Sauls
Sauls (/sɔːl/; latīņu: Saul; arābu: طالوت, Ṭālūt vai شاؤل, Ša'ūl) ir karalis Samuēla, 1. hronikas un Korāna grāmatās. Viņš bija pirmais senās Izraēlas ķēniņš. Viņš valdīja no 1047. gada p. m. ē. līdz 1007. gadam p. m. ē.
Bībelē Sauls mīl Dievu un paklausa Dievam, līdz brīdim, kad viņš pārstāj klausīt Dievam un kļūst nedaudz alkatīgs, zaudējot Dieva interesi par viņu. Pravietis Samuēls nāk un brīdina viņu, ka Dievs vairs nav ar viņu. Pagriezies, lai aizietu, Sauls satver Samuēla drēbes, un tās saplēšas. Samuēls saka (1.Samuēla15:28~29): "Tas Kungs šodien ir atņēmis no tevis Izraēla valstību un devis to kādam no taviem kaimiņiem - labākajam par tevi. Tas, kas ir Israēla gods, nemelo un nemaina savas domas, jo Viņš nav cilvēks, lai mainītu savas domas." Un Viņš, kas ir Israēla gods, nemelo un nemaina savas domas, jo Viņš nav cilvēks, lai mainītu savas domas.
Tad Tā Kunga gars aiziet no Saula, un ļauns gars viņu nomāc. Sauls paņem ganu Dāvidu, Jesajas jaunāko dēlu, savā kalpībā, lai viņš viņam spēlētu arfu un lai viņu nomierinātu, kad ļaunais gars uz viņu gulstas. Vēlāk viņš kļūst greizsirdīgs uz Dāvidu un sāk aizdomāties, ka Dāvids ir "viens no taviem kaimiņiem", par ko Samuēls bija runājis. Viņš sāk baidīties no Dāvida, un beidzot viņa greizsirdība pārvēršas naidā, un viņš vēlas viņu nogalināt. Bet Saula dēls Jonatāns ir draudzībā saistīts ar Dāvidu,kas liek viņa dusmām uzmesties arī uz Jonatānu.
Vēlāk Sauls mirst kaujā pret filistīniešiem un krīt ar savu zobenu, jo nevēlas, lai viņu ļaunprātīgi izmantotu "neapgraizītie" filistīnieši.1. Samuēla un 2. Samuēla nodaļā par Saula nāvi ir pretrunīgi apraksti. 1. Samuēla grāmatā un paralēlajā 1. hronikas 10. nodaļā, kad sakautie izraēlieši bēg, Sauls lūdz savu bruņinieku viņu nogalināt, bet viņš atsakās, un tāpēc Sauls krīt pats sev virsū ar zobenu. 2. Samuēla grāmatā amalķietis stāsta Dāvidam, ka viņš pēc kaujas atradis Saulu, kas balstījies uz viņa šķēpa, un izdarījis apvērsumu (coup de grâce). Dāvids lika amalķietim nomirt par to, ka viņš apsūdzēja sevi svaidītā ķēniņa nogalināšanā. Kaujā tika nogalināti arī trīs Saula dēli - Jonatans, Abinadabs un Melhišua (Sam.31:1-4%20{{{{2}}};&versija=KJV; 1.Sam.31:1-4 {{{{2}}}). Ķēniņš Dāvids, uzzinājis par šo traģēdiju pēc kaujas, nolād kalnu:
Jūs, Gilbojas kalni, lai pār jums nav ne rasas, ne lietus, ne lauki ar labiem augļiem, jo tur tika ļaunprātīgi izmests varenā vairogs, ar eļļu svaidītais Saula vairogs (Samuēla 1:21%20{{{2}}};&versija=KJV; 2.Samuēla 1:21 {{{{2}}}).
Uzvarētāji filistieši atguva Saula un viņa trīs dēlu, kas arī gāja bojā kaujā, līķus, nocirta tiem galvas un novietoja tos pie Bēt-šanas sienas. Saula bruņas viņi izliek Aštarota templī (kanaāniešu Askalonas templī). Bet naktī Jabeš-Gileādas iedzīvotāji atguva līķus kremācijai un apbedīšanai (Sam.31:8-13, 1.Ķēn.10:12%20{{{2}};&versija=KJV; 1.Sam.31:8-13, 1.Ķēn.10:12 {{{2}}). Vēlāk Dāvids paņem Saula un viņa dēla Jonatāna kaulus un apglabā tos Zelē, sava tēva kapā (Sam.21:12-14%20{{{{2}}};&versija=KJV; 2.Sam.21:12-14 {{{{2}}}). 1. Laiku hronikas grāmatas aprakstā ir teikts, ka:
Sauls nomira savas neuzticības dēļ, ko viņš bija izdarījis pret To Kungu, jo viņš neievēroja Tā Kunga vārdu, kā arī tāpēc, ka viņš konsultējās ar mediju, lai saņemtu vadību.
Dāvids un Sauls (1885), autors Jūlijs Kronbergs.
Saula pēcnācēji
Pēc ķēniņa Saula nāves par Israēla ķēniņu tika pasludināts viņa vienīgais pārdzīvojušais dēls; Iz-boštam tajā laikā bija 40 gadi, un viņš valdīja divus gadus (2.Sam.2:10). Tomēr pēc ķēniņa Saula nāves Jūdas cilts atdalījās no Saula nama valdīšanas, pasludinot Dāvidu par savu ķēniņu (2.Sam.2:4), un sākās karš (2.Sam.2:12). Dāvida frakcija galu galā guva virsroku pār Iša-bošeta frakciju (2.Sam.3:1), bet karš beidzās tikai tad, kad Dāvidam pievienojās Abners (2.Sam.3:6). Pirms Saula nāves Dāvids bija precējies ar Saula meitu Mihalu, Izbošeta māsu, līdz brīdim, kad Sauls un Dāvids izšķīrās un Sauls viņu atdeva citam vīrietim (Sam.Sam.gr.20:44&verse=HE&src=! 1.Sam.gr.25:44 HE). Vēlāk, kad karš ar Izbošetu beidzās, Dāvida miera nosacījumi paredzēja, ka Mihaela viņam jāatdod, un Izbošets to izpildīja (2.Sam.3:14). Pēc Abnera nāves, šķiet, Iz-bošets bija zaudējis cerības saglabāt varu (2.Sam.4:1). 2.Sam.4:1. Iz-bošetu nogalināja divi viņa paša armijas kapteiņi - Rehaba un Baana (2.Sam.4:5), kuri par to sagaidīja atlīdzību no Dāvida. Tomēr Dāvids atteicās piešķirt jebkādu atlīdzību par nodevību; viņš lika abus slepkavas pakārt, nogriežot viņiem rokas un kājas. Izbošeta galva tika apglabāta Abnera kapā Hebronā. (2. Samuēla 4:12)Mihala bija bez bērniem.
Dāvida valdīšanas sākumā Jeruzalemē Izraēlu piemeklēja bads, kas ilga trīs gadus. Tika uzskatīts, ka šī nelaime notika "Saula un viņa asiņainā nama dēļ, jo viņš nogalināja gibeoniešus". Gibeonieši nebija izraēlieši, bet gan amoriešu atlikums, kurus Sauls vajāja no Izraēlas iekšienes. Dāvids jautāja gibeoniešiem, kādu gandarījumu viņi pieprasa, un saņēma atbildi, ka nekas neatlīdzinās Saula nodarīto ļaunumu, ja vien septiņu Saula dēlu nāve (2.Sam.21:1-6).
Dāvids viņiem atdeva divus Saula konkubīnes Rizpas dēlus (Armoni un Mefibosets(2.Sam.gr.21:8) un piecus Saula vecākās meitas Merabas dēlus, kurus viņa dzemdēja Adrīlam. Šos gibeonieši nonāvēja nāvē un viņu līķus pakāra pie svētnīcas Gibejā. (2.Sam.21:8-9) Pēc tam Rizpa ieņēma savu vietu uz Gibejas klints un piecus mēnešus pieskatīja savu bērnu piekārtos ķermeņus, lai tos neapēstu zvēri un plēsīgie putni (2.Sam.21:10), līdz beidzot Dāvids tos noņēma un apglabāja (2.Sam.21:13) ģimenes kapā Zeļā kopā ar Saula un Jonatāna kauliem. (2.Sam.21:14).
Vienīgais vīriešu kārtas Saula pēcnācējs, kas izdzīvoja, bija Mefibošets, Jonatāna klibais dēls (2.Sam.4:4), kurš tēva un vectēva nāves brīdī bija piecus gadus vecs. Ar laiku viņš nonāca Dāvida aizbildniecībā (2.Sam.9:7-13). Mefīboštam bija mazs dēls Miha (2.Sam.9:12), kuram bija četri dēli un pēcnācēji, kuru vārdi tika minēti līdz pat devītajai paaudzei (1.Ķēn.8:35-38).
- ↑ G. Dāršans, "Saula un Jonatāna kaulu apglabāšana (II Sam 21, 12-14) sengrieķu varoņu kulta stāstu gaismā", ZAW, 125,4 (2013), 640-645.
- ↑ 1.Laiku 10:13-14
- ↑ "www.Bibler.org - vārdnīca - Rizpah". Skatīts 2012-10-29.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Sauls?
A: Sauls ir ķēniņš Samuēla grāmatā, 1. hronikas grāmatā un Korānā. Viņš bija pirmais senās Izraēlas ķēniņš un valdīja no 1047. gada p.m.ē. līdz 1007. gadam p.m.ē.
J: Ko Sauls dara, ka Dievs pārstāj viņu uzklausīt?
A: Sauls mīl Dievu un paklausa Dievam līdz brīdim, kad viņš pārstāj klausīt Dievam un kļūst alkatīgs, zaudējot visu Dieva interesi par viņu.
J: Kādu brīdinājumu Samuēls dod Saulam?
A: Pravietis Samuēls nāk un brīdina Saulu, ka Dievs vairs nav ar viņu. Pagriezies, lai aizietu, Sauls satver Samuēla drēbes, un tās saplēšas. Samuēls saka (1.Samuēla15:28~29): "Tas Kungs šodien ir atņēmis no tevis Izraēla valstību un devis to kādam no taviem kaimiņiem - labākajam par tevi. Tas, kas ir Israēla gods, nemelo un nemaina savas domas, jo Viņš nav cilvēks, lai mainītu savas domas." Un Viņš, kas ir Israēla gods, nemelo un nemaina savas domas, jo Viņš nav cilvēks, lai mainītu savas domas. Tad Tā Kunga gars atkāpjas no Saula.
Jautājums: Kā Dāvids sāk kalpot Saulam?
Atbilde: Sauls ņem savā dienestā ganu Dāvidu, Jesajas jaunāko dēlu, lai viņš viņam spēlētu arfu, lai viņu nomierinātu, kad ļauns gars uz viņu gulstas.
Jautājums: Kā šajā stāstā iesaistās Jonatāns?
Atbilde: Jonatānu ar Dāvidu saista draudzība, kas liek viņam dusmoties arī uz Jonatānu, kad viņš kļūst greizsirdīgs uz Dāvidu un sāk turēt aizdomās Dāvidu kā "vienu no taviem kaimiņiem", par ko Samuēls runāja iepriekš.
Jautājums: Kā nomira Sauls?
A: Vēlāk kaujā pret filistiešiem Sauls mirst, uzbrūkot ar savu zobenu, jo nevēlas, lai viņu ļaunprātīgi izmantotu "neapgraizītie" filistieši. 1.Samuēla un 2.Samuēla grāmatas sniedz pretrunīgus aprakstus par to, kā tieši tas notika, bet saskaņā ar 1.Samuēla un paralēlo aprakstu 1.hronikas 10.nodaļā, kad sakautie izraēlieši bēg, Sauls lūdz bruņiniekam viņu nogalināt, bet atsakās un uzbrūk ar savu zobenu. 2.Samuēla grāmatā amalķietis stāsta Dāvidam, ka pēc kaujas atradis Saulu, kas balstījies uz šķēpa, un izdarījis apvērsumu. 2.Samuēla grāmatā Dāvids nogalina amalķieti, apsūdzot sevi, ka viņš nogalinājis svaidīto ķēniņu.
