Senā vēsture ir visi notikumi, par kuriem mēs zinām laikā no rakstības izgudrošanas līdz viduslaiku sākumam. Rakstība ir viens no lielākajiem cilvēku sugas izgudrojumiem. Tā tika izgudrota pēc neolīta revolūcijas, kad cilvēki apmetās mazās pilsētās un sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Rakstība radās aptuveni 3300 gadus pirms mūsu ēras, t. i., pirms vairāk nekā 5000 gadiem, Tuvajos Austrumos. Pirmie, kas lietoja rakstību, bija šumeri un senie ēģiptieši.
Pirms rakstības vienīgais, kas mums ir saglabājies, ir agrāko cilvēku darinātie darbarīki un pieminekļi. To drīzāk pēta arheoloģija, nevis vēsture. Senās vēstures periods beidzas ar agrajiem viduslaikiem.
Kas ietilpst senajā vēsturē
Senā vēsture aptver ilgu laika posmu, kuru raksturo rakstības lietošana kā galvenais avots informācijas saglabāšanai. Tā ietver:
- pilsētu un valstu veidošanos;
- valdību, tiesību un birokrātijas attīstību;
- monumentālās arhitektūras un reliģisko institūciju izveidi;
- rakstiskos avotus — kronikas, likumus, tirdzniecības ierakstus, literatūru.
Rakstības izgudrojums — kad un kāpēc
Rakstība radās praktisku vajadzību dēļ: uzskaites veikšanai (piemēram, tirdzniecības darījumiem, nodokļu un sējumu ierakstiem), administrācijas vadīšanai un reliģisku tekstu fiksēšanai. Sākotnēji rakstība bija attēlota kā zīmju vai priekšmetu pieraksts uz māla plāksnītēm, akmens vai papirusu ruļļiem. Divi agrīnākie pazīstamie rakstības tipi ir:
- uzgaumēta klinšu rakstība (kuneiforma), ko izstrādāja šumeri Mezopotāmijā;
- hieroglifi, ko izmantoja senie ēģiptieši Nilas ielejā.
Vēlāk parādījās arī citi neatkarīgi rakstības izveides centri citur pasaulē — Indas ielejā, Ķīnā un vēlāk — Vidusjūras reģionā (Minojieši, Mykēnas Linear B). Rakstība ļāva saglabāt likumus (piem., Hammurapi likumu kodekss), literatūru (piem., Gilgameša epa), ģenealōģijas un vēstures hronikas.
Galvenās senās civilizācijas
Senās vēstures galvenos centrus parasti saista ar raženu rakstības un pilsētvalstu attīstību. Starp nozīmīgākajām ir:
- Mezopotāmija — vieta, kur attīstījās šumeru pilsētas, klinšu rakstība un stingra birokrātija;
- Senā Ēģipte — valdnieku (faraonu) teokrātiskās valstis, hieroglifu rakstība un monumentālā arhitektūra (piramīdas, tempļi);
- Indas ielejas civilizācija — labi plānotas pilsētas un rakstība, kas vēl nav pilnībā izskaidrota;
- Senā Ķīna — agrīnas rakstības liecības (piem., bronzas ieraksti un kaula iedobumi) un centralizēta vara;
- Vidusjūras civilizācijas — Minojieši, Mykēnieši, vēlāk fenīkiešu tirdzniecība un alfabeta attīstība, kas ietekmēja turpmāko rakstību attīstību.
Rakstiskie avoti un to izmantošana
Rakstiskie avoti dod tiešu iespēju lasīt agrīno sabiedrību domas un struktūras. Tie var būt:
- ekonomiski dokumenti (rēķini, kvītis, inventāri);
- administratīvie ieraksti (dekretu kopijas, nodokļu uzskaites);
- juridiskie teksti (likumu kodeksi);
- reliģiskie un liturģiskie raksti;
- literāri darbi un hronikas, kur glabājas mitoloģija, vēsture un identitāte.
Arheoloģija turpina pētīt laikmetus pirms rakstības, sniedzot materiālus pierādījumus — darbarīkus, apbedījumus, keramikas un pieminekļus, kas palīdz rekonstruēt ikdienu, tehnoloģijas un sociālās attiecības.
Pāreja uz viduslaikiem
Senās vēstures beigas nav vienā vispārpieņemtā datumā visā pasaulē. Eiropas kontekstā par atzītu robežpunktu bieži tiek uzskatīts Romas rietumimpērijas krišana 476. gadā — sākums agrīnajiem viduslaikiem. Tomēr citos reģionos pāreja notika citādāk: Bizantija turpināja romiešu tradīcijas, islāma pasaulē veidojās jaunas kultūras un administrācijas, bet Āzijā attīstība nereti turpinājās bez skaidra “senā” un “viduslaiku” sadalījuma. Tāpēc termins «senā vēsture» ir vispiemērotākais tieši tām sabiedrībām un reģioniem, kur rakstības parādīšanās iezīmē skaidru informācijas maiņas sākumu.
Šādā veidā rakstība un tās avoti ļāva cilvēcei pāriet no arheoloģisku liecību laikmeta uz rakstisku vēstures fiksāciju — tas nosaka senās vēstures būtību un nozīmi cilvēces attīstībā.