Copyleft — kas tas ir? Definīcija, principi un licences (GPL, CC BY-SA)
Copyleft ir licences princips un licences veids, kas izmanto autortiesībām, lai nodrošinātu, ka darbi paliek brīvi lietošanai, modificēšanai un izplatīšanai. Tas ir īpašs brīvā satura un brīvās programmatūras licencēšanas paņēmiens: tā vietā, lai ar autortiesībām, kā tas bieži notiek tradicionālajās licencēs, tiktu aizliegtas izmaiņas vai pārdošana, copyleft izmanto autortiesību prasības, lai obligātu turpmākos atvasinātos vai izplatītos darbus saglabāt tajā pašā brīvajā statusā.
Kā tas strādā
Galvenais copyleft princips ir vienkāršs: ja tu saņem darbu, kas licencēts ar copyleft licenci, un tu šo darbu pārveido, izplata vai pārdod tālāk, tev jālicencē rezultāta darbs ar tādu pašu (vai savietojamu) copyleft licenci. Tas nodrošina, ka brīvība izmantot, pētīt, mainīt un izplatīt darbus saglabājas visās nākamajās kopijās.
Kas var tikt licencēts ar copyleft
brīvā satura gan brīvās programmatūras licences var tikt lietotas dokumentiem, programmatūrai un radošiem darbiem. Piemēram, copyleft var attiekties uz grāmatām, mākslas darbiem, mūzikai un programmatūrai). Licences parasti ļauj ikvienam mainīt darbus un nodot vai pārdot tos citiem, taču nosaka, ka šīs darbības jāveic, saglabājot sākotnējo copyleft nosacījumu.
Copyleft pret "permissive" (atļaujošajām) licencēm
- Copyleft (share-alike): prasa, lai visi atvasinātie darbi būtu licencēti ar tādu pašu nosacījumu. Tas ir "vīruss", kas nodrošina, ka brīvība nepazūd pie pārdošanas vai izplatīšanas.
- Permissive (atļaujošās): ļauj lietot, modificēt un izplatīt darbu, bet neuzliek obligātu prasību, lai atvasinātie darbi būtu licencēti ar tādu pašu licenci. Piemēri: MIT, BSD — tie ļauj iekļaut kodu arī slēgtā vai citā licencētā projektā.
Stiprais un vājais copyleft
- Stiprās copyleft licences (piem., daļa no GNU GPL filozofijas) prasa, ka jebkura programmas atvasinātā daļa tiek licencēta ar GPL, tādējādi saglabājot brīvību visā kodu kopa.
- Vājā copyleft (piem., daļa no Creative Commons nosacījumiem vai dažas LGPL variācijas) ļauj savienot copyleft darbu ar citu kodu, nepiemērojot obligāti to pašu licenci visai gala lietošanai; prasības var attiekties tikai uz konkrētu failu vai komponenti.
Piemēri
- GNU Vispārējā publiskā licence (GPL) — klasisks piemērs spēcīgajam copyleft, plaši izmantota brīvā programmatūra un bibliotēku aizsardzībai.
- Creative Commons Atzinības piešķiršanas un līdzības licence (Attribution-ShareAlike) — piemērs copyleft tipa licencēšanai radošiem darbiem; ja izmanto vai pārveido darbu, jālicencē rezultāts ar tādiem pašiem nosacījumiem.
Vēsture un mērķis
Copyleft idejas attīstījās 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma brīvās programmatūras kustībā. Vienu no centrālajiem copyleft aizstāvjiem ir Free Software Foundation un Ričards Stolmens (Richard Stallman), kas izstrādāja GNU projektā izmantotās licences, lai nodrošinātu programmatūras brīvību nākamajām paaudzēm.
Licenču savietojamība un juridiskie aspekti
Copyleft licences var radīt savietojamības jautājumus: ne visas licences ir savienojamas viena ar otru, un dažos gadījumos to ievērošana prasa uzmanīgu tiesisko un tehnisko risinājumu. Ir svarīgi izprast, kuras licences nosacījumu var kombinēt, īpaši, ja integrē kopkodus no dažādiem avotiem. Jāatceras, ka copyleft nav pretrunā ar publiskā domēna koncepciju — publiskais domēns nozīmē brīvu no jebkādām autortiesībām, bet copyleft izmanto autortiesības, lai pieprasītu koplietošanu.
Biežāk sastopamie mīti
- Myths: Copyleft nav "bez autortiesībām". Tas tieši izmanto autortiesībām, lai noteiktu, kā darbs drīkst tikt izmantots.
- Myths: Copyleft neļauj komerciālu izmantošanu — tas nav taisnība; darbus ar copyleft licenci var pārdot vai komerciāli izplatīt, ja saglabā licenču prasības.
Kā izvēlēties, vai izmantot copyleft
- Ja vēlaties, lai jebkura atvasinātā versija paliktu brīva un pieejama visiem, izvēlieties copyleft (piem., GPL vai CC BY-SA).
- Ja vēlaties maksimālu plašu izmantošanu, arī komerciālu un iekļaušanu slēgtos projektos, var būt piemērotāka atļaujoša (permissive) licence.
- Ja neesat pārliecināts, konsultējieties ar juristu vai licences dokumentācijas skaidrojumiem.
Praktiski padomi
- Skaitiet licences prasības gan pamatdokumentā, gan atvasinātajos failos: norādiet atribūcijas, pievienojiet licences tekstu, saglabājiet autortiesību paziņojumus.
- Pārbaudiet licences savietojamību pirms iekļaušanas citos projektos.
- Ja publicējat saturu, izvēlieties skaidru licenci un norādiet to pie darba.
Copyleft ir spēcīgs instruments, lai saglabātu brīvību lietot, mācīties no un uzlabot radošos darbus un programmatūru. Saprotot atšķirības starp copyleft un atļaujošām licencēm, kā arī to juridiskos un praktiskos aspektus, autori un izstrādātāji var apzinātāk izvēlēties, kā dalīties ar savu darbu.
Copyleft simbols. Tas ir autortiesību simbola spoguļattēls.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir copyleft?
A: Copyleft ir brīvā satura vai brīvās programmatūras licences veids, kas izmanto autortiesības, lai aizliegtu kaut ko mainīt, dot vai pārdot.
J: Ar ko tā atšķiras no autortiesībām?
A: Autortiesības parasti aizliedz kaut ko mainīt, dāvināt vai pārdot, bet copyleft izmanto autortiesības, lai atļautu šīs darbības.
J: Vai copyleft var izmantot tādiem dokumentiem kā grāmatas un mūzika?
A: Jā, dokumentiem, piemēram, grāmatām un mūzikai, var izmantot gan copyleft, gan ne-copyleft ("permissive") licences. Tās vienmēr ļauj cilvēkiem mainīt darbus un nodot vai pārdot tos citiem cilvēkiem.
J: Vai copyleft ir tas pats, kas public domain?
A: Nē, lai gan tās ir saistītas, jo abas attiecas uz satura licencēšanu. Autortiesību blakustiesības ir licencēšanas veids, bet sabiedriskais īpašums nozīmē, ka tiesības uz darbu nevienam nepieder.
J: Kādi ir daži populāru copyleft licenču piemēri?
A: Populārākie piemēri ir GNU Vispārējā publiskā licence un Creative Commons Attribution-ShareAlike licence.
J: Vai man ir vajadzīga autora atļauja, ja vēlos izmantot viņa darbu saskaņā ar copyleft licenci?
A: Jā, jums ir vajadzīga autora atļauja, lai izmantotu viņa darbu saskaņā ar copyleft licenci.
