Dekapitācija (galvas nociršana) — definīcija, vēsture un metodes
Dekapitācija (galvas nociršana): definīcija, vēsture un metodes — no senajām ceremonijām līdz modernajām giljotinām, izpildes veidiem un juridiskajām praksēm.
Dekapitācija jeb parastāk sauktā galvas nociršana ir situācija, kad galva tiek atdalīta no ķermeņa. Termins cēlies no latīņu vārda decapitare (nocirst galvu) un tiek lietots gan medicīniskā, gan kriminoloģiskā, vēstures un forēzikas kontekstā. Parasti ar šo vārdu saprot apzinātu rīcību, kas vērsta uz dzīvās būtnes galvas atdalīšanu, taču tiek lietota arī situācijās, kad galva atdalās nejaušas traumas rezultātā.
Definīcija un terminoloģija
Sarunvalodā gan "dekapitācija", gan "galvas nociršana" tiek lietoti kā sinonīmi. Ja galva tiek nošķirta mērķtiecīgi, parasti runā par nociršanu vai eksekūciju; ja tas notiek nejauši — par traumu vai galvas atdalīšanos. Dažkārt atsevišķos aprakstos tiek atzīmēts arī jēdziens, kad galva tiek atdalīta no jau miruša ķermeņa — tas var kalpot par trofeju vai publisku brīdinājuma zīmi, trofeja.
Medicīniskie un fizioloģiskie aspekti
Dekapitācija vienmēr ir letāla, tas ir, tās rezultāts vienmēr ir nāve. Galvas atdalīšanās pārtrauc asinsapgādi smadzenēm un pārtrauc nervu savienojumus, kas nepieciešami orgānu darbībai. Pastāv tautas nostāsti un vēsturiskas liecības par īslaicīgu kustību vai sejas izteiksmju saglabāšanos pēc atdalīšanas; modernie pētījumi liecina, ka var parādīties īslaicīga elektriskā aktivitāte smadzenēs, taču profundāla asins un skābekļa piegādes pārtraukšana padara apziņas saglabāšanos nereālu.
Vēsture un izpildes metodes
Jau senatnē dažādās kultūrās pastāvēja publiskas nāvessoda izpildes prakses, kur galvas nociršanai bija gan sods, gan ceremonijas elements. Izpildes metodes vēsturē bija atkarīgas no laikmeta, kultūras un sociālā statusa:
- ar cirvi vai cirvi līdzīgiem instrumentiem — bieži saistīts ar viduslaiku un agrīnā jaunlaiku Eiropas praksi;
- ar zobenu — dažkārt izmantots dižciltīgāko personu sodīšanā;
- ar giljotīnu — mehāniska ierīce, kas kļuva plaši pazīstama Francijas revolūcijas laikā un vēlāk izmantota kā „humānākas” izpildes metodes arguments.
Tradicionāli, piemēram, Skandināvijas valstīs agrāk nāvessoda piespriešana ar galvu nociršanu bija ierasts nāvessoda veids. Dižciltīgajiem galvu nocirta ar zobenu, bet vienkāršajiem iedzīvotājiem - ar cirvi. Pēdējo nāvessodu, nociršot galvu, Somijā izpildīja 1822. gadā, kad par slepkavību tika nocirsta galva zemniekam Tahvo Putkonenam. Zviedrijā pēdējo reizi galvu nocirta 1910. gadā, kad par slepkavību giljotinēja Johanu Andersonu-Anderu. Arī Vācija, Francija un Beļģija agrāk atbalstīja galvas nociršanu. Šajās valstīs to veica ar giljotīnu.
Pēdējo reizi Eiropā galva tika nocirsta 1977. gadā, kad Francijā tika giljotinēta tunisiešu slepkava Hamida Džandubi.
Mūsdienu prakse un likumdošana
Mūsdienās lielākajā daļā pasaules valstu nāvessods ir atcelts vai tiek izpildīts citā veidā; tomēr dažās valstīs joprojām ir tiesiska bāze nāvessoda piemērošanai un reizēm kā izpildes metode tiek minēta galvas nociršana. Dažās valstīs, īpaši arābu valstīs vai bijušajās Francijas kolonijās, joprojām kā nāvessoda izpildes veidu izmanto galvas nociršanu. Saūda Arābijā notiesātajiem tiek nocirsta galva ar zobenu.
Šāda prakse rada nopietnas starptautiskas un iekšpolitiskas diskusijas par cilvēktiesībām, sodu attiecību un publiskā soda formu ētiskumu. Starptautiskās tiesību organizācijas un cilvēktiesību aktīvisti bieži kritizē šādu sodu kā nežēlīgu un necilvēcīgu.
Forēzika, drošība un preventīvie pasākumi
Forēzikas praksē dekapitācija, gan traumas, gan eksekūcijas gadījumā, prasa rūpīgu ķermeņa identificēšanu, pierādījumu vākšanu un dokumentēšanu. Postmortāla galvas nociršana var apgrūtināt identifikāciju un būt saistīta ar psiholoģiskiem un kultūras sekām ģimenēm un sabiedrībai.
Attiecībā uz nejaušiem gadījumiem (piemēram, smagiem ceļu satiksmes negadījumiem, ražošanas avārijām vai sprādzieniem) uzmanība tiek pievērsta drošības pasākumiem un profilaksei — transportlīdzekļu drošībai, rūpnieciskajām drošības normām un citām preventīvām darbībām, kas samazina smagu traumu risku. Dažos ziņojumos ir minēti arī citi ekstremāli negadījumi vai vardarbības akti, piemēram, sprādziena, vai kļūdas pakāršanas laikā, kas var novest pie galvas atdalīšanās.
Sabiedriskā uztvere un mediju attēlojums
Galvas nociršana medijiem un kultūrā bieži ir sensitīvs temats. Vēsturiskie apraksti, literatūra un māksla var idealizēt vai sensacionizēt šādas ainas, kas ietekmē sabiedrības priekšstatus. Ir svarīgi atšķirt faktus no sensācijas un sniegt informāciju ētiski un atbildīgi, īpaši ziņojot par reāliem noziegumiem vai traģēdijām.
Eksekūts, kas izpilda galvu nociršanu, tiek saukts par galvu vīru. Mūsdienu diskusijās par nāvessodu un sodu izpildi šādas profesijas un praksēs saistītās lomas tiek vērtētas kritiski un kontekstualizētas ar juridiskām un ētiskām normām.
Galvas nociršanas glezna
Vēsture
Saūda Arābijas karalistē jau gadsimtiem ilgi publiski tiek nocirstas galvas, bet 2013. gadā kā alternatīvu nāvessoda izpildes veidu apsver iespēju izmantot nošaušanas vienības.
Slaveni cilvēki, kuriem nocirstas galvas
Bībeles
- Goliāts
- Jānis Kristītājs evaņģēlijos
- Holoferns Judītes grāmatā
- Apustulis Jēkabs, tradicionāli
- Apustulis Pāvils, tradicionāli
Ķīna
Anglija
- Anna Boleina (1536)
- Katrīna Hovarda (1542)
- Lady Jane Grey (1554)
- Marija,Skotijaskaraliene (1587)
- Sers Valters Reilijs (1618)
- Čārlzs I, Anglijas un Skotijas karalis (1649)
- Melnā bārda (1718)
Koloniālā Amerika
- Panama: Vasko Nūñez de Balboa (1519)
Frisia
- Vijērds Jelkama (Wijerd Jelckama)
Franču revolūcija
- Marija Antuanete
- Francijas Luijs XVI
- Madame du Barry
- Maksimiliāns Robespjērs
Irāka
- Shosei Koda
- Kim Sun-il
- Kenets Biglijs
- Niks Bergs
- Eugene Armstrong
- Džeks Henslijs
- Mahers Kemals
- Barzan Ibrahim al-Tikriti
Šveice
- Vildhans fon Breitenlandenbergs un 61 biedrs pēc Greifenzes aplenkšanas Cīrihes kara laikā (1444).
Saūda Arābija
- Paul Marshall Johnson, Jr.
Pirāta Melnās bārdas galva pēc viņa nāves tika izstādīta kā trofeja.
Lēdija Džeina Greja ir gatava likt savu kaklu pretī. Anglijā lielākoties galvas nociršana tika veikta ar cirvi un bluķi.
Saistītās lapas
- Izpilde
- Giljotīna
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir dekapitācija?
A: Dekapitācija ir dzīvas būtnes galvas atdalīšana no pārējā ķermeņa.
J: Kā parasti tiek nocirsta galva?
A: Galvas nociršana parasti nozīmē, ka galva tiek atdalīta apzināti, un to parasti veic nāvessoda izpildes laikā ar cirvi, zobenu vai giljotīnu.
J: Kas notiek, kad kādam tiek nocirsta galva?
A: Kad kādam tiek nocirsta galva, tas vienmēr beidzas ar nāvi, jo visi pārējie orgāni pārstāj saņemt nervu signālus no smadzenēm, kas nepieciešami to darbībai, un tiek pārtraukta arī asins un līdz ar to skābekļa piegāde smadzenēm.
J: Vai dekapitāciju kādreiz izmanto kā nāvessoda izpildes veidu?
A: Jā, dažās valstīs joprojām izmanto galvu nociršanu kā nāvessoda izpildes veidu. Piemēram, Saūda Arābijā notiesātajiem tiek nocirstas galvas ar zobenu.
J: Kas veic galvu nociršanu?
A.: Personu, kas izpilda galvas nociršanu, sauc par galvu nociršanas meistaru.
Jautājums: Kad Skandināvijas valstīs kā nāvessoda veidu sāka izmantot galvas nociršanu?
A: Galvas nociršana kā nāvessoda veids Skandināvijas valstīs tika lietots iepriekšējos gadsimtos. Muižniekiem parasti galvu nocirta ar zobenu, bet vienkāršajiem iedzīvotājiem - ar cirvi.
J: Kad pēdējo reizi Eiropā kāds tika giljotinēts par slepkavību?
A: Pēdējo reizi Eiropā par slepkavību giljotinēja 1977. gadā, kad Francijā tika izpildīts nāvessods tunisiešu slepkavam Hamidam Džandubī.
Meklēt