Nāvessods: definīcija, likumi, ētika un starptautiskā prakse

Nāvessods: izsmeļošs pārskats par definīciju, likumiem, ētiskajām dilemmas un starptautisko praksi — statistika, argumenti un tiesiskie režīmi.

Nāvessods, saukts arī par nāves sodu, ir valsts vai valdības oficiāla soda veids, kurā persona tiek atbrīvota no dzīvības parasti kā sekas par smagu noziegumu. Noziegumu, par kuru var piespriest nāvessodu, bieži sauc par noziegumu, par kuru var piespriest nāvessodu vai par nāvessodu paredzamu noziedzīgu nodarījumu. Nāvessoda mērķi var būt dažādi — sodīt, atturēt citus no noziegumu izdarīšanas, vai izpildīt sabiedrības izpriecinātas taisnīguma izjūtu — taču tā izmantošana ir dziļi pretrunīga un atkarīga no tiesiskajiem, ētiskajiem un sociāliem faktoriem.

Likumu un prakses izmaiņas

Pēdējos gadsimtos daudzās valstīs nāvessodu izmanto arvien retāk. Tas skaidrojams ar vairākiem faktoriem: cilvēktiesību attīstību, juridiskās sistēmas modernizāciju, pierādījumu un tiesu kļūdu atklāšanu, kā arī starptautiskā spiediena ietekmi. Nāvessods ir strīdīgs un pretrunīgs temats, kas bieži rada spēcīgas sabiedriskas diskusijas.

Kur tas joprojām ir likumos un kur atcelts

Aptuveni trešdaļā pasaules valstu ir spēkā likumi, kas pieļauj nāvessodu. Piemēri valstīm, kurās nāvessods joprojām pastāv, ir: Amerikas Savienotās Valstis, Ķīnas Tautas Republika, Japāna un Irāna. Savukārt valstis, kurās nāvessods ir atcelts, ir, piemēram, Kanāda, Austrālija, Meksika un visas Eiropas Padomes dalībvalstis.

Ir arī grupas valstu, kuras praktiski atteikušās no nāvessoda — tās saglabā nāvessodu likumos, bet pēdējos 10 vai vairāk gadu nav izpildījušas nevienu nāvessodu. Šāda politika bieži vien tiek dēvēta par moratoriju vai de facto atcelšanu.

Par ko var piespriest nāvessodu

Lielākajā daļā valstu, kurās nāvessods tiek piemērots, to piespriež par smagiem noziegumiem, īpaši par slepkavām. Citi izplatīti iemesli ir smagi vardarbības noziegumi, izvarošana, terorisms un dažkārt valsts nodevība. Tomēr dažās valstīs, īpaši autoritāros vai totalitāros režīmos, nāvessods tiek pielietots arī par noziegumiem, kas daudzās citās valstīs netiek uzskatīti par tā cienīgiem — piemēram, zādzībām, narkotiku lietošanu vai publiskiem izteikumiem pret varu.

Starptautiskajās tiesībās ir arī uzsvars uz aizliegumu piemērot nāvessodu personām, kas bijušas nepilngadīgas nozieguma izdarīšanas brīdī, vai personām ar smagām garīgām vai intelektuālām traucējumu formām. Daudzas valstis un starptautiskās organizācijas uzskata, ka šādas grupas nevar saņemt nāves sodu.

Izpildes metodes

Nāvessodu izpildes metodes historiski ir atšķīrušās pēc reģiona un laikmeta. Mūsdienās izplatītākās metodes ir nāve ar nātriju pentobarbitalu vai citām letālām injekcijām, notiesātā nošaušana, gāzes kamera, elektriskā krēsla un dažviet arī pakāršana. Katru metodi ir plaši kritizējuši cilvēktiesību aizstāvji un tiesneši, norādot uz risku nodarīt ciešanas un sāpēs izraisītu nāvi (nepastāvīgi "niecīgais" izpildes veids).

Ētika un argumenti „par” un „pret”

• Argumenti par nāvessodu: atturēšanas loma (daži uzskata, ka nāve kā iespēja samazina smagu noziegumu skaitu), taisnība upura ģimenēm (retributīva taisnība), sabiedrības aizsardzība no bīstamiem recidivistiem, izmaksu argumenti (dažreiz tiek apgalvots, ka ilgtermiņā notiesātā turēšana mūža ieslodzījumā ir dārgāka).
• Argumenti pret nāvessodu: pastāv risks notiesāt nevainīgu personu — tiesu kļūdas, neiespējamība novērst kļūdas pēc izpildes, cilvēktiesību un cieņas pret cilvēka dzīvību principi, neefektivitāte kā preventīvs līdzeklis (daudzi pētījumi neatbalsta skaidru atturēšanas efektu), iespējama diskriminācija tiesāšanas praksē (rasas, ekonomiskā stāvokļa, juridiskās aizsardzības pieejamības ietekme).

Starptautiskā prakse, tiesiskums un cilvēcības norms

Starptautiskās cilvēktiesību institūcijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija un Eiropas Cilvēktiesību tiesa, cenšas ierobežot nāvessoda izmantošanu un popularizēt obligātu aizsardzību tiesiskajos procesos. Starptautiskā humanitārā tiesība arī ierobežo nāvessoda piemērošanu okupācijas apstākļos un krimināltiesiskajos procesos, kas saistīti ar kara noziegumiem.

Daudzas starptautiskas iniciatīvas veicina moratoriju uz nāvessoda izpildi vai pilnīgu atcelšanu, un valstis, kas iebilst pret nāvessodu, regulāri aicina citas valstis pāriet uz cilvēka dzīvību respektējošiem sodiem. Tajā pašā laikā dažas valstis uzskata, ka sodu politika ir to suverēna iekšpolitikas sastāvdaļa.

Abolīcijas kustība un moratoriji

Starptautiski darbojas kustības par nāvessoda atcelšanu, kas savieno juridiskus argumentus ar sabiedrības izglītošanu un spiedienu uz likumdevējiem. Valstu pārrobežu salīdzinājumi, kas parāda tiesu kļūdu gadījumus un diskrimināciju, ir palīdzējuši vairākām valstīm pieņemt lēmumu atcelt nāvessodu vai noteikt moratoriju uz izpildi. Daudzas starptautiskas organizācijas, kā arī reliģiskas kopienas ir paudušas atbalstu atcelšanai, argumentējot ar cilvēka neaizskaramas vērtības principu.

Juridiskie aizsardzības pasākumi un garantijas

Tur, kur nāvessods joprojām pastāv, likumos parasti paredzētas plašākas juridiskās garantijas: tiesības uz advokātu, atkārtotas apelācijas iespējas, neatkarīgas tiesas pārbaudes, pierādījumu stingras pārbaudes un iespēja lūgt pārmierinājumu vai grēksūdzi (clemency). Tomēr praksē pieejamība līdzīgām garantijām un to kvalitāte var būt ļoti atšķirīga starp valstīm.

Statistika, trends un tendences

Lielākā daļa pasaules valstu ir atcēlušas nāvessodu vai to neizpilda praksē. Tomēr precīzs skaits valstīm, kas joprojām aktīvi izpilda nāvessodus, mainās un atšķiras katru gadu. Dažas valstis ir palikušas spēcīgi nāvessoda atbalstītājas, citu nostāja mainījusies uz atcelšanu vai moratoriju, bet vēl citi īsteno selektīvu izpildi tikai par īpaši smagiem noziegumiem.

Secinājums

Nāvessods ir sarežģīts un daudzšķautņains temats, kurā krustojas tiesiskums, ētika, sabiedriskā drošība un cilvēktiesību principi. Lēmums par nāvessoda saglabāšanu vai atcelšanu parasti atspoguļo sabiedrības vērtības, juridiskos standartus un starptautisko ietekmi. Diskusijas par nāvessodu turpinās, un tās pamatā bieži ir jautājumi par taisnīgumu, drošību, iespējamo kļūdu neatgriezeniskumu un personas pamattiesībām.

Nāves veidi

Šobrīd tiek izmantoti šādi izpildes veidi:

• Elektriskais krēsls: Ieslodzītais tiek nogalināts ar spēcīgu elektrības avotu, kas piestiprināts pie viņa galvas un kājas.
• Nāvējoša injekcija: Ieslodzītais tiek saindēts ar ķīmisku vielu maisījumu, kas tiek ievadīts viņa organismā. Dažās valstīs tiek izmantotas ķīmiskas vielas, kas ir pretrunīgi vērtējamas. Pēc tam, kad Amerikas Savienotajās Valstīs tika atcelts elektriskais krēsls kā nāvessoda veids, jo to uzskatīja par pārāk brutālu sodu, un to aizstāja ar nāvējošu injekciju, šī metode kopš tā laika kļuva visplašāk izmantotā.
• Šaušanas vienība: Daži cilvēki nošauj ieslodzīto ar šautenēm. Šaušanas vienības bieži tiek izmantotas karu laikā. Vienam vai vairākiem no šaušanas dalībniekiem var būt viltota munīcija, kas nenogalina, lai neviens nezinātu, kurš no šāvējiem izšāva šāvienu, kas nogalināja. Nošaušanas komanda ir tradicionāla militārā soda izpilde. Dažkārt nošauj dezertierus, nodevēji un spiegus.
• Piekarināšana: Ieslodzītajam ap kaklu ir apsietas virves. Pēc tam viņš tiek nolaists no augstuma. Cilvēks var nomirt no kakla lūzuma. Ja kritiens ir pārāk mazs vai mezgls ir slikti izveidots, persona var nomirt no nosmakšanas (nosmakšanas). Ja kritiens ir pārāk garš vai ieslodzītais ir pārāk smags, viņam var tikt norauta galva. Japānā, Indijā un bijušajās britu kolonijās izmanto pakāršanu.
• Aizdusināšana ar rokām vai žņaugšanas paņēmienu. Spānijā simtiem gadu garumā garrote bija galvenais nāvessoda veids. Sākotnēji notiesāto nogalināja, sitot viņu ar nūju (spāņu valodā - garrote). Vēlāk tas pārtapa par virves cilpas uzlikšanu ap kaklu. Cilpā ievietoja koka spieķi, kuru grieza, lai savilktu virvi, līdz notiesātais tika nosmacēts līdz nāvei.
• nomētāšana ar akmeņiem: Akmeņi tiek mesti uz ieslodzīto, līdz viņš nomirst. Dažās Tuvo Austrumu valstīs joprojām izmanto nomētāšanu ar akmeņiem.
• Galvu nociršana: Upurim ar asu asmeni, piemēram, zobenu, cirvi vai giljotīnu, tiek nocirsta galva. Šis bija tradicionālais nāvessoda izpildes veids Centrāleiropā un daudzviet citur. Galvu nociršanu sauc arī par galvas nociršanu. Dažās Tuvo Austrumu valstīs joprojām tiek veikta galvas nociršana, bet vienīgā valsts, kurā to aktīvi izmanto, ir Saūda Arābija.

Manekens tiek ievietots garrotē, lai demonstrētu cilvēka stāvokli ierīcē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir nāvessods?

J: Kādi ir daži piemēri valstīm, kurās piemēro nāvessodu?

J: Kādi ir daži piemēri valstīm, kurās nepiemēro nāvessodu?

Jautājums: Cik valstis praksē tiek uzskatītas par nāvessoda atcelšanas piekritējām?

J: Par kādiem noziegumiem tiek piemērots nāvessods?

Jautājums: Cik bieži vairumā valstu tiek izpildīts nāvessods?

Meklēt pēc burta