viduslaikos vārds "komēdija" norādīja uz stāstu ar vienkāršu sākumu un pozitīvu beigas rezultātu — tas nav mūsdienu nozīmē smieklīgs darbs.
Comencia la Comedia , 1472
Inferno
Stāstītājs Dante Aligjēri ir apmaldījies mežā pie milzīga kalna, kas simbolizē grēku, un viņu vajā lauva, leopards un vilcene. Viņš atrod romiešu dzejnieku Vergiliju, kuram ir jāved viņu cauri deviņiem elles lokiem, lai Dante varētu tikt izglābts.
Pirmais aplis (Limbo)
Dvēseles, kas nav pieņēmušas Kristu, ir šeit. Tas attiecas arī uz ateistiem, pagāniem un nekristītajiem. Viņi nav aktīvi grēkojuši, taču ticības trūkuma dēļ viņi nevarēja iekļūt Debesīs, un pat ellē viņi nevarēja iekļūt pārāk tālu.
Dvēseles tiek sodītas nevis fiziski, bet gan tāpēc, ka tām nav cerības ieraudzīt Kristu, tāpēc tās tiek sodītas garīgi.
Aiz pirmā apļa dvēselēm savu vietu piešķir Minoss, kurš apmet savu asti ap kājām attiecīgu reižu skaitu un liek tām nolaisties uz attiecīgo apli.
Otrais aplis (iekāre)
Šajā lokā ir dvēseles, kas ļaujas iekārei. Viņi ir pirmie, kas tiks patiesi sodīti ellē. Šīs dvēseles tiek iepūstas milzu vētrā, kas ilgst mūžīgi. Tas simbolizē iekāres spēku bezmērķīgi plosīties apkārt.
Trešais aplis (Gluttony)
Šo apli sargā Cerberis. Šeit tiek sodīti alkatīgie, guļot aukstos dubļos. Dzīvē viņiem bija siltums un mierinājums, ko sniedza ēdiens, bet ellē dvēseles tiek sodītas ar aukstumu un stipru lietu. Cerberis dvēselēm rausta nagus, plēš ādu un izgrauž caurumus.
Ceturtais aplis (Alkatība)
Grēcinieki, kas dzīvē bija skopi, alkatīgi krāja naudu, bet izšķērdīgie to tērēja neprātīgi. Abas grupas stumda un velk lielus zelta maisus, kā to darīja dzīvē. Mantkārīgos sargā Plūts, bagātības un bagātības dievs.
Piektais aplis (dusmas)
Stīksa upē dusmīgie cīnās savā starpā virspusē. Upe ieskauj Dis pilsētu, kurā atrodas aktīvie grēcinieki. Kad Vergilijs mēģina tajā iekļūt, elles eņģeļi aizšķērso durvis viņam sejā. Viņš kopā ar Danti dodas pie vārtiem, pa kuriem trīs dienu ceļojuma laikā ellē iegāja Kristus, lai atbrīvotu dažus izredzētos. Kristus, iebrūkot ellē, salauza durvis, lai tās vairs nekad nevarētu aizvērties.
Sestais aplis (ķecerība)
Herētiķi ir ieslodzīti karstās dzelzs kapenēs.
Septītais aplis (vardarbība)
Šajā lokā ir tie, kuri savā dzīvē ir bijuši vardarbīgi. Cilvēki, kas bija vardarbīgi pret cilvēkiem un īpašumu, atrodas uguns upē. Viņu atrašanās upē dziļums atbilst tam, cik daudz jūs esat sabojājuši savā dzīvē. Piemēram, Aleksandrs Lielais ir iegremdēts līdz pat uzacīm. Vardarbīgie pret sevi tiek pārvērsti augos, un putni tos apgrauž un saplosa. Šeit ir arī pret Dievu un pret dabu vardarbīgie. Viņiem mūžīgi jāstaigā pa degošām smiltīm.
Astotais aplis (krāpšana)
Šajā lokā ir suteneri, pavedēji, glaimotāji, glaimotāji, simonisti, burvji, zīlnieki, viltus pravieši, korumpēti politiķi, liekuļi, zagļi, šķeltnieki, alķīmiķi un viltotāji. Katrs sods ir pretējs tam, ko viņi darīja dzīvē. Zīlnieki, kuri centās visu saskatīt uz priekšu, ir spiesti iet atpakaļ.
Devītais aplis (nodevība)
Ģimenes nodevēji ir iegremdēti ledū līdz pat sejai. Šeit ir arī politisko vienību nodevēji. Viesu nodevēji guļ ledū, kas viņus pilnībā pārklāj, izņemot sejas. Savu kungu un labvēļu nodevēji dažādās pozīcijās ir pilnībā iegremdēti ledū.
Pašā elles centrā atrodas sātans, jo viņš ir grēkojis vislielākajā grēkā (nodevībā pret Dievu). Sātans ir aprakstīts kā zvērs ar trim sejām, sešiem spārniem un mūžīgi raudošs no savām sešām acīm. Katra sātana mute košļāj kādu slavenu vēstures nodevēju. Brūts un Kasijs tiek košļāti ar kājām. Centrālā mute košļāj Jūdu Iskariotu. Sātans grauž viņa galvu, un mugura ir sātana nagu nodīrāta.
Dante un Vergilijs izglābjas, kāpjot pa Sātana kažoku caur zemes centru un izkāpjot otrā puslodē, kur viņi uzkāpj šķīstītavas kalnā.
Meklēt