Gregorio Allegri (aptuveni 1582 — 1652. gada 7. februāris) bija itāļu komponists un priesteris, kurš pazīstams galvenokārt ar savu sakrālo vokālo mantojumu. Viņš sarakstīja daudzus reliģiskus skaņdarbus, tostarp motetes un vairākas Mises. Viņa vispazīstamākais skaņdarbs ir Miserere mei Deus, kas kļuva par vienu no ikoniskākajiem renesanses/baroka kora repertuāra piemēriem.
Dzīve un karjera
No 1591. līdz 1596. gadam Allegri darbojās baznīcas korī Romā. 1601. gadā viņš kļuva par kora tenoru. Viņš mācījās mūziku un komponēšanu pie kora direktora G. B. Nannio. Savā karjeras laikā Allegri strādāja vairākās Romas baznīcās, līdz 1629. gadā pievienojās Vatikāna korim — kolektīvam, kas pāvestam uzstājās Siksta kapelā. 1650. gadā viņš tika iecelts par kora direktoru.
Pāvests Urbans VIII bija pārrakstījis dažus dievkalpojumos izmantotos tekstus, un Allegri tika uzticēts uzdevums rediģēt Džovanni da Palestrīnas mūziku, lai tā atbilstu jaunajiem vārdiem. Allegri tika uzskatīts par vecā stila (stile antico) ekspertu, tomēr daļa viņa mūzikas rāda ietekmi no jaunākajām baroka tieksmēm, tādējādi viņa radošais darbs savienoja seno polifoniju ar jauniem izteiksmes līdzekļiem.
Mūzikas raksturojums un darbi
Allegri komponēja pārsvarā sakrālus vokālus darbus: motetes, Mises un citu liturģisku žanru skaņdarbus. Viņa stils bieži balstījās uz tīru kontrapunktu, klasiski balstītu polifoniju un harmonisku jūtīgumu, kas bija raksturīgs Romas skolai Palestrīnas ietekmē. Tajā pašā laikā dažos darbos var manīt barokālu izteiksmi — kodolīgākas melodiskās līnijas un emocionālāku izteiksmi.
Miserere mei Deus — leģenda un ietekme
Miserere mei Deus (psalms 51) Allegri sacerēja īpaši Siksta kapelai. Šis darbs kļuva slavens ne tikai muzikāli — tas bija izcils piemērs antifonālai kora rakstībai, kas paredzēta izpildei diviem kora grupējumiem ar solo partiju, bagātīgi izrotātu augstākajām frāzēm un ornamentiem. Tradicionāli šī kompozīcija tika glabāta kā Siksta kapelas privāta mantojuma daļa un nebija brīvi reproducējama ārpus Vatikāna — pastāvēja stingras norādes neizplatīt partitūru ārpus kapelas.
1770. gadā šī anonimitāte tika pārtraukta, kad jaunais Volfgangs Amadejs Mocarts (tolaik pusaudzis) Romas vizītes laikā noklausījās Miserere un, pēc vairākkārtējas klausīšanās, pārrakstīja to no atmiņas. Šis notikums radīja leģendas ap darbu un palielināja tā slavu visā Eiropā — pēc tam darbs tika drukāts un plaši izpildīts ārpus Vatikāna.
Mantojums
Gregorio Allegri mūzika ietekmējusi Romas sakrālo repertuāru un kora tradīcijas. Lai arī viņa vārds reizēm tiek saistīts tikai ar vienu šedevru — Miserere — viņa plašāks darbs rāda prasmīgu polifonijas meistaru, kurš strādāja pārejas laika robežās starp renesansi un baroku. Allegri centieni saglabāt un rediģēt Palestrīnas mantojumu arī palīdzēja nodrošināt vecās Romas skolas ietekmi nākamajām paaudzēm.
Miris 1652. gada 7. februārī, Gregorio Allegri atstāja mūzikas vēsturē atpazīstamu un ietekmīgu ieguldījumu sakrālajā vokālajā mūzikā.