Tibērijs Jūlijs Cēzars Augusts — otrais Romas imperators (14–37)
Tibērijs Jūlijs Cēzars Augusts — otrais Romas imperators (14–37): viņa militārā karjera, valdīšana, Kapri, Sejana varas laiks un pāreja uz Kaligulu.
Tibērijs (Tibērijs Jūlijs Cēzars Augusts, dzimis 42. gada 16. novembrī p.m.ē., miris 37. gada 16. martā) bija otrais Romas imperators, kurš valdīja no 14. līdz 37. gadam. Viņš bija Līvijas (Livia Drusilla) dēls; pēc Līvijas laulībām ar Oktaviānu (vēlāk pazīstamu kā Augusts) Oktaviāns kļuva par viņa patēvu. Pēc Augusta nāves Tibērijs kļuva par impērijas valdnieku un turpināja daudzas priekšgājēja politikas, taču viņa valdīšanas gaitā redzami divi atšķirīgi periodi — salīdzinoši veiksmīga, disciplinēta pirmā daļa un vēlāk tumšāka, represīvāka otrā daļa.
Agrīnā dzīve un karjera
Tibērijs guva militāro pieredzi un slavu kā kompetents un prasmīgs ģenerālis. Viņš ieņēma vadošas amatpersonas Romas armijā un bija iesaistīts kampaņās, kas nostiprināja impērijas ziemeļu robežas Balkānos, pie Donavas un Gērmanijā. Tāpat viņš ieguva reputāciju kā stingrs disciplīnas sargātājs, kas spēja uzturēt kārtību un efektīvu pārvaldību provincēs.
Celšanās uz spēka virsotnes
Augusts pakāpeniski iekļāva Tibēriju savā izpēles lokā par iespējamo mantinieku; galu galā 4. gadā p.m.ē. (vēstures avotos) Tibērijs tika adoptēts kā Augustus dēls un atzīts par mantinieku. Kad Augustus nomira 14. gadā, Tibērijs mierīgi pieņēma varu un sākotnēji turpināja stabilu, administratīvu un finansiāli saimnieciski piesardzīgu valdīšanu, saglabājot tiesisko kārtību un impērijas budžeta disciplīnu.
Valdīšanas sākuma posms (14–23)
Pirmajos gados viņa pārvaldē bija redzami daudzi pienācīgi administratīvi lēmumi: Tibērijs turpināja Augustus reformas, rūpējās par armijas apmaksu un robežu aizsardzību, kā arī saglabāja mieru Romas iekšienē. Tomēr ģimenes traģēdijas ietekmēja viņu personīgi — īpaši svarīga bija dēla Drusa (Drusus) nāve 23. gadā, kas atstāja lielu emocionālu ietekmi uz imperatoru un pavēra ceļu politiskiem sarežģījumiem nākamajos gados.
Sejana (Sejanus) un Tibērija atsvešināšanās
26. gadā Tibērijs pārcēlās no Romas uz Kapri salu, pārvaldi lielā mērā deleģējot Romas iekšējām amatinstitūcijām. Šajā laikā izcēlās viņa pretoriāna prefekta varas pieaugums — pretoriāna prefekta amatā nozīmīga loma bija Sejanam. Sejans de facto kļuva par ietekmīgu politisku figūru, daudzkārt kontrolējot personas un lēmumus, kuri skāra Romas politiku un drošību. Antīkie avoti apgalvo, ka Sejans organizēja sazvērestības pret Tiberiju un reizēm izmantoja vardarbību, slepkavojot to cilvēku pretiniekus vai šķēršļus.
Sejana krišana un represijas
Tibērijs galu galā saņēma brīdinājumus par Sejana ambīcijām un izstrādāja plānu viņu atlaidināt no varas. Kad Sejana vara tika apdraudēta, imperators rīkojās — Sejans tika arestēts un izpildīja viņam nāvessodu. Tomēr Sejana valdīšanas periods bija radījis sistēmu, kurā izplatījās apsūdzības par izdomātiem noziegumiem, plaši tika izmantotas apsūdzību tiesas (maiestas procesi) un delatores (iesūtītāji/informatori) — tas noveda pie neskaitāmām izpildēm un konfiskācijām. Pēc Sejana krišanas Tibērija valdīšanas stilam raksturīga kļuva arvien lielāka aizdomu un represiju ēna.
Valdīšanas beigas un nāve
Pēdējos valdīšanas gados Tibērija veselība un psihiska stāvokļa šķietamā pasliktināšanās, kā arī Romas politiskā atmosfēra izraisīja pieaugumu apsūdzību un soda izpildēs. Pēc Tibērija nāves 37. gadā viņa vietu uz vispārējā titula pārņēma viņa mazbērns un adoptētais mazdēls Kaligula. Par Tibērija nāves apstākļiem vēstures avoti sniedz dažādas liecības — pastāv versijas par dabīgu nāvi, aizdomām par indēšanu vai slepkavību, taču nav viennozīmīgu pierādījumu, un daudzas detaļas ir apmāktas ar antīko avotu aizvainojošu raksturu.
Mantojums un vērtējums
Tibērija tēls vēsturē ir pretrunīgs. Antīkie autori, it īpaši Tacits, Suetonijs un Kasijs Dio, attēloja viņu kā drūmu, aizdomīgu un reizēm brutālu valdnieku, pievēršot uzmanību Sejana iekārtotajiem noziegumiem un Tibērija vēlākajām represijām. Tomēr mūsdienu vēsturnieki mēģina pieiet kritiskāk, atzīmējot, ka daļa naidīgā stāsta var rasties no politiska antagonisma un vēlāku avotu sensacionālisma. No administratīvā un militārā viedokļa Tibērijs saglabāja impērijas stabilitāti, nostiprināja robežas un nodrošināja budžeta disciplīnu; no cilvēka un politiskā viedokļa viņa valdīšana beidzās ar asas opozīcijas un vardarbīgu tiesvedību laikmetu.
Avoti un literatūra: par Tibēriju galvenie antīkie avoti ir Tacits, Suetonijs un Kasija Dio; viņu apraksti ir svarīgi, bet arī tendenciozi, tāpēc mūsdienu pētnieki apvieno šos teksta liecības ar arheoloģiskiem un epigrāfiskiem datiem, lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu.
Izaugsme pie varas
Tibērijs no 6. g. p. m. ē. dalīja Augusta tribūna pilnvaras, bet drīz vien devās pensijā uz Rodas salu. Par viņu tika ziņots, ka viņš vairs nevēlas iesaistīties politikā. p117p46 Pēc Augusta mazbērnu - dēlu Lucija un Gaja agrīnas nāves attiecīgi 2. un 4. gadā pēc Kristus dzimšanas un paša brāļa Drusa agrīnas nāves (9. gadā p. m. ē.) Tibērijs 4. gada jūnijā pēc Kristus dzimšanas tika atsaukts uz Romu, kur Augusts viņu adoptēja ar nosacījumu, ka viņš, savukārt, adoptēs viņa brāļadēlu Germaniku. p119 Tas turpināja tradīciju par vismaz divu paaudžu mantinieku dāvināšanu.
Tajā pašā gadā Tibērijam tika piešķirtas arī tribūna un prokonsula pilnvaras, svešzemju karaļu sūtņiem nācās viņam izrādīt cieņu, un 13. gadā viņš tika apbalvots ar savu otro triumfu un vienlīdzīgu imperiuma līmeni ar Augusta. p119/120 Tibērijs pienācīgi pārņēma Augusta titulus, kad 14. gadā beidzās vecā vīra ilgā valdīšana.
Tiberius imperators
Drīz vien radās problēmas. Ziemeļu leģioni nebija saņēmuši samaksu un sacēlās. Germaniks un Tibērija dēls Druss tika nosūtīti ar nelielu karaspēku, lai apspiestu sacelšanos un atjaunotu leģionu kārtību. Ģermāniķis sapulcināja nemierniekus un vadīja viņus īsā kampaņā pāri Reinai uz ģermāņu teritoriju, paziņojot, ka visi dārgumi, ko viņi varēs sagrābt, tiks uzskatīti par viņu prēmiju. Germanika spēki pārgāja Reinu un ātri ieņēma visu teritoriju starp Reinu un Elbas upi. Tādējādi Germaniks sniedza ievērojamu triecienu Romas ienaidniekiem un apspieda karaspēka sacelšanos, kas palielināja viņa slavu romiešu vidū.
Pēc atsaukšanas no Germanijas Germaniks 17. gadā pēc Kristus dzimšanas Romā svinēja triumfu, kas bija pirmais pilnais triumfs kopš Augusta triumfa 29. gadā pirms Kristus dzimšanas. Tā rezultātā 18. gadā pēc Kristus dzimšanas Germanikam tika piešķirta kontrole pār impērijas austrumu daļu, līdzīgi kā pirms tam to bija saņēmis gan Agripa, gan Tibērijs, un viņš nepārprotami bija Tibērija pēctecis. Taču atkal notika traģēdija, jo pēc gada Germaniks nomira, acīmredzot saindējies.
Tibērijs un Sežans
Kad 15. gadā pēc Kristus dzimšanas viņš kļuva par pretoriāņu prefektu, Sejans bija kalpojis imperatora ģimenei gandrīz divdesmit gadus. Drusa nāve Sežanu paaugstināja amatā. Tibērijs lika visā pilsētā uzstādīt Sejana statujas, un Sejans kļuva arvien redzamāks, kad Tibērijs sāka pilnībā atkāpties no Romas. Visbeidzot, Tibērijam 26. gadā pēc Kristus dzimšanas aizgriežoties uz Kapri, Sežans palika atbildīgs par visu valsts mehānismu un Romas pilsētu.
Sejana stāvoklis nebija gluži pēctecis. Līvijas (trešās sievas un Augusta padomnieces) klātbūtne, šķiet, uz kādu laiku bija ierobežojusi viņa varu. Viņas nāve 29. gadā pēc Kristus dzimšanas to visu mainīja. Sejāns sāka vairākas senatoru tīrīšanas prāvas Romā. Germanika atraitne Agripīna Vecākā un divi viņas dēli 30. gadā tika arestēti un izsūtīti, un vēlāk visi nomira aizdomīgos apstākļos.
Atbildot uz to, Tibērijs veikli manevrēja. Viņš zināja, ka tūlītējs Sejaņa nosodījums varētu nebūt veiksmīgs. Tā kā viņš un Sežans tobrīd bija kopīgi konsuli, Tibērijs atkāpās no konsula amata, kas piespieda Sežanu darīt to pašu. Tas atņēma lielu daļu Sejana juridisko pilnvaru un aizsardzības. Tad 31. gadā pēc Kristus dzimšanas Sežanu izsauca uz Senāta sēdi, kur nolasīja Tibērija vēstuli, kurā nosodīja Sežanu un lika viņu nekavējoties sodīt ar nāvi. Makro tika iecelts par pretoriāņu prefektu, un viņa īpašais uzdevums bija noņemt Sežanu. Sejanu tiesāja, un nedēļas laikā viņš un vairāki viņa kolēģi tika sodīti ar nāvi.
Sekoja vēl vairākas tiesas prāvas par valsts nodevību. Tacīts raksta, ka Tibērijs savas valdīšanas sākumā bija vilcinājies rīkoties, bet tagad, tuvojoties mūža beigām, viņš, šķiet, rīkojās bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tomēr vairāki mūsdienu vēsturnieki ir apšaubījuši Tacita tēlu par tirānisku, atriebīgu imperatoru. Ievērojamais antīkais vēsturnieks Edvards Togo Salmons savā darbā "Romas pasaules vēsture no 30. g. p.m.ē. līdz 138. gadam pēc Kristus" (A history of the Roman world from 30 B.C. to A.D. 138) norāda, ka
"Visus divdesmit divus Tibērija valdīšanas gadus par valsts nodevību tika apsūdzēti ne vairāk kā piecdesmit divi cilvēki, no kuriem gandrīz puse izvairījās no notiesāšanas, bet četri nevainīgi notiesātie krita par upuriem senāta pārmērīgajai dedzībai, nevis imperatora tirānijai."
Romas aureuss (zelta monēta), kalta 36. gadā pēc Kristus dzimšanas, uz kuras attēlots Tībērijs un Livija kā Pax (miers) reversā.
Villa Jovis drupas Kapri, kur Tibērijs pavadīja daudzus no saviem pēdējiem gadiem, atstājot impērijas kontroli prefekta Sejana rokās.
Pēdējie gadi
Pēdējie Tibērija gadi bija zīmīgi ar viņa pilnīgu prombūtni no Romas un bezdarbību imperatora amatā. Viņš jau bija 70 gadus vecs vīrs un lēmumus atstāja Romas ierēdņu ziņā. Viņš neko nedarīja, lai nepieļautu sava mazbērna Kaligulas uzvaru, kurš tagad bija populārs tautā (kā vienīgais pārdzīvojušais Germanika dēls) un kuram bija prefekta Makro atbalsts. Tibērijs 35. gadā gan Kaligulu, gan savu mazdēlu Gemelu padarīs par kopmantiniekiem, bet pēc diviem gadiem, 78. gadā, nomira. Daži uzskata, ka Makro un Kaligula paātrināja vecā imperatora nāvi. Neatkarīgi no tā Kaligula ieņēma Tibērija imperatora amatu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Tiberijs?
A: Tibērijs bija otrais Romas imperators, kurš valdīja no 14. līdz 37. gadam pēc Kristus dzimšanas un bija ķeizara Augusta patēvs.
J: Kādi bija Tibērija kā ģenerāļa sasniegumi?
A: Tibērijs bija viens no Senās Romas izcilākajiem ģenerāļiem, kurš bija atbildīgs par ziemeļu robežas aizsardzību savās kampaņās.
J: Cik ilgi Tibērijs valdīja kā imperators?
A: Tibērijs valdīja 22 gadus.
J: Kāda bija Tibērija valdīšanas kvalitāte?
A: Tibērija imperatora darba pirmā daļa bija lieliska, taču pēc viņa dēla Drusa nāves 23. gadā viņa valdīšanas kvalitāte pasliktinājās un beidzās ar teroru.
J: Kur Tibērijs pārcēlās 26. gadā pēc Kristus dzimšanas un kas notika tā rezultātā?
A: 26. gadā Tibērijs pārcēlās no Romas uz Kapri salu, kas, iespējams, izraisīja viņa valdīšanas kvalitātes pasliktināšanos, jo viņa negodprātīgais pretoriāņu prefekts Sejans kļuva par faktisko Romas valdnieku un vērsās pret viņu.
J: Kā Tibērijs reaģēja uz Sejana sazvērestībām?
A: Kad Tibērijs saņēma brīdinājumu, viņš ieplānoja pretplānu, lai atstādinātu Sejanu no amata, un galu galā izpildīja viņam nāvessodu.
J: Kas pēc Tibērija nāves pārņēma viņa imperatora amatu?
A: Tibērija mazbērns un adoptētais mazdēls Kaligula pēc viņa nāves kļuva par imperatoru.
Meklēt