Sauls — pirmais senās Izraēlas ķēniņš Bībelē un Korānā
Sauls — pirmais senās Izraēlas ķēniņš Bībelē un Korānā: stāsts par varu, paklausību, krišanu un greizsirdību pret Dāvidu.
Sauls (/sɔːl/; latīņu: Saul; arābu: طالوت, Ṭālūt vai شاؤل, Ša'ūl) ir karalis, kuru apraksta Samuēla, 1. hronikas un Korāna grāmatas. Viņš tiek uzskatīts par pirmo senās Izraēlas ķēniņu, un tradicionāli viņa valdīšanas laiks tiek datēts ap 1047. gada p. m. ē. līdz 1007. gadam p. m. ē. Sauls atklājama veidā pārgāja no karaliskā varas iegūšanas un militārām uzvarām līdz traģiskai izsmeļošu attiecību ar Dievu un brīžiem dziļai psiholoģiskai ciešanai.
Izcelšanās un īslaicīgā vara
Saskaņā ar Bībeles stāstu pravietis Samuēls ar Dieva pavēli izraudzījās Saulu par ķēniņu, anointējot viņu par Israēla monarhu. Sauls sākotnēji guva panākumus, apvienojot cīņas pret filistīniešiem un nostiprinot centrālo varu pār izraēliešu ciltīm. Viņa valdīšana iezīmēja pāreju no cilšu vadības uz vienotas valsts iekārtošanu.
Attiecības ar Dievu, Samuēlu un Dāvidu
Bībelē Saula attiecības ar Dievu sākas kā uzticīgas un paklausīgas, taču tās pasliktinās pēc vairākiem notikumiem, kuros viņš nepilda Dieva pavēles. Visbiežāk minētais iemesls ir Saula pavēle saglabāt kādu no Amalekītu bagātībām un neiznīcināt Amaleka ķēniņu, kā Dievs bija prasījis — par to Samuēls viņu stingri apsūdz. Samuēls paziņo Saulam, ka Dievs atsauc no viņa varu: (1.Samuēla 15:28–29).
Tā Kunga gars aiziet no Saula, un viņu sāka mocīt ļauns gars. Lai nomierinātu valdnieku, Sauls pieņem pie sava galma ganu Dāvidu, Jeseja (Dāvida tēva) jaunāko dēlu, kurš spēlēja arfu un kalpoja kā harpists. Dāvida izaugsme un slava pēc kaujas ar Goliātu izraisa Saula greizsirdību — sākotnēji baiļu un aizdomu formā, kas vēlāk pāraug tiešās slepkavības mēģinājumos. Saula attiecības ar savu dēlu Jonatānu bija dziļi draudzīgas; Jonatāna draudzība ar Dāvidu padziļināja Saula dusmas un konfliktus.
Saules krišana un nāve
Saula nāve notiek kaujā pret filistīniešiem pie Gilbojas kalniem. Vecākajos aprakstos pastāv atšķirības par to, kā tieši viņš mira. 1. Samuēla un 1. hronikas versijās Sauls, kad kauja ir zaudēta un viņa bruņinieki atsakās viņu nogalināt, pats krīt uz sava zoba, lai neiekļūtu ienaidnieku varā. Savukārt 2. Samuēla nodaļā Amalēkietis apgalvo, ka viņš atrada Saulu nomirušu un izdarīja pēdējo žestu (coup de grâce); Dāvids šo amalēkieti sodīja par saistību ar sveiktā ķēniņa nāvi. Kaujā gāja bojā arī trīs Saula dēli — Jonatans, Abinadabs un Melhišua (skat. Sam.31:1–4).
Pēc kaujas filistieši atguva Saula un viņa dēlu līķus, nocirta tiem galvas un piestiprināja pie Bēt-šanas pilsētas sienām; Saula bruņas tika izstādītas Aštarota templī. Naktī Jabeš-Gileādas iedzīvotāji stājās pretī filistiešiem un atguva līķus, lai tos sadedzinātu un apbedītu. Vēlāk Dāvids paņēma Saulam un Jonatanam piederīgos kaulus un apglabāja tos Zelē, viņa tēva kapā.
Saula atzīšana un reliģiskais vērtējums
1. Laiku hronikās tiek izcelts, ka Sauls nomira daļēji nepaklausības dēļ — viņam tika pārmests, ka viņš neievēroja Tā Kunga vārdu un pat meklēja padomu pie medijiem (noklausīšanās pie mirušo garu vai zīlnieku prakses), kas bija pretrunā ar Dieva baušļiem. Tā iemesla dēļ viņa valdīšana Bībelē tiek attēlota kā brīdis, kad monarhisks spēks tika ieviests, bet arī kā brīdis, kad cilvēka nepilnība var novest pie garīgām un politiskām katastrofām.
Sauls Korānā
Islāma tradīcijā Sauls parasti tiek identificēts ar figūru, kas Korānā saukta par Ṭālūt (arābu: طالوت). Korānā Ṭālūt ir izraudzīts vadītājs, kas vadīja Izraēla cilti pret ļaunprātīgo pretinieku, un stāstam ir savas atšķirības — korāniskajā naratīvā uzsvars tiek likts uz dievišķo izvēli, īslaicīgo pārbaudījumu (piemēram, pārbaudījumu pie upes) un uzvaru pār Jalūtu (Goliātu), ko izcīnīja Dāvidam līdzīgā figūra (islāmā — Dāūd).
Sekas un mantojums
- Vēsturiskā loma: Sauls ir būtisks posms Izraēlas vēsturē — no cilšu konfederācijas uz centralizētu karalisti.
- Teoloģiskā mācība: stāsts par Saulu tiek lietots, lai ilustrētu paklausības nozīmi Dievam un briesmas, ko rada personiskā lepnuma un ētisku kompromisu kombinācija.
- Literārais tēls: Sauls ir traģiska figūra — varens vadītājs, kuru piemeklē iekšējs sabrukums, greizsirdība un gara satricinājums.
Saula stāsts ir plaši pētīts gan teoloģiskos, gan vēsturiskos pētījumos. Tas ietver detalizētus Bībeles aprakstus (galvenokārt 1. Samuēla grāmatā), paralēlos fragmentus 1. hronikās, kā arī īsus, bet nozīmīgus atsauces Korānā. Tas ir stāsts par varu, aizbildinājumiem, pieļautajām kļūdām un to tālākajām sekām gan personiskā, gan kolektīvā līmenī.
Dāvids un Sauls (1885), autors Jūlijs Kronbergs.
Saula pēcnācēji
Pēc ķēniņa Saula nāves par Israēla ķēniņu tika pasludināts viņa vienīgais pārdzīvojušais dēls; Iz-boštam tajā laikā bija 40 gadi, un viņš valdīja divus gadus (2.Sam.2:10). Tomēr pēc ķēniņa Saula nāves Jūdas cilts atdalījās no Saula nama valdīšanas, pasludinot Dāvidu par savu ķēniņu (2.Sam.2:4), un sākās karš (2.Sam.2:12). Dāvida frakcija galu galā guva virsroku pār Iša-bošeta frakciju (2.Sam.3:1), bet karš beidzās tikai tad, kad Dāvidam pievienojās Abners (2.Sam.3:6). Pirms Saula nāves Dāvids bija precējies ar Saula meitu Mihalu, Izbošeta māsu, līdz brīdim, kad Sauls un Dāvids izšķīrās un Sauls viņu atdeva citam vīrietim (Sam.Sam.gr.20:44&verse=HE&src=! 1.Sam.gr.25:44 HE). Vēlāk, kad karš ar Izbošetu beidzās, Dāvida miera nosacījumi paredzēja, ka Mihaela viņam jāatdod, un Izbošets to izpildīja (2.Sam.3:14). Pēc Abnera nāves, šķiet, Iz-bošets bija zaudējis cerības saglabāt varu (2.Sam.4:1). 2.Sam.4:1. Iz-bošetu nogalināja divi viņa paša armijas kapteiņi - Rehaba un Baana (2.Sam.4:5), kuri par to sagaidīja atlīdzību no Dāvida. Tomēr Dāvids atteicās piešķirt jebkādu atlīdzību par nodevību; viņš lika abus slepkavas pakārt, nogriežot viņiem rokas un kājas. Izbošeta galva tika apglabāta Abnera kapā Hebronā. (2. Samuēla 4:12)Mihala bija bez bērniem.
Dāvida valdīšanas sākumā Jeruzalemē Izraēlu piemeklēja bads, kas ilga trīs gadus. Tika uzskatīts, ka šī nelaime notika "Saula un viņa asiņainā nama dēļ, jo viņš nogalināja gibeoniešus". Gibeonieši nebija izraēlieši, bet gan amoriešu atlikums, kurus Sauls vajāja no Izraēlas iekšienes. Dāvids jautāja gibeoniešiem, kādu gandarījumu viņi pieprasa, un saņēma atbildi, ka nekas neatlīdzinās Saula nodarīto ļaunumu, ja vien septiņu Saula dēlu nāve (2.Sam.21:1-6).
Dāvids viņiem atdeva divus Saula konkubīnes Rizpas dēlus (Armoni un Mefibosets(2.Sam.gr.21:8) un piecus Saula vecākās meitas Merabas dēlus, kurus viņa dzemdēja Adrīlam. Šos gibeonieši nonāvēja nāvē un viņu līķus pakāra pie svētnīcas Gibejā. (2.Sam.21:8-9) Pēc tam Rizpa ieņēma savu vietu uz Gibejas klints un piecus mēnešus pieskatīja savu bērnu piekārtos ķermeņus, lai tos neapēstu zvēri un plēsīgie putni (2.Sam.21:10), līdz beidzot Dāvids tos noņēma un apglabāja (2.Sam.21:13) ģimenes kapā Zeļā kopā ar Saula un Jonatāna kauliem. (2.Sam.21:14).
Vienīgais vīriešu kārtas Saula pēcnācējs, kas izdzīvoja, bija Mefibošets, Jonatāna klibais dēls (2.Sam.4:4), kurš tēva un vectēva nāves brīdī bija piecus gadus vecs. Ar laiku viņš nonāca Dāvida aizbildniecībā (2.Sam.9:7-13). Mefīboštam bija mazs dēls Miha (2.Sam.9:12), kuram bija četri dēli un pēcnācēji, kuru vārdi tika minēti līdz pat devītajai paaudzei (1.Ķēn.8:35-38).
- ↑ G. Dāršans, "Saula un Jonatāna kaulu apglabāšana (II Sam 21, 12-14) sengrieķu varoņu kulta stāstu gaismā", ZAW, 125,4 (2013), 640-645.
- ↑ 1.Laiku 10:13-14
- ↑ "www.Bibler.org - vārdnīca - Rizpah". Skatīts 2012-10-29.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Sauls?
A: Sauls ir ķēniņš Samuēla grāmatā, 1. hronikas grāmatā un Korānā. Viņš bija pirmais senās Izraēlas ķēniņš un valdīja no 1047. gada p.m.ē. līdz 1007. gadam p.m.ē.
J: Ko Sauls dara, ka Dievs pārstāj viņu uzklausīt?
A: Sauls mīl Dievu un paklausa Dievam līdz brīdim, kad viņš pārstāj klausīt Dievam un kļūst alkatīgs, zaudējot visu Dieva interesi par viņu.
J: Kādu brīdinājumu Samuēls dod Saulam?
A: Pravietis Samuēls nāk un brīdina Saulu, ka Dievs vairs nav ar viņu. Pagriezies, lai aizietu, Sauls satver Samuēla drēbes, un tās saplēšas. Samuēls saka (1.Samuēla15:28~29): "Tas Kungs šodien ir atņēmis no tevis Izraēla valstību un devis to kādam no taviem kaimiņiem - labākajam par tevi. Tas, kas ir Israēla gods, nemelo un nemaina savas domas, jo Viņš nav cilvēks, lai mainītu savas domas." Un Viņš, kas ir Israēla gods, nemelo un nemaina savas domas, jo Viņš nav cilvēks, lai mainītu savas domas. Tad Tā Kunga gars atkāpjas no Saula.
Jautājums: Kā Dāvids sāk kalpot Saulam?
Atbilde: Sauls ņem savā dienestā ganu Dāvidu, Jesajas jaunāko dēlu, lai viņš viņam spēlētu arfu, lai viņu nomierinātu, kad ļauns gars uz viņu gulstas.
Jautājums: Kā šajā stāstā iesaistās Jonatāns?
Atbilde: Jonatānu ar Dāvidu saista draudzība, kas liek viņam dusmoties arī uz Jonatānu, kad viņš kļūst greizsirdīgs uz Dāvidu un sāk turēt aizdomās Dāvidu kā "vienu no taviem kaimiņiem", par ko Samuēls runāja iepriekš.
Jautājums: Kā nomira Sauls?
A: Vēlāk kaujā pret filistiešiem Sauls mirst, uzbrūkot ar savu zobenu, jo nevēlas, lai viņu ļaunprātīgi izmantotu "neapgraizītie" filistieši. 1.Samuēla un 2.Samuēla grāmatas sniedz pretrunīgus aprakstus par to, kā tieši tas notika, bet saskaņā ar 1.Samuēla un paralēlo aprakstu 1.hronikas 10.nodaļā, kad sakautie izraēlieši bēg, Sauls lūdz bruņiniekam viņu nogalināt, bet atsakās un uzbrūk ar savu zobenu. 2.Samuēla grāmatā amalķietis stāsta Dāvidam, ka pēc kaujas atradis Saulu, kas balstījies uz šķēpa, un izdarījis apvērsumu. 2.Samuēla grāmatā Dāvids nogalina amalķieti, apsūdzot sevi, ka viņš nogalinājis svaidīto ķēniņu.
Meklēt