Autortiesības

Autortiesību vēsture

Autortiesības sākotnēji bija paredzētas grāmatām. Pirms iespiedmašīnu izgatavošanas grāmatas varēja kopēt tikai ar rokām, un tas prasīja daudz laika. Taču, kad tika izgatavotas iespiedmašīnas, grāmatas varēja kopēt ātrāk un vieglāk. Tāpēc dažas grāmatas kopēja cilvēki, kuriem pašiem grāmata nepiederēja. Tāpēc likumdevēji piešķīra tiesības kopēt tikai īpašniekiem.

Tā kā laika gaitā tehnoloģijas kļuva arvien labākas, autortiesības sāka attiekties arī uz citiem mediju veidiem, piemēram, attēliem, skaņu un filmām. Plašsaziņas līdzekļa sākumā parasti tiek parādīts brīdinājums par autortiesību pārkāpumu, lai vienmēr brīdinātu auditoriju, ka tā nedrīkst pārkāpt autortiesību likumu.

Kam pieder autortiesības?

Lielākajā daļā valstu autoriem automātiski pieder autortiesības uz jebkuru darbu, ko viņi ir radījuši vai radījuši, ja vien viņi šīs autortiesības nav nodevuši kādam citam.

Lielākajā daļā valstu autortiesības nav jāreģistrē, un dažās valstīs pat nav autortiesību reģistrācijas procedūru. Taču tur, kur reģistrācija ir iespējama, daudzi autori tik un tā reģistrējas, jo īpaši attiecībā uz darbiem, kas tiek pārdoti par naudu. Tas ir tāpēc, ka reģistrācija palīdz pierādīt, ka darba autortiesības pieder konkrētam autoram.

Ja autors saņem samaksu par darba radīšanu kādam citam, autortiesības bieži vien pieder personai, kas maksā par darba radīšanu (piemēram, autora darba devējam), nevis pašam autoram. Piemēram, ja persona, kas strādā uzņēmumā Microsoft, darbā izveido jaunu datorprogrammu, autortiesības pieder Microsoft uzņēmumam. Ļoti bieži uzņēmums reģistrē autortiesības, lai izvairītos no tā, ka tā darbinieki varētu pretendēt uz savu darbu.

Autortiesību aizsardzības ilgums

Autortiesību likumi parasti aizsargā autortiesību īpašniekus arī pēc viņu mūža. Dažās valstīs, piemēram, Kanādā un Jaunzēlandē, darbi ir aizsargāti 50 gadus pēc autora nāves. Citās valstīs, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, aizsardzība ir spēkā 70 gadus pēc nāves. Kad autortiesību aizsardzības termiņš ir beidzies, rakstisks dokuments, muzikāls darbs, grāmata, attēls vai cits radošs darbs kļūst publiski pieejams. Tas nozīmē, ka autortiesības nevienam nepieder, un ikviens var brīvi tās kopēt, izmantot un mainīt, nelūdzot atļauju vai nemaksājot īpašniekam.

Godīgs izmantojums

Autortiesību noteikumiem ir izņēmums, ko sauc par godprātīgu izmantošanu. Tas nozīmē, ka cilvēki var kopēt ļoti nelielu darba daļu, lai to izmantotu atsauksmēs vai pētniecības ziņojumos.

Kā godprātīgas izmantošanas piemēru var minēt gadījumus, kad avīzes autori citē vairākus teikumus no ar autortiesībām aizsargāta dokumenta, lai izstāstītu stāstu. Cits "godprātīgas izmantošanas" piemērs ir gadījums, kad universitātes profesors citē vairākus teikumus no ar autortiesībām aizsargātas grāmatas, rakstot recenziju par šo grāmatu vai pētījuma ziņojumu.

Autortiesības dažādās valstīs

Dažādās valstīs ir atšķirīgi autortiesību likumi. Lielākā daļa atšķirību attiecas uz:

• vai uz valdības darbu attiecas vai neattiecas autortiesības,
• cik ilgi ilgst autortiesības pēc autora nāves vai pēc darba radīšanas vai publicēšanas, un
• kas ir un kas nav godprātīga izmantošana.

Šo atšķirību dēļ konkrēts darbs vienā valstī var būt aizsargāts ar autortiesībām, bet citā - publiski pieejams.

Problēmas ar autortiesībām

Radošums

Daži cilvēki apgalvo, ka autortiesību likumi atvieglo jaunu darbu radīšanu un jaunu ideju izdomāšanu. Galu galā, ja autori saņems naudu par ieguldīto laiku, pūlēm un līdzekļiem, tad vēlāk viņi vēlēsies radīt vairāk darbu un nopelnīt vairāk naudas.

Taču citi uzskata, ka autortiesību likumi apgrūtina radošo darbību. Ja nebūtu autortiesību, citi cilvēki varētu atkārtoti izmantot jau esošus darbus, bet autortiesību likumi to bieži vien kavē.

Izdevēja kontrole

Ja autors vēlas darbu pārdot, bieži vien visvieglāk ir nodot autortiesības izdevējam. Izdevējs veiks visu pārdošanu un apmaiņā pret šo pakalpojumu paturēs daļu naudas. Taču izdevējam ir daudz dažādu lietu, ko pārdot, un viņš var nevēlēties pārdot autora radīto darbu. Autoriem bieži vien ir ļoti grūti atrast izdevēju, kas vēlētos pārdot viņu darbu.

Taču bez izdevniecības autoram var būt vēl grūtāk pārdot savu darbu. Daudzos tirgos dažiem lieliem izdevējiem pieder autortiesības uz gandrīz visu pieejamo literatūru, un veikali nevēlas pārdot pašu mazo autoru publicētos darbus. Daudzi uzskata, ka autortiesību likums palīdz lielajiem izdevējiem saglabāt kontroli un neļauj mazajiem autoriem iekļūt tirgū. (Traģēdija pret kopienām).

Atvērt saturu

Lai atrisinātu šīs problēmas, autoru grupas ir ierosinājušas atvērtā satura ideju. Izmantojot atvērto saturu, autori ikvienam dod atļauju kopēt, mainīt un atdot vai pārdot savus darbus, ja vien tiek ievēroti noteikti noteikumi. Šie noteikumi ir izskaidroti atvērtā satura licencē. Daži iespējamie atvērtā satura noteikumi ir šādi:

1. Ja persona maina darbu vai, pamatojoties uz to, rada jaunu atvasinātu darbu, tai ir jānorāda sākotnējais autors (jānorāda, kas to ir sarakstījis).
2. Ja persona publicē izmainītu vai atvasinātu darbu, tai ir jāļauj citiem to izmantot ar tādu pašu bezmaksas licenci.
3. Saskaņā ar dažām licencēm persona nedrīkst pārdot darbu vai izmantot to, lai pelnītu naudu.

Atvērtā satura terminu dažkārt dēvē par kopīgajām autortiesībām (Copyleft).

Saistītās lapas

• Patents