Šķīstītava (purgatorijs): Romas katoļu mācība par dvēseļu šķīstīšanu

Saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas mācību šķīstītava ir "izredzēto galīgā šķīstīšana": "Visi, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet vēl nepilnīgi šķīstīti, patiešām ir nodrošināti ar mūžīgo pestīšanu; bet pēc nāves viņi tiek šķīstīti, lai sasniegtu svētumu, kas nepieciešams, lai ieietu debesu priekā."

"Šķīstītavā ir dažādi līmeņi; zemākais ir tuvu ellei, bet augstākais pakāpeniski tuvojas debesīm. Visvairāk dvēseļu no šķīstītavas iziet nevis Visu Dvēseļu dienā, bet gan Ziemassvētkos.

Šķīstītavā ir dvēseles, kas dedzīgi lūdz Dievu, bet par kurām uz zemes nelūdzas neviens radinieks vai draugs. Dievs liek tām gūt labumu no citu cilvēku lūgšanām.

Gadās, ka Dievs ļauj viņiem parādīties dažādos veidos, tuvu saviem radiniekiem uz zemes, lai atgādinātu cilvēkiem par šķīstītavas pastāvēšanu un lūgtu viņus tuvoties Dievam, kurš ir taisnīgs, bet labs.

Ko nozīmē šķīstītava?

Šķīstītava Romas katoļu izpratnē nav sods mūžībai, bet tīrīšana no pēcnāves nepilnībām tiem, kas ir glābti Kristū, taču nav pilnīgi svēti. Tā ir starpposms – stāvoklis, kurā dvēsele tiek sagatavota pilnīgai tuvībai Dievam. Tas nozīmē, ka cilvēks, kas nomirst Dieva žēlastībā, nevar nonākt debesīs, kamēr nav noņemti daži grēka pēcteči, vainas vai nepilnības.

Teoloģiskie un Bībeles pamatojumi

• Romas katoļu teoloģija atsaucas uz dažiem Rakstu pantiem un tradīciju. Bībeles tekstos, kuriem bieži norāda uz iespējamu pēcnāves attīrīšanos, ietilpst 1. Korintiešiem 3:11–15 (runā par "glābšanos caur uguni") un Matīss 12:32 (atsauce uz grēku piedošanu "šajā pasaulē vai nākamajā").
• Kanoniskajos rakstos, kas katoliskajai tradīcijai ir svarīgi, bieži tiek minēta arī 2. Makkabeju grāmata (12:45), kurā redzama prakse lūgt par mirušajiem — šo nodaļu pieņem katoļu kanons, bet protestantu kanonos tās nav.
• Oficiāli Romas baznīcas doktrīnu par šķīstītavu nostiprināja Trentes koncils (16. gs.), un vēlāk to skaidro arī Katehisms (CC 1030–1032).

Kā cilvēki var palīdzēt dvēselēm šķīstītavā?

Katoļu prakse paredz vairākus veidus, kā dzīvie var palīdzēt mirušo dvēselēm:

• Euharistija un Mises upurēšana: Mises par mirušajiem tiek uzskatītas par īpašu žēlastības avotu.
• Lūgšanas un rožukronis: personiskas lūgšanas, litānijas un rožukroņa lūgšanas par mirušajiem.
• Žēlsirdības darbi un ziedojumi: almužņa darīšana, nabadzīgo apgādāšana un labdarība par mirušā dvēseles labumu.
• Indulgences (atlaides): baznīcas prakse piešķirt atlaides par noteiktiem darbiem un lūgšanām, kas samazina vai novērš laicīgu sodu par grēkiem.

Vēsturiskā attīstība un tautas ticējumi

Ideja par pēcnāves attīrīšanu attīstījās gadu simtiem — no agrīnās kristietības līdz viduslaiku teoloģijai un tautas devotībai. Viduslaikos šķīstītavas doktrīna kļuva cieši saistīta ar Misi, lūgšanām par mirušajiem un indulgencēm. Daļa mūsdienu tautas ticējumu (piemēram, domas par "līmeņiem" šķīstītavā vai par noteiktām dienām, kad vairāk dvēseļu tiek izlaistas) ir vairāk folkloras un devocionālu iztēlojumu izpausmes nekā oficiālas dogmas.

Atšķirība no elles un debesīm

Ir svarīgi uzsvērt, ka katoļu mācība skaidri atšķir šķīstītavu no elles un debesīm. Šķīstītava nav mūžīga sodīšana — tas ir laika posms vai stāvoklis, kurā notiek attīrīšana. Savukārt elle ir galīgs atrašanās vietas stāvoklis tiem, kas miruši smagā grēkā bez nožēlas. Debesis ir pilnīgas kopības ar Dievu stāvoklis.

Dažādi viedokļi un kritika

• Protestantu perspektīva: daudzas protestantu konfesijas nepieņem šķīstītavas doktrīnu, jo uzsver ticību Jēzum kā vienīgo pestīšanas nosacījumu un Bībeles kanona atšķirības (piem., 2. Makkabeju grāmata). Tiek uzsvērts, ka glābšana ir vienreizēja Kristus darbā, nevis papildu attīrīšanas procesā pēc nāves.
• Teoloģiskas diskusijas: riteņus par to, kā tieši jāsaprot pēcnāves "attīrīšana" — burtiski vai kā simbolisku metaforu — turpina vērst arī pašu katoļu teologu vidū.

Parādīšanās un liecības

Ir ziņojumi par tā dēvētām parādībām vai sapņiem, kuros mirušie radinieki parāda, ka tie tiek palīdzēti pēc lūgšanām. Baznīca pieiet šādām liecībām piesardzīgi: dažas atzītas par dievišķas dabas notikumiem, citas — par neizskaidrojamiem lokāliem ticības izpaudumiem, bet daudzas paliek neatklātas vai skaidro kā personiskas pieredzes. Oficiālā mācība tomēr uzsver: glābšana un attīrīšana ir Dieva žēlastības darbs, un dzīvie var sniegt būtisku atbalstu ar savām lūgšanām un upuriem.

Kopsavilkums

Šķīstītava Romas katoļu mācībā ir ticība par pēcnāves attīrīšanu to cilvēku dvēselēm, kas mirst Kristus žēlastībā, bet vēl nav pilnībā svētas. Tā nav mūžīga sodība, bet gan ceļš uz pilnīgu tikšanos ar Dievu. Praktiski tas nozīmē, ka dzīvie var un tiek aicināti lūgt, darīt labus darbus un upurēt Mises par mirušajiem, lai palīdzētu viņu dvēselēm sasniegt debesu svētumu. Tajā pašā laikā pastāv dažādas teoloģiskas interpretācijas un starpkonfesionālas atšķirības šīs mācības sapratnē.

Šķīstītava mākslā un kultūrā

Iespējams, vispazīstamākais šķīstītavas piemērs mākslā ir Dantes "Dievišķās komēdijas" otrā grāmata "Purgatorio". Arī Viljama Šekspīra Hamleta lugas "Spoku" var uzskatīt par ticību šķīstītavai,

Dante:Purgatorio (autors: Viljams Bleiks)

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir šķīstītava saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību?

Jautājums: Vai tiem, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, ir nodrošināta mūžīgā pestīšana?

J: Vai ir dažādi šķīstītavas līmeņi?

J: Kādā gadījumā, saskaņā ar mācību, vislielākais dvēseļu skaits atstāj šķīstītavu?

J: Vai šķīstītavā ir dvēseles, kas dedzīgi lūdz Dievu?

J: Vai šīm dvēselēm ir radinieki vai draugi, kas lūdz par tām uz zemes?

J: Kā šīs dvēseles gūst labumu no citu cilvēku lūgšanām?

Meklēt pēc burta