Volfgangs Amadeuss Mocarts

Dzīve

Ģimene un agrīnais vecums

Volfgangs Amadejs Mocarts (Volfijs vai Volferls) dzimis Zalcburgā, Austrijā, Leopolda un Annas Marijas Mocartu ģimenē. Leopolds bija Zalcburgas arhibīskapa orķestra vijolnieks un bestsellera "Ievads vijoļspēlē" autors.

Jau agrā bērnībā jaunais Mocarts parādīja lielu muzikālo talantu. Piecu gadu vecumā viņš spēlēja klavesīnu un vijoli un rakstīja nelielus skaņdarbus.

Mocarta māsa Marianna ("Nannerla") bija talantīga jauniete. Abi bērni ieguva muzikālo un akadēmisko izglītību no tēva. Dažus gadus ģimene ceļoja pa Eiropu, uzstājoties karaļnamu un aristokrātu priekšā.

Mocarts uzstājās Minhenē, Prāgā, Parīzē, Hāgā un Londonā. Londonā viņš uzstājās karalim Džordžam III. Viņš iepazinās ar komponistu Johanu Kristiānu Bahu, vienu no Johana Sebastiāna Baha dēliem. Viņš apsēdās uz Johana Kristiana Baha (1735-1782) ceļa un improvizēja fūgu. Un šeit astoņu gadu vecumā viņš dzirdēja, kā tiek atskaņotas divas viņa pirmās simfonijas.

Galu galā Mocarti atgriezās Zalcburgā. Bet 1768. gadā viņi atkal devās uz Vīni, kur divpadsmit gadus vecais Volfgangs iestudēja savu pirmo operu Bastien und Bastienne. Tajā laikā viņš bija inficējies ar bakām. Viņš izveseļojās, bet viņa seja uz mūžu bija iezīmēta. Viņš devās uz Itāliju, kur noklausījās daudzu slavenu itāļu komponistu mūziku, tostarp Gregorio Allegri, kurš bija sarakstījis skaņdarbu Miserere. Šis skaņdarbs bija rakstīts pāvestam, lai to dziedātu Vatikāna koris. Nevienam nebija atļauts redzēt uzrakstīto notis, lai neviens cits koris nevarētu to dziedāt. Mocarts šo skaņdarbu dzirdēja vienu reizi un pēc tam visu to pierakstīja no atmiņas. Viņš tikās ar pāvestu un saņēma bruņinieka ordeni (Zelta spuras ordenis).

1777. gadā viņš kopā ar māti devās ceļojumā. Manheimā viņš iemīlējās Aloīzijā Vēberē. Viņa bija 16 gadus veca un mācījās dziedāšanu. Mocarts vēlējās viņu aizvest uz Itāliju, lai padarītu slavenu, taču viņa tēvs šos plānus apturēja. Līdz 1778. gadam Mocarts un viņa māte atradās Parīzē. Tur viņa māte nomira.

Mocarts Vīnē

Jaunībā Mocarts uzrakstīja dažas nelielas operas, bet viņa pirmā patiešām nozīmīgā opera bija "Idomenejs". Pirmo reizi tā tika atskaņota Minhenē 1780. gadā. Nākamajā gadā viņš devās uz Vīni. Šajā laikā viņš, tāpat kā viņa tēvs, strādāja Zalcburgas arhibīskapa labā. Kad viņš atgriezās Zalcburgā, viņš sastrīdējās ar arhibīskapu, kurš viņu faktiski padzina no darba. Mocarts devās uz Vīni, kur viņš pavadīja visu atlikušo mūžu.

1782. gadā viņš apprecējās ar Konstanci Vēberi, vienu no trim Aloizijas jaunākajām māsām (kura jau bija precējusies ar kādu citu). Viņiem bija piedzimuši septiņi bērni, bet pieci no viņiem nomira bērnībā. Mocarta tēvs šo laulību neatbalstīja. Konstance bija mīloša sieva, taču, tāpat kā Mocarts, viņa neprata rūpēties par naudu, tāpēc viņi bieži vien bija ļoti nabadzīgi.

Tajā pašā 1782. gadā Mocarts uzrakstīja vēl vienu ļoti veiksmīgu operu: Nolaupīšana no Serāžā" ("Die Entführung aus dem Serail"). Kāds slavens stāsts vēsta, ka pēc operas noklausīšanās imperators Mocartam teicis, ka tajā esot "pārāk daudz notu". Mocarts atbildēja: "Tieši tik, cik nepieciešams, Jūsu Majestāte."

Mocarts uzsāka koncertu sēriju, kurā viņš atskaņoja savus klavierkoncertus, diriģējot no klaviatūras. Viņš iepazinās ar komponistu Jozefu Haidnu, un abi kļuva par lieliem draugiem, bieži muzicējot kopā stīgu kvartetā. Kādu dienu Haidns teica Leopoldam Mocartam: Haidns Haidnoldam reiz teica: "Dieva priekšā un kā godīgs cilvēks es jums saku, ka jūsu dēls ir lielākais man zināmais komponists ne personīgi, ne vārdā. Viņam piemīt gaume un, vēl vairāk, visdziļākās zināšanas par kompozīciju." Mocarts bija vienā masonu ložā ar Haidnu, un dažus no saviem stīgu kvartetiem viņš veltīja viņam.

Vīnes publika pēc dažiem gadiem Mocartu īpaši neatbalstīja, tāpēc viņš bieži devās uz Prāgu, kur publika viņu mīlēja. Ļoti populāra bija viņa opera "Figaroprecības", un 1787. gadā tur pirmo reizi tika izrādīta viņa opera "Dons Žuans".

Pēdējā slimība un nāve

Par Mocarta pēdējo slimību un nāvi ir vairāki stāsti, un nav viegli noteikt, kas īsti notika. Viņš strādāja pie operas "Burvju flauta", kas ir viens no viņa labākajiem darbiem un mūsdienās ir ļoti populāra opera. Tā ir sarakstīta vācu, nevis itāļu valodā, kā vairums citu viņa operu. Savā ziņā tā ir kā angļu pantomīma. Tajā pašā laikā, kad viņš strādāja pie šīs operas, kāds svešinieks viņam lūdza uzrakstīt rekviēmu. Viņam tika pavēlēts to rakstīt slepeni. Pēc tam viņam lūdza uzrakstīt itāļu operu "La Clemenza di Tito", kas 1791. gada septembrī tika izrādīta Prāgā. Septembra beigās notika operas "Burvju flauta" pirmatskaņojums. Pēc tam Mocarts intensīvi strādāja pie Rekviēma. Viņš droši vien apzinājās, ka jau bija ļoti slims un ka savā ziņā rekviēms (mesa par mirušajiem) bija par viņu pašu. Viņš nomira Vīnē, pirms vēl paspēja pabeigt šo darbu. Konstance lūdza citu komponistu, kādu Franci Ksaveru Sūsmaijeru, lai viņš pabeigtu darbu. Mocartu apglabāja Svētā Marksa kapsētā.

Mocarta mūzika

Mocarta mūzika, tāpat kā Haidna mūzika, ir labākais no tā, ko dēvē par klasicisma stilu. Laikā, kad viņš sāka komponēt, baroka laikmets bija tikko beidzies. Mūzikas gaume mainījās. Forma, līdzsvars un elegance tika uzskatītas par svarīgākām nekā kontrapunkts. Mocarts bija pirmais lielais komponists, kurš rakstīja mūziku klavierēm - instrumentam, kas tikko bija kļuvis populārs. Viņš rakstīja gandrīz visu veidu mūziku: simfonijas, operas, solokoncertus, kamermūziku, īpaši stīgu kvartetus un kvintetus, un klaviersonāti. Viņš rakstīja arī daudz reliģiskās mūzikas, tostarp mesas, kā arī populāro mūziku, piemēram, dejas, divertimenti un serenādes.

Kad Mocarts bija jauns, simfonija parasti bija īss, vienkāršs skaņdarbs izklaidei. Mocarts simfoniju padarīja par rūpīgi izstrādātu, līdz pat pusstundai garu skaņdarbu. Viņa pēdējās trīs simfonijas ir īpaši smalki šedevri. Viņa koncerti, īpaši klavierkoncerti, ir daudz progresīvāki par visu, kas bija rakstīts pirms tam. Lai gan Mocarts reizēm uzvedās patiesi bērnišķīgi, viņš labi izprata cilvēka raksturu. Tas skaidri redzams viņa operās, kurās viņš ieviesa daudz smalku efektu, lai raksturotu stāsta tēlus.

Mocarta operas ir viens no viņa izcilākajiem darbiem. Viņš ļoti labi izprata cilvēku raksturus un spēja uzrakstīt mūziku, kas stāsta visu par operu varoņiem. Trīs operas, kurās viņš iestudēja Lorenco da Pontes vārdus: Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", katrā no tām ir daži ļoti atjautīgi ansambļi, kuros vienlaikus dzied vairāki varoņi, katrs parādot savu skatījumu uz situāciju.

Līdztekus daudziem lieliskiem meistardarbiem Mocarts ir sarakstījis arī daudzus populārāka stila skaņdarbus, tostarp dažas melodijas, kuras mūsdienās pazīst ikviens. Visur ir pazīstama viņa serenāde Eine kleine Nachtmusik K525, tāpat kā Turku rondo no Sonātes klavierēm A K331, Simfonijas Nr. 40 g moll K550 sākums un putnu ķērāja dziesma no "Burvju flautas" K620.

Leopolds, Volfgangs un Nannerla, ap 1763. gadu


Nepabeigts Mocarta portrets, 1782. g.

Darbu katalogs

Kādu laiku pēc Mocarta nāves kāds vīrs vārdā Kēhels izpētīja visus Mocarta skaņdarbus, mēģināja tos sakārtot hronoloģiskā secībā un piešķīra tiem numuru. Numurs palīdz mums precīzi zināt, par kuru skaņdarbu ir runa, piemēram, Simfonija g moll K183 nav tas pats skaņdarbs, kas Simfonija g moll K550 (K nozīmē Köchel). Dažreiz tiek rakstīts "KV550", kas nozīmē "Köchel Verzeichnis", t. i., "Köchel katalogs"). Augstākais Kēhela numurs ir 626, viņa rekviēma misa.

Saistītās lapas

• Amadeuss (filma)