Konsuls (Roma)
Romas konsuls bija augstākais vēlētais politiskais amats Romas Republikā.
Katru gadu tika ievēlēti divi konsuli uz vienu gadu. Katram konsulam tika piešķirtas veto tiesības attiecībā uz savu kolēģi, un amatpersonas mainījās katru mēnesi.
Parasti konsulus parasti ievēlēja patricieši, lai gan pēc 367. gada p.m.ē. par konsuliem varēja kandidēt arī plebeji (vienkāršie ļaudis; plebeji).
Miera laikā konsuliem bija plašas pilnvaras (administratīvās, likumdošanas un tiesu varas), bet kara laikā tiem bieži bija augstākā militārā vadība. Viņi veica dažus reliģiskus rituālus, kurus varēja veikt tikai augstākās valsts amatpersonas. Konsuli arī lasīja pareģojumus, kas bija būtisks solis pirms karaspēka vadīšanas karadarbībā.
Civilā administrācija
Konsuli varēja sasaukt Senātu un vadīja tā sēdes. Katrs konsuls vienu mēnesi bija Senāta priekšsēdētājs. Viņi varēja sasaukt un vadīt arī jebkuru Romas sapulci. Tādējādi konsuli vadīja vēlēšanas un balsoja par likumdošanas pasākumiem. Ja neviens no konsuliem neatradās pilsētā, viņu pilsoniskos pienākumus uzņēmās pilsētas pretors (pilsētas prefekts).Katru konsulu katrā publiskā parādīšanās reizē pavadīja divpadsmit liktori, kas demonstrēja amata greznību un kalpoja kā viņa miesassargi. Katrs liktors turēja fasces - stieņu saišķi, kurā bija cirvis. Stieņi simbolizēja skandināšanas varu, bet cirvis - nāvessoda izpildes varu. Atrodoties pilsētā, liktori noņēma cirvjus no fasces, lai parādītu, ka pilsonim nevar izpildīt nāvessodu bez tiesas. Ieejot demokrātiskajā sapulcē, liktori nolaida fasces, lai parādītu, ka konsulu pilnvaras izriet no tautas (populus romanus).
Militārās pilnvaras
Ārpus Romas mūriem konsulu pilnvaras bija daudz lielākas, jo viņi bija visu Romas leģionu virspavēlnieki. Tieši šajā amatā konsuliem tika piešķirta pilnīga imperium (vara).Kad leģionus pavēlēja iesaukt ar Senāta dekrētu, iesaukšanu vadīja konsuli. Iestājoties armijā, visiem karavīriem bija jādod uzticības zvērests konsuliem. Konsuli arī pārraudzīja Romas sabiedroto nodrošināto karaspēka vienību savākšanu.
Pilsētā konsuls varēja sodīt un arestēt pilsoni, taču viņam nebija tiesību piespriest nāvessodu. Tomēr, dodoties karagājienā, konsuls varēja piemērot jebkādu sodu, kādu viņš uzskatīja par piemērotu, jebkuram karavīram, virsniekam, pilsonim vai sabiedrotajam.
Katrs konsuls komandēja armiju, parasti divus leģionus, ar militāro tribūnu un kvestora palīdzību, kuram bija finanšu pienākumi. Retos gadījumos, kad abi konsuli devās kopīgā gājienā, katrs no viņiem vadīja karaspēku vienu dienu pēc kārtas. Tipiska konsulu armija bija aptuveni 20 000 vīru liela, un to veidoja divi pilsoņu un divi sabiedroto leģioni. Pirmajos republikas gados Romas ienaidnieki atradās Itālijas vidienē, tāpēc kampaņas ilga dažus mēnešus.
2. gadsimtā p.m.ē., paplašinoties Romas robežām, kampaņas kļuva garākas. Roma bija kareivīga sabiedrība, un tā reti kad necīnīja karu. Tāpēc senāts un tauta gaidīja, ka konsuls, stājoties amatā, sāks karadarbību pret Romas ienaidniekiem un paplašinās Romas robežas. Viņa karavīri gaidīja, ka pēc kampaņas atgriezīsies savās mājās ar laupījumu. Ja konsuls izcīnīja pārliecinošu uzvaru, viņa karaspēks viņu pasludināja par imperatoru, un viņš varēja pieprasīt, lai viņam piešķir triumfu.
Konsuls varēja vadīt kampaņu pēc saviem ieskatiem, un viņam bija neierobežotas pilnvaras. Tomēr pēc kampaņas viņu varēja saukt pie atbildības par pārkāpumiem.
Statuss impērijas periodā
Romas impērijā konsuli bija tikai tēlaini Romas republikāniskā mantojuma pārstāvji. Konsulātam bija daudz mazāka vara un autoritāte, jo imperators bija augstākais vadītājs. Tomēr konsuli bieži vien bija augsta ranga un nozīmīgi paši par sevi. Daži no viņiem bija iecelti par imperatora pēctečiem. Arī imperatori bieži paši sevi iecēla par konsuliem.Birojs saglabājās (stipri pārveidots) līdz pat 9. gadsimta sākumam.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds bija augstākais vēlētais politiskais amats Romas Republikā?
A: Romas republikas augstākais vēlētais politiskais amats bija Romas konsuls.
J: Cik konsulu ievēlēja katru gadu?
A: Katru gadu ievēlēja divus konsulus uz vienu gadu.
J: Kam bija veto tiesības pār savu kolēģi?
A: Katram konsulam bija veto tiesības attiecībā uz savu kolēģi.
J: Kas varēja kandidēt uz konsula amatu pēc 367. gada p.m.ē.?
A: Pēc 367. gada p. m. ē. par konsulu varēja kandidēt plebs (vienkāršie ļaudis; plebejieši).
J: Kādas pilnvaras bija konsuliem miera laikā?
A: Miera laikā konsuliem bija plašas administratīvās, likumdošanas un tiesu varas pilnvaras.
J: Kāda loma konsuliem bija kara laikā?
A: Kara laikā konsuliem bieži bija augstākā militārā vadība.
J: Kādus reliģiskos rituālus varēja veikt tikai augstākās valsts amatpersonas?
A: Augstākās valsts amatpersonas bija atbildīgas par dažu reliģisko rituālu veikšanu, kurus varēja veikt tikai tās.
