Sauls (/sɔːl/; latīņu: Saul; arābu: طالوت, Ṭālūt vai شاؤل, Ša'ūl) ir karalis, kuru apraksta Samuēla, 1. hronikas un Korāna grāmatas. Viņš tiek uzskatīts par pirmo senās Izraēlas ķēniņu, un tradicionāli viņa valdīšanas laiks tiek datēts ap 1047. gada p. m. ē. līdz 1007. gadam p. m. ē. Sauls atklājama veidā pārgāja no karaliskā varas iegūšanas un militārām uzvarām līdz traģiskai izsmeļošu attiecību ar Dievu un brīžiem dziļai psiholoģiskai ciešanai.

Izcelšanās un īslaicīgā vara

Saskaņā ar Bībeles stāstu pravietis Samuēls ar Dieva pavēli izraudzījās Saulu par ķēniņu, anointējot viņu par Israēla monarhu. Sauls sākotnēji guva panākumus, apvienojot cīņas pret filistīniešiem un nostiprinot centrālo varu pār izraēliešu ciltīm. Viņa valdīšana iezīmēja pāreju no cilšu vadības uz vienotas valsts iekārtošanu.

Attiecības ar Dievu, Samuēlu un Dāvidu

Bībelē Saula attiecības ar Dievu sākas kā uzticīgas un paklausīgas, taču tās pasliktinās pēc vairākiem notikumiem, kuros viņš nepilda Dieva pavēles. Visbiežāk minētais iemesls ir Saula pavēle saglabāt kādu no Amalekītu bagātībām un neiznīcināt Amaleka ķēniņu, kā Dievs bija prasījis — par to Samuēls viņu stingri apsūdz. Samuēls paziņo Saulam, ka Dievs atsauc no viņa varu: (1.Samuēla 15:28–29).

Tā Kunga gars aiziet no Saula, un viņu sāka mocīt ļauns gars. Lai nomierinātu valdnieku, Sauls pieņem pie sava galma ganu Dāvidu, Jeseja (Dāvida tēva) jaunāko dēlu, kurš spēlēja arfu un kalpoja kā harpists. Dāvida izaugsme un slava pēc kaujas ar Goliātu izraisa Saula greizsirdību — sākotnēji baiļu un aizdomu formā, kas vēlāk pāraug tiešās slepkavības mēģinājumos. Saula attiecības ar savu dēlu Jonatānu bija dziļi draudzīgas; Jonatāna draudzība ar Dāvidu padziļināja Saula dusmas un konfliktus.

Saules krišana un nāve

Saula nāve notiek kaujā pret filistīniešiem pie Gilbojas kalniem. Vecākajos aprakstos pastāv atšķirības par to, kā tieši viņš mira. 1. Samuēla un 1. hronikas versijās Sauls, kad kauja ir zaudēta un viņa bruņinieki atsakās viņu nogalināt, pats krīt uz sava zoba, lai neiekļūtu ienaidnieku varā. Savukārt 2. Samuēla nodaļā Amalēkietis apgalvo, ka viņš atrada Saulu nomirušu un izdarīja pēdējo žestu (coup de grâce); Dāvids šo amalēkieti sodīja par saistību ar sveiktā ķēniņa nāvi. Kaujā gāja bojā arī trīs Saula dēli — Jonatans, Abinadabs un Melhišua (skat. Sam.31:1–4).

Pēc kaujas filistieši atguva Saula un viņa dēlu līķus, nocirta tiem galvas un piestiprināja pie Bēt-šanas pilsētas sienām; Saula bruņas tika izstādītas Aštarota templī. Naktī Jabeš-Gileādas iedzīvotāji stājās pretī filistiešiem un atguva līķus, lai tos sadedzinātu un apbedītu. Vēlāk Dāvids paņēma Saulam un Jonatanam piederīgos kaulus un apglabāja tos Zelē, viņa tēva kapā.

Saula atzīšana un reliģiskais vērtējums

1. Laiku hronikās tiek izcelts, ka Sauls nomira daļēji nepaklausības dēļ — viņam tika pārmests, ka viņš neievēroja Tā Kunga vārdu un pat meklēja padomu pie medijiem (noklausīšanās pie mirušo garu vai zīlnieku prakses), kas bija pretrunā ar Dieva baušļiem. Tā iemesla dēļ viņa valdīšana Bībelē tiek attēlota kā brīdis, kad monarhisks spēks tika ieviests, bet arī kā brīdis, kad cilvēka nepilnība var novest pie garīgām un politiskām katastrofām.

Sauls Korānā

Islāma tradīcijā Sauls parasti tiek identificēts ar figūru, kas Korānā saukta par Ṭālūt (arābu: طالوت). Korānā Ṭālūt ir izraudzīts vadītājs, kas vadīja Izraēla cilti pret ļaunprātīgo pretinieku, un stāstam ir savas atšķirības — korāniskajā naratīvā uzsvars tiek likts uz dievišķo izvēli, īslaicīgo pārbaudījumu (piemēram, pārbaudījumu pie upes) un uzvaru pār Jalūtu (Goliātu), ko izcīnīja Dāvidam līdzīgā figūra (islāmā — Dāūd).

Sekas un mantojums

  • Vēsturiskā loma: Sauls ir būtisks posms Izraēlas vēsturē — no cilšu konfederācijas uz centralizētu karalisti.
  • Teoloģiskā mācība: stāsts par Saulu tiek lietots, lai ilustrētu paklausības nozīmi Dievam un briesmas, ko rada personiskā lepnuma un ētisku kompromisu kombinācija.
  • Literārais tēls: Sauls ir traģiska figūra — varens vadītājs, kuru piemeklē iekšējs sabrukums, greizsirdība un gara satricinājums.

Saula stāsts ir plaši pētīts gan teoloģiskos, gan vēsturiskos pētījumos. Tas ietver detalizētus Bībeles aprakstus (galvenokārt 1. Samuēla grāmatā), paralēlos fragmentus 1. hronikās, kā arī īsus, bet nozīmīgus atsauces Korānā. Tas ir stāsts par varu, aizbildinājumiem, pieļautajām kļūdām un to tālākajām sekām gan personiskā, gan kolektīvā līmenī.