Galvenās reliģijas Ķīnā ir budisms, ķīniešu folklora, daoisms un konfuciānisms, kā arī daudzas citas. Šīs tradīcijas bieži savstarpēji saplūst un ietekmē ikdienas dzīvi, svētkus, mājas dievkalpojumus un vietējo kultūras mantojumu.
Budisms
Budisms Ķīnā ienāca vairāku gadsimtu gaitā un izveidoja vairākas skolas, tostarp mahajānu tradīcijas, kas ietekmēja filozofiju, mākslu un literatūru. Tempļi, klosteri un pilskalnu svētvietas ir svarīga reliģiskās prakses un tūrisma daļa. Kopš 20. gadsimta beigām budisms piedzīvoja atdzimšanu pēc stingrākas valsts kontroles periodiem, taču praksē joprojām pastāv valsts noteikta uzraudzība.
Daosisms, konfuciānisms un ķīniešu tautas reliģija
Daoisms un konfuciānisms vairākās jomās darbojas kā filozofijas, sociālās prakses un rituālu sistēmas, kas ietekmē ētiku, ģimenes attiecības un svētku kalendāru. Vietējā ķīniešu folklora (tautas ticējumi) ietver kultu pie vietējiem dieviem, senču pielūgšanu, vietējo svētku rituālus un amuletu lietošanu. Šīs tradīcijas bieži saplūst — cilvēki var apmeklēt templis, ievērot konfuciānas svētkus un tajā pašā laikā lietot tautas reliģijas rituālus.
Islāms un muslimu kopienas
Ķīnā dzīvo dažādas musulmaņu kopienas. Pēdējos gados tiek lēsts, ka valstī ir apmēram 20–30 miljonu musulmaņu, kuru sastāvā ir vairākas etniskās grupas. Dažādas musulmaņu kopienas, piemēram, Hui tauta un uiguru tauta, ir svarīgas Ķīnas reliģiskajā mozaīkā; šīs kopienas bieži saglabā savas valodas, paražas un kulināriju, reizē pielāgojoties vietējām tradīcijām. Islāms Ķīnā ir bijis pazīstams jau kopš Tang dinastijas laikiem, kad tirgotāji un ceļotāji ieviesa šo ticību.
Jāņem vērā, ka reģionālās politikas un drošības pasākumi dažviet ir ietekmējuši reliģisko dzīvi, īpaši Sindziangas (Xinjiang) reģionā, kur starptautiskā sabiedrība un cilvēktiesību organizācijas ziņojušas par ierobežojumiem, bet Ķīnas valdība skaidrojusi šos pasākumus ar drošības un pretterorisma argumentiem.
Ābrahāma reliģijas, ebreji un kristietība
Tiek praktizētas arī Ābrahāma reliģijas, tostarp kristietība un nelielas ebreju kopienas. Ķīnā ir vēsturiskas ebreju kopienas, piemēram, Kaifengas ebreji, kuri no viduslaikiem saglabājuši savas tradīcijas un vēsturiskās liecības. Kristietība — gan katoļu, gan protestantu virzieni — izplatījās pēdējos gadsimtos un šodien ietver gan legālas reģistrētas draudzes, gan nereti arī neregistrētas mājas draudzes.
Valsts loma un regulējums
Ķīnas Republikas (Ķīnas Tautas Republikas) valdība īsteno reliģiju regulējošas politikas: reliģiskajām organizācijām jāreģistrējas, pastāv valsts patronētas organizācijas dažādām ticībām, un reliģiskās darbības tiek kontrolētas caur likumiem un administratīvām vadlīnijām. Pēc 1970.—1980. gadu kultūras revolūcijas perioda reliģiskā dzīve daļēji atjaunojās, taču mūsdienās pastāv skaidra valsts interese par reliģijas lomu sabiedrībā un drošības aspektiem.
Prakse, sinhronisms un svētki
Vairums Ķīnas iedzīvotāju reliģiju uztver kā elementu savā kultūras un ģimenes dzīvē — svētki, tempļu apmeklējumi, senču piemiņa un rituāli ir plaši izplatīti. Raksturīgs fenomens ir sinhronisms — cilvēki vienlaikus praktizē elementus no vairākām tradīcijām. Svarīgi svētki ietver ķīniešu Jauno gadu, budistu un daoisma rituālus, kā arī muslimu svētkus vietējās kopienās.
Kopsavilkums: Ķīnas reliģiskā ainava ir daudzveidīga un vēsturiski bagāta — tai piemīt gan vietējas tautas paražas, gan pārvērstas ideoloģijas, gan ārzemju reliģijas. Valsts politika, sociālās pārmaiņas un etniskā daudzveidība turpina formēt to, kā ticība tiek praktizēta un uztverta mūsdienu Ķīnā.