Marija Antuanete — Austrijas princese un Francijas pēdējā karaliene (1755–1793)
Marija Antuanete — Austrijas princese un Francijas pēdējā karaliene (1755–1793): dzīve, skandāli, revolūcija un traģiskas beigas giljotīnā.
Marija Antuanete (dzimusi kā Marija Antonija, pilnajā vārdā Marija Antonija Josefa Johanna; 1755. gada 2. novembris – 1793. gada 16. oktobris) bija Austrijas erchercogiene un kļuva par pēdējo Francijas karalieni, būdama karalim Luijam XVI par sievu. Viņas dzīve un personība bieži tika izmantotas kā simbols gan Ancien Régime greznībai, gan revolūcijas pārmaiņām, kas noveda pie franču monarhijas gāšanas.
Agrīnā dzīve un laulība
Marija Antuanete piedzima Hābsvurdu dinastijas galmā Vīnē 1755. gada 2. novembrī, viņas māte bija imperatore Marija Terezija. Lai nostiprinātu politisko aliansi starp Austriju un Franciju pēc ilgstošas ienaidniecības, jaunā erchercogiene 1770. gadā 14 gadu vecumā apprecējās ar Francijas tronmantnieku Luiju Augustu (vēlāk Luiju XVI). Laulība notika 1770. gadā, un sākotnēji viņiem bija sarežģījumi iegūt tuvību un nodrošināt mantinieku.
Dzīve pie Versaļas
Marija Antuanete ātri kļuva par redzamu Versaļas dzīves figūru. Viņa iecienīja modes jaunievedumus, greznu dzīvesveidu un privātāko telpu — īpaši viņai tika piešķirts Petit Trianon, neliels rūpniecisks nama komplekss Versaļā, kur viņa pavadīja daudz laika ar tuvāko sabiedrību. Šīs dzīves paražas un lielie tēriņi sacēla neveiksmīgu sabiedrības interesi un kritiku, kaut arī daudzas apsūdzības bija pārspīlētas vai nepatiesas.
Bērni
- Marie-Thérèse Charlotte (1778–1851) — dēvēta par Madame Royale, vienīgā pieaugušā izdzīvojusī bērne no karaļa un karalienes ģimenes.
- Louis-Joseph (1781–1789) — pirmais delfīns, mira bērnībā.
- Louis-Charles (1785–1795) — pēc tēva nāves him netika kronēts; revolūcijas karaļam dots nosaukums Luijs XVII, bet viņš mira ieslodzījumā.
- Sophie Hélène Béatrice (1786–1787) — mira zīdainībā.
Sabiedriskā attieksme un skandāli
Sabiedrības nepatika pret Mariju Antuaneti bija saistīta gan ar viņas ārzemniecisko izcelsmi — daudziem Francijā nepatika, ka valstī par karalieni ir Austrijas princese —, gan ar ekonomiskajām un politiskajām problēmām, kuras valsti satricināja 18. gadsimta beigās. Visvairāk sabiedrībā nostiprinājās dažādas baumas un skandāli, no kuriem pazīstamākais ir “The Affair of the Diamond Necklace” (1785). Šis skandāls iesaistīja viltotu saziņu, pārtēlošanu un kardinālu Rohan—noformēja tēlu, ka Marija Antuanete dzīvo ārpus realitātes un tērē valsts līdzekļus, lai gan tieši viņa nav pierādīti kā vainīga šajā lietā.
Vēl viena plaši izplatīta un nepamatota teikuma saistība ar viņu ir frāze “Qu’ils mangent de la brioche” (burtiski “Ļaujiet viņiem ēst brioche/kūku”), kas lietota, lai attēlotu viņas vienaldzību pret tautas ciešanām. Mūsdienu vēsturnieki uzsver, ka šāds citāts nav pierādīts un, iespējams, sacēlies no iepriekšējiem literāriem tekstiem vai propagandas.
Politiskais konteksts un revolūcija
Francijā pēdējā ceturtdaļā 18. gadsimtā sakrājās nopietnas problēmas: valsts finansiālā krīze, nodokļu sistēmas netaisnība, neveiksmīgas karaspēka izmaksas un nemieri par politiskajām reformas vajadzībām. Šīs dziļākās problēmas — ne tikai karalienes tēriņi — veicināja sabiedrības neapmierinātību un vēlāk Franču revolūciju.
Bēgšanas mēģinājums un krišana no varas
1791. gadā karaliskā ģimene mēģināja aizbēgt no Parīzes uz ārvalstu sabiedrotajiem, taču neveiksmīgais bēgšanas mēģinājums (saukts par “Flight to Varennes”) un tās atklāšanās tikai pastiprināja aizdomas, ka karaliskā ģimene sadarbojas ar ārvalstu varām, lai gāztu revolūciju. 1792. gadā karaliskā vara tika praktiski atcelta, karaliskā ģimene arestēta, un vēlāk tika pasludināta republika.
Tiesa, bargie sodījumi un nāve
Luijs XVI tika tiesāts un sodīts ar nāvi; viņa izpilde notika 1793. gada janvārī. Marija Antuanete tika arestēta un tiesāta atsevišķi. Viņu apsūdzēja par sakariem ar ārvalstīm, izšķērdību un citiem noziegumiem pret tautu; tiesas process bija politiski izteikti piesātināts. Marija Antuanete tika notiesāta un 1793. gada 16. oktobrī sodīta ar giljotīnu. Viņas kaps atrodas sākotnēji Parīzes Madeleines kapsētā; 1815. gadā, pēc Burbonu restaurācijas, viņas mirstīgās atliekas pārveda uz Sv. Denisa baziliku.
Mantojums un vērtējums
Marija Antuanete joprojām iedveš pretrunīgas izjūtas un ir plaši pētīta vēsturē, literatūrā un kino. Viņu vienlaikus attēlo kā bezjūtīgu greznuma simbolu un kā traģisku figūru, kas kļuva par laika apstākļu un politisko strāvojumu upuri. Mūsdienu vēsturnieki cenšas atdalīt faktus no propagandas: daudz no viņai piedēvētajām vainām bija pārspīlētas vai politiski motivētas, taču viņas privātā dzīve, ārvalstu izcelsme un Versaļas manieres noteikti ietekmēja sabiedrisko uztveri un revolūcijas gaitas.
Marija Antuanetes dzīve ir piemērs tam, kā personība, mediju un politiskās krīzes var savstarpēji pastiprināties, radot ilgmūžīgu, tomēr sarežģītu vēsturisku tēlu.
Biogrāfija
Bērnība Vīnē (1755-1767)
1755. gada 2. novembra rītā Ungārijas karalienei un Svētās Romas impērijas imperatorei Marijai Terēzei piedzima Marija Antuanete - viņas piecpadsmitais bērns un pēdējā meita. Pēc dzemdībām ķeizariene ātri kļuva atkal vesela, un tika ziņots, ka viņa izskatījusies laimīga un vesela. Par Mariju Antuanīti rūpējās Konstances Vēberes māsa. Kad Marija Antuanete bija bērns, viņa bieži dāvināja dāvanas Konstances Vēberes kundzei un viņas dēlam Žozefam. Pēc Žozefa teiktā, Marija Antuanete reiz Konstanci esot teikusi: "Labā Vēber, rūpējies par savu dēlu!".
Jozefs Vēbers piebilda, ka erchercogiem un erchercogienēm bija atļauts draudzēties ar "parastiem" (vienkāršiem) bērniem. Izņemot oficiālās svinībās, cilvēki, kuriem nebija ļoti augstas izcelsmes vai titula, tomēr tika iecienīti un ielaisti galmā. Mariju Antuanetu jaunībā sauca par Antuānu. Austrijas galms, kurā uzauga jaunā Antuāna, jau sāka kļūt daudz mazāk formāls. Antuānu mācīja grāfiene Brandeisa, kura mīlēja Mariju Antuanetu un izturējās pret viņu ļoti laipni. Pirmā Antuānas pirmā reģistrētā vēstule, ko viņa rakstīja 11 vai 12 gadu vecumā, bija adresēta "dārgajai Brandei" no "jūsu uzticamās skolnieces (skolnieces), kura jūs ļoti mīl, Antuāna". Tomēr, lai gan grāfiene mācīja Antuānai morāli un reliģiju, viņa viņu neizglītoja daudzos citos mācību priekšmetos, un Antuānai nepatika koncentrēties. Vēlāk kāds no viņas draugiem teica, ka, kad viņa runāja, viņas vārdi nebija saistīti, "kā zirneklim". Patiesībā, kad Antuānai bija 12 gadi, viņa neprotēja pareizi rakstīt un pat runāt franču un vācu valodā, lai gan labi runāja itāļu valodā. Tomēr viņa ļoti mīlēja mūziku. 1759. gadā, īsi pirms viņai palika četri gadi, Antuāna tēva ballītē dziedāja franču dziesmu, bet viņas brāļi un māsas dziedāja itāļu dziesmas. Reiz viņa klausījās un iepazinās ar Volfgangu Amadeju Mocartu, kurš arī "brīnišķīgi" spēlēja. Mocarts mēģināja piedāvāt Antuanetei saderināšanos. Galu galā viņa kļuva par Mocarta mūzikas cienītāju. Viņa bija slavena arī ar savām skaistajām dejām un graciozo galvu. Viņu oficiāli mācīja slavenais franču baleta meistars Žans Žoržs Novērs. Viņai bija daudz mazāk prasmju lasīt.
Tomēr viņa mīlēja savas bērnības mājas Vīnē un vēlāk ļoti ilgojās pēc tām. Par savu māti viņa reiz teica: "Es mīlu ķeizarieni, bet es no viņas baidos (baidos) pat no attāluma; kad es viņai rakstu, es nekad nejūtos pilnīgi mierīga (ērti)." Viņai nepatika viņas māsa, erchercogiene Marija "Mimi" Kristīne, kuru viņas māte, šķiet, mīlēja visvairāk. Taču viņas attiecības ar māsu Mariju "Šarloti" Karolīnu bija pavisam citādas - viņas viena otru mīlēja ļoti silti. Viņas bija ļoti tuvas, un kāds gleznotājs vēlāk teica, ka viņas "ļoti līdzinājās (izskatījās) viena otrai". Šarlote bija spēcīgāka, bet Antuānu parasti uzskatīja par skaistāku.
Politiskās laulības (1767-1770)
1767. gada sākumā imperatorei bija piecas meitas. Marija Kristīne jau bija precējusies ar Saksijas princi Albertu. Elizabetei, kura bija ļoti skaista, bija 23 gadi, Amālijai - gandrīz 21 gads, Josefai - 16, Šarlotei - 14, bet Antuānai tagad bija 12 gadi. Ķeizariene vēlējās, lai Josefa, kas bija maiga un skaista, apprecētos ar Spānijas karali Kārli III. Taču tad sākās sliktas lietas. Viņas dēla Žozefas otrā sieva nomira no bakām un tika apglabāta. Pēc tam Marija Terēze saslima ar bakām un gandrīz nomira.
Tad Marija Terēze aizveda savu meitu Josefu, kurai drīzumā bija sācies līgavas ceļojums uz Neapoli, lai dotos pie Jāzepa sievas kapa un lūgtos. Taču kaps nebija pietiekami cieši aizvērts. Iespējams, ka šī iemesla dēļ Josefa pēkšņi saslima ar bakām un nomira. Ar šo slimību saslima arī Elizabete. Viņa palika dzīva, bet viņas skaistums bija zudis. Antonija, kura bija saķērusi raupjus, kad viņai bija divi gadi, un kļuva vesela, nesaķēra šo slimību.
Taču Neapoles karalim Ferdinandam joprojām bija vajadzīga līgava. Mēnesi pēc Žozefas nāves Marija Terēze ātri uzrakstīja vēstuli, kurā paskaidroja, kas bija noticis ar Spānijas Kārli III. "Dāvinu tev... vienu no savām meitām, lai kompensētu zaudējumu," viņa rakstīja. "Pašlaik (tieši tagad) man ir divas, kas varētu būt piemērotas, viena ir erchercogiene Amālija, par kuru saka, ka viņai ir skaista seja un kuras veselībai vajadzētu solīties ... otra ir erchercogiene Šarlote, kura arī ir ļoti vesela un par gadu un septiņiem mēnešiem jaunāka par Neapoles karali." Drīz vien Neapoles karalis apprecējās ar Šarloti, bet Amālija apprecējās ar Luija XV mazdēlu, Parmas donu Ferdinandu. Amālija nebija apmierināta ar mātes lēmumu.
Vienīgā palikusī meita tagad bija Marija Antuanete. Ķeizariene Marija Terēzija nolēma izmantot Antoniju, lai panāktu Austrijas draudzību ar Franciju. Pēc ilgām sarunām Antonija saderinājās ar Francijas daufīnu Luiju Augustu. Kāzas palīdzēja noorganizēt Francijas hercogs de Šozē un Austrijas princis Štarhembergs.
Viņi nekavējoties sāka gatavot Mariju Antuanetu laulībām. Viņas zobi bija izkropļoti, bet franču zobārsts ieradās, lai tos salabotu. Pēc sāpīgiem trīs mēnešiem Marijas Antuanetes smaids bija "ļoti skaists un taisns". Viņas biezo "cirtas kalnu" ieveidoja slavenais frizieris Larsenneurs, kurš viņas matus pūderēja un mīkstināja. Marijai Antuanetei bija arī augsta pieri, ko tolaik uzskatīja par nemodernu. lai gan viņai bija garš, graciozs kakls.
Arī viņas izglītība tika mainīta. 1768. gada novembrī abats Žaks Matjē de Vermonds devās uz Vīni, lai mācītu Antoniju. Viņa bija gudra, bet bez zināšanām, kādām vajadzētu būt nākamajai karalienei. Viņa bija arī slinka un nespēja koncentrēties. Viņa neprotēja pareizi lasīt un rakstīt ne franču, ne vācu valodā, taču gadu pēc Vermonda ierašanās viņa jau pietiekami labi runāja. Līdz brīdim, kad viņa pameta Austriju, viņa jau viegli un labi runāja franciski, kaut arī ar nelielu vācu akcentu. Abats arī atklāja, ka Marija Antuanete maz zināja par Francijas vēsturi, ko viņi kopā rūpīgi studēja. Galu galā Marija ieguva diezgan labu izglītību.
Martina van Meitensa (Martin van Meytens) fotogrāfija, kurā Marija "Antuāna" Antuanete attēlota septiņu gadu vecumā.
Marijas Antuanetes ģerbonis kā Francijas Dauphine ģerbonis
Nāve
Marija Antuanete 1793. gada 16. oktobrī Parīzē, Francijā, dažus mēnešus pēc vīra nāves tika publiski sodīta ar giljotīnu par valsts nodevību. Viņas jaunākais dēls Luijs Šarls vēlāk nomira no tuberkulozes un nepietiekama uztura revolūcijas laikā. Viņa tika apglabāta Sen Denī bazilikā. Viņas vecākā meita Marija Terēze bija vienīgā no viņu ģimenes, kas pārdzīvoja revolūciju.
Attēli
· 
Austrijas arhibīskapiene Marija Antonija, 12 gadus veca
· 
Marija Antuanete un viņas bērni, eļļa uz audekla, Elizabete Vigē-Lebrēna, 1787. gads.
· 
Mariju Antuanetu ved uz nāvessoda izpildi, 1793. gads,
· 
Marijas Antuionetes eksekūcija, 1793. gada 16. oktobris
· 
Luija Deivida pēdējais karalienes zīmējums
Tituli no dzimšanas līdz nāvei
- 1755. gada 2. novembris - 1770. gada 19. aprīlis: Viņas Karaliskā Augstība Austrijas erchercogiene Marija Antonija
- 1770. gada 19. aprīlis - 1774. gada 10. maijs: Viņas Karaliskā Augstība Francijas Dafēna
- 1774. gada 10. maijs - 1791. gada 1. oktobris: Viņas Kristīgākā Majestāte Francijas un Navarras karaliene
- 1791. gada 1. oktobris - 1792. gada 21. septembris: Viņas Kristīgākā Majestāte Francijas karaliene
- 1792. gada 21. septembris - 1793. gada 21. janvāris: Madame Capet
- 1793. gada 21. janvāris - 1793. gada 16. oktobris: La Veuve ("atraitne") Kapē
Saistītās lapas
- Dimantu kaklarota lieta
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Marija Antuanete?
A: Marija Antuanete bija pēdējā Francijas karaliene, karaļa Luija XVI sieva, pirms monarhija tika atcelta Franču revolūcijas laikā. Viņa piedzima kā Marija Antonija, būdama Austrijas arhibīskapiene.
Jautājums: Cik veca viņa bija, kad apprecējās ar Luiju?
A: Viņa apprecējās ar Luiju 1770. gadā, kad viņai bija 14 gadi un četrus gadus pirms viņa kļuva par karali.
Vai Marija Antuanete sākumā bija populāra?
A: Lai gan sākumā viņa nebija nepopulāra, daudzi cilvēki Francijā nevēlējās, lai valstī būtu Austrijas karaliene, jo Francijas savienība ar Austriju nebija populāra.
K: Kas izraisīja to, ka Franču revolūcijas laikā viņa kļuva par nepopulāru simbolu?
A: Franču revolūcijas laikā izplatījās baumas, ka viņa tērē pārāk daudz naudas, viņai ir mīļākie un viņa atbalsta Francijas ienaidniekus, tāpēc viņa kļuva par nepopulāru vecās Francijas monarhijas (Ancien Régime) simbolu.
Vai Marija Antuanete patiešām teica: "Ļaujiet viņiem ēst kūku"?
A: Nav pierādījumu, ka Marija Antuanete būtu teikusi šo frāzi, uzzinot, ka zemnieki cieš badu. Daudzas no šīm baumām bija izdomātas no citu cilvēku puses, kas atradās galmā, kur viņai bija maz draugu.
J: Kas izraisīja Franču revolūciju?
A: Nav skaidrs, kas izraisīja Franču revolūciju, bet bija daudz nopietnāki iemesli nekā viņas tēriņi.
J: Kā Marija Antuanete nomira?
A: Viņa palīdzēja izplānot neveiksmīgu bēgšanu no Parīzes sev un savai ģimenei 1791. gadā, kas daudziem lika domāt, ka viņi rīko sazvērestību pret ievēlēto valdību. Karaliskā ģimene tika arestēta 1792. gadā, un pēc tam Marija Antuanete 1793. gadā tika sodīta ar giljotīnu deviņus mēnešus pēc tam, kad viņas vīrs arī nomira no nāvessoda.
Meklēt