Taoisms jeb daoisms ir ticības veids vai domāšanas veids par dzīvi. Tas ir vismaz 2500 gadu vecs un nāk no Ķīnas. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka daoisms ir filozofija. Tao (vai Dao, 道) ir nosaukums spēkam jeb "Ceļam", kas, kā uzskata daoisti, veido visu pasaulē. Taoisti uzskata, ka Tao nevar pareizi aprakstīt ar vārdiem. Pašā pirmajā rindkopā Dào Dé Jīng (道德经), kas ir vissvarīgākais daoisma teksts, ir teikts: "Ceļš, ko var izskaidrot ar vārdiem, nav īstais Ceļš." Tas ir patiesais Ceļš. Ir arī daudzi citi daoisma skolotāju svētie raksti.

Pamatteksti un skolotāji

Viena no galvenajām daoisma rakstiskajām tradīcijām ir Dào Dé Jīng, ko tradicionāli saista ar skolotāju un domātāju Laozi. Vēl viens ļoti ietekmīgs teksts ir Zhuāngzǐ (Zhuangzi), kas uzsver dabu, spontanumu un cilvēka attiecību ar pasaulei. Pastāv arī citi teksti un komentāri — dažādos laikos daoismi veidoja gan filozofiskus, gan reliģiskus rakstus, kuros attīstījās dažādas domas par Tao, De (tikumu vai iekšējo "spēku") un praksi.

Pamatidejas

  • Tao (Dao) — nepārveidojamais Ceļš vai principu kopums, kas nosaka lietu kārtību; tas nav pilnībā aprakstāms vārdos.
  • De (德) — "tikums" vai iekšējā enerģija, kas rodas, dzīvojot saskaņā ar Tao.
  • Wu wei (ne-darīšana vai "nedarbība") — rīcība, kas nav spēlēta vai piespiedu, bet atbilstoša dabiskajam ritmam; bieži tulkots kā "nekonfliktējoša rīcība".
  • Yin un yang — pretpolu un līdzsvara princips, kas parāda, ka pretstati papildina viens otru un ir savstarpēji saistīti.
  • Simpleks un zìrán (dabisks esamības veids) — vērtība uz vienkāršumu, pazemību un dzīvi harmonijā ar dabu.

Reliģiskā un filozofiskā daoisma atšķirības

Daoisms var būt gan filozofisks, gan reliģisks. Filozofiskais daoisms koncentrējas uz tekstu lasīšanu, morālām pārdomām un dzīves atzīmēšanu saskaņā ar Tao. Reliģiskais daoisms iekļauj tempļus, garīdzniecību, rituālus, meditācijas prakses un arī meklējumus pēc ilgdzīvošanas vai nemirstības (iekšējā un ārējā alkīmija). Abas strāvas savstarpēji ietekmēja viena otru gadu gadsimtu gaitā.

Prakses

Taoisti izmanto dažādas praktiskas pieejas, lai integrētu mācības ikdienā. Starp populārām praksēm ir meditācija, qigong, taiji (taiči), elpošanas vingrinājumi, kustību vingrinājumi un iekšējā kultivācija. Rituālos tempļos tiek veiktas ceremonijas, lūgšanas un maģiskas prakses, savukārt filozofiskā tradīcija vairāk uzsver pārdomāšanu, lasīšanu un vienkāršu dzīvesveidu.

Ietekme un mūsdienu nozīme

Daoisma idejas ir dziļi ietekmējušas Ķīnas kultūru — mākslu, dzejniecību, medicīnu (tradiocionālo ķīniešu medicīnu), arhitektūru un dzīvotprasmes. Mūsdienās daoisma principi, piemēram, vienkāršība, tuvība dabai un nemērķēta rīcība, ir aktuāli arī plašākā pasaules kontekstā — ekoloģiskā domāšanā, dzīves vienkāršošanā un prakses, kas līdzīgas uzmanībai un meditācijai. Kopumā daoisms aicina uz harmoniju, elastību un dzīvi, kas seko dabiskajam ritmam.

Īsumā, daoisms — gan kā filozofija, gan kā reliģiska tradīcija — piedāvā skatījumu uz dzīvi, kurā svarīgākais ir harmonija ar dabu, iekšējā līdzsvara saglabāšana un konflikta izvairīšana; tā vietā tiek meklēts ceļš, kā dzīvot vieglāk un saskaņotāk ar apkārtējo pasauli.