Tibērijs Jūlijs Cēzars Augusts — otrais Romas imperators (14–37)

Tibērijs no 6. g. p. m. ē. dalīja Augusta tribūna pilnvaras, bet drīz vien devās pensijā uz Rodas salu. Par viņu tika ziņots, ka viņš vairs nevēlas iesaistīties politikā. ^p117p46 Pēc Augusta mazbērnu - dēlu Lucija un Gaja agrīnas nāves attiecīgi 2. un 4. gadā pēc Kristus dzimšanas un paša brāļa Drusa agrīnas nāves (9. gadā p. m. ē.) Tibērijs 4. gada jūnijā pēc Kristus dzimšanas tika atsaukts uz Romu, kur Augusts viņu adoptēja ar nosacījumu, ka viņš, savukārt, adoptēs viņa brāļadēlu Germaniku. ^p119 Tas turpināja tradīciju par vismaz divu paaudžu mantinieku dāvināšanu.

Tajā pašā gadā Tibērijam tika piešķirtas arī tribūna un prokonsula pilnvaras, svešzemju karaļu sūtņiem nācās viņam izrādīt cieņu, un 13. gadā viņš tika apbalvots ar savu otro triumfu un vienlīdzīgu imperiuma līmeni ar Augusta. ^p119/120 Tibērijs pienācīgi pārņēma Augusta titulus, kad 14. gadā beidzās vecā vīra ilgā valdīšana.

Drīz vien radās problēmas. Ziemeļu leģioni nebija saņēmuši samaksu un sacēlās. Germaniks un Tibērija dēls Druss tika nosūtīti ar nelielu karaspēku, lai apspiestu sacelšanos un atjaunotu leģionu kārtību. Ģermāniķis sapulcināja nemierniekus un vadīja viņus īsā kampaņā pāri Reinai uz ģermāņu teritoriju, paziņojot, ka visi dārgumi, ko viņi varēs sagrābt, tiks uzskatīti par viņu prēmiju. Germanika spēki pārgāja Reinu un ātri ieņēma visu teritoriju starp Reinu un Elbas upi. Tādējādi Germaniks sniedza ievērojamu triecienu Romas ienaidniekiem un apspieda karaspēka sacelšanos, kas palielināja viņa slavu romiešu vidū.

Pēc atsaukšanas no Germanijas Germaniks 17. gadā pēc Kristus dzimšanas Romā svinēja triumfu, kas bija pirmais pilnais triumfs kopš Augusta triumfa 29. gadā pirms Kristus dzimšanas. Tā rezultātā 18. gadā pēc Kristus dzimšanas Germanikam tika piešķirta kontrole pār impērijas austrumu daļu, līdzīgi kā pirms tam to bija saņēmis gan Agripa, gan Tibērijs, un viņš nepārprotami bija Tibērija pēctecis. Taču atkal notika traģēdija, jo pēc gada Germaniks nomira, acīmredzot saindējies.

Kad 15. gadā pēc Kristus dzimšanas viņš kļuva par pretoriāņu prefektu, Sejans bija kalpojis imperatora ģimenei gandrīz divdesmit gadus. Drusa nāve Sežanu paaugstināja amatā. Tibērijs lika visā pilsētā uzstādīt Sejana statujas, un Sejans kļuva arvien redzamāks, kad Tibērijs sāka pilnībā atkāpties no Romas. Visbeidzot, Tibērijam 26. gadā pēc Kristus dzimšanas aizgriežoties uz Kapri, Sežans palika atbildīgs par visu valsts mehānismu un Romas pilsētu.

Sejana stāvoklis nebija gluži pēctecis. Līvijas (trešās sievas un Augusta padomnieces) klātbūtne, šķiet, uz kādu laiku bija ierobežojusi viņa varu. Viņas nāve 29. gadā pēc Kristus dzimšanas to visu mainīja. Sejāns sāka vairākas senatoru tīrīšanas prāvas Romā. Germanika atraitne Agripīna Vecākā un divi viņas dēli 30. gadā tika arestēti un izsūtīti, un vēlāk visi nomira aizdomīgos apstākļos.

Atbildot uz to, Tibērijs veikli manevrēja. Viņš zināja, ka tūlītējs Sejaņa nosodījums varētu nebūt veiksmīgs. Tā kā viņš un Sežans tobrīd bija kopīgi konsuli, Tibērijs atkāpās no konsula amata, kas piespieda Sežanu darīt to pašu. Tas atņēma lielu daļu Sejana juridisko pilnvaru un aizsardzības. Tad 31. gadā pēc Kristus dzimšanas Sežanu izsauca uz Senāta sēdi, kur nolasīja Tibērija vēstuli, kurā nosodīja Sežanu un lika viņu nekavējoties sodīt ar nāvi. Makro tika iecelts par pretoriāņu prefektu, un viņa īpašais uzdevums bija noņemt Sežanu. Sejanu tiesāja, un nedēļas laikā viņš un vairāki viņa kolēģi tika sodīti ar nāvi.

Sekoja vēl vairākas tiesas prāvas par valsts nodevību. Tacīts raksta, ka Tibērijs savas valdīšanas sākumā bija vilcinājies rīkoties, bet tagad, tuvojoties mūža beigām, viņš, šķiet, rīkojās bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tomēr vairāki mūsdienu vēsturnieki ir apšaubījuši Tacita tēlu par tirānisku, atriebīgu imperatoru. Ievērojamais antīkais vēsturnieks Edvards Togo Salmons savā darbā "Romas pasaules vēsture no 30. g. p.m.ē. līdz 138. gadam pēc Kristus" (A history of the Roman world from 30 B.C. to A.D. 138) norāda, ka

"Visus divdesmit divus Tibērija valdīšanas gadus par valsts nodevību tika apsūdzēti ne vairāk kā piecdesmit divi cilvēki, no kuriem gandrīz puse izvairījās no notiesāšanas, bet četri nevainīgi notiesātie krita par upuriem senāta pārmērīgajai dedzībai, nevis imperatora tirānijai."

Pēdējie Tibērija gadi bija zīmīgi ar viņa pilnīgu prombūtni no Romas un bezdarbību imperatora amatā. Viņš jau bija 70 gadus vecs vīrs un lēmumus atstāja Romas ierēdņu ziņā. Viņš neko nedarīja, lai nepieļautu sava mazbērna Kaligulas uzvaru, kurš tagad bija populārs tautā (kā vienīgais pārdzīvojušais Germanika dēls) un kuram bija prefekta Makro atbalsts. Tibērijs 35. gadā gan Kaligulu, gan savu mazdēlu Gemelu padarīs par kopmantiniekiem, bet pēc diviem gadiem, 78. gadā, nomira. Daži uzskata, ka Makro un Kaligula paātrināja vecā imperatora nāvi. Neatkarīgi no tā Kaligula ieņēma Tibērija imperatora amatu.