Sejans (Lucius Aelius Seianus, ap. 20. g. p.m.ē. – 31. g. m.ē., 18. oktobris) bija ambiciozs karavīrs, Romas imperatora Tibērija draugs un uzticības persona. Dzimis ekvites (kārtas) ģimenē, Sejans ieguva varu kā pretoriāņu prefekts. Viņš bija Romas imperatora miesassardzi – Pretorijas gvardi - no 14. gada līdz savai nāvei 31. gadā. Pēc šī laika viņa ietekme un autoritāte kļuva izšķirošas Romas politikā.

Vārda sākums un karjeras celšanās

Sejanaus agrīnā dzīve nav pilnībā zināma, taču saprotams, ka viņš nāca no ietekmīgas ģimenes, kurai bija militāra un administratīva pieredze. Viņa audzināšana un sakari Tarnībā un Romas aprindās ļāva ātri pieaugt karjerā. Kad Tibērijs kļuva par imperatoru, Sejans kļuva par vienu no tuvākajiem viņa līdzgaitniekiem un ieguva pastāvīgu ietekmi pilsētas un valsts lietās.

Reformas un varas konsolidācija

Pēc tam, kad Augusta laikā tika izveidota Pretorijas gvarde, Sejans īstenoja virkni pārmaiņu, kuru rezultātā šī vienība no vienkāršas miesassardzes kļuva par svarīgu politisku spēku. Viņš centās centralizēt un profesionālāk organizēt gvardes vienības, izveidojot pastāvīgu nometni ārpus pilsētas (Castra Praetoria) un nostiprinot prefekta kontroli pār kohortām. Tā kontrolēja valsts drošību un aktīvi ietekmēja civilo pārvaldi, jo pretoriāņi kļuva par instrumentu politiskai represijai, informatoru tīklam un spiedienam pret Senātu.

Sejans izmantoja tiesvedības par valsts nodevību (maiestas procesu), delatoru sistēmu un protekcijas tīklu, lai likvidētu politiskos pretiniekus un nostiprinātu savus sabiedrotos svarīgās amatvietās. Viņš centās iegūt arī saites ar imperatora ģimeni, un pastāv avotu liecības par viņa saistībām ar imperatora radiniekiem.

Varas augšupeja — faktiskais valdnieks

20. gados Sejans pakāpeniski nostiprināja savu ietekmi Romā un provincēs, izmantojot gan gvardes spēku, gan tiesvedības instrumentus, gan politiskus spiedienus. Viņam tiek piedēvēta iesaistīšanās dažādu konkurentu izstumšanā un pat nāvē, tostarp imperatora dēla Drusa (Drususa) traģiskajās apkārtībās, par ko vēsturnieki atsaucas ar senajiem avotiem. Kad 26. gadā Tibērijs tuvu izšķirošām lietām atkāpās uz Kapri, Sejans palika Romā un faktiski kontrolēja valsts mehānismus kā faktiskais impērijas valdnieks, kam piederēja liela daļa lēmumu pieņemšanas, administratīvo iecelšanu tiesību un represīvo instrumentu.

Krišana un nāve

Sejanaus varas augstākajā punktā viņš saņēma nozīmīgus titulus un goda postus, un 31. gadā viņa karjeras kulminācija bija iecelšana par konsulu. Tomēr šī paša gada laikā imperatora uzticība Sejanam pēkšņi pārvērtās aizdomās. Tibērijs saņēma ziņas un ziņojumus par Sejana plāniem, un, sadarbojoties ar citiem imperatora uzticības cilvēkiem Romas iekšienē, tika izstrādāta operācija viņa arestam. Prefekts tika apcietināts, tiesāts bez plašas iespējas aizstāvībai un 31. gada 18. oktobrī sodīts ar nāvi. Pēc viņa krišanas sekoja plašas izrēķināšanās ar Sejana tuvākajiem līdzgaitniekiem — simtiem cilvēku tika izraidīti, arestēti vai sodīti ar nāvi.

Pēc Sejana īstenoja plašu damnatio memoriae — viņa portreti un uzraksti tika iznīcināti vai izdzēsti, un viņa vārds censts aizmirst. Dažas no liecībām par viņa darbiem un iespējamu sazvērestību nāk no vētrainiem un arī pretrunīgiem romiešu vēsturnieku avotiem (piem., Taciijs, Suetonijs, Kasijs Dio), kuri bieži darbojas ar baumu un politiskas kampaņas elementiem.

Sekas un mantojums

Sejanaus valdīšana un īpaši viņa reformas Pretorijas gvardei atstāja ilgtspējīgas sekas. Viņa centralizācija un spēka koncentrācija pie prefekta amata palielināja gvardes nozīmi kā izlēmējamam faktoram impērijas politikā, tostarp imperatora pēctecības jautājumos. No tās brīža gvardes atbalsts kļuva par svarīgu priekšnosacījumu imperatora spēkam un leģitimitātei. Sejana gadījums arī kļuva par brīdinājumu par to, kā personiskais ambīciju un militārā spēka kombinācija var apdraudēt valsts stabilitāti.

Vēsturnieki turpina diskutēt par Sejana personību un motīviem: viņu mēdz redzēt gan kā izcilu administrātoru un reformatoru, gan kā bezbailīgu intriģētāju un tirānisku varas konsolidētāju. Abas perspektīvas ataino sarežģītu figūru, kuras rīcība uzlika paliekošu nospiedumu Romas impērijas politiskajai struktūrai.