Mise — kas ir Euharistija? Nozīme, vēsture un liturģija

Mise: Euharistijas nozīme, vēsture un liturģija Romas katoļu, anglikāņu un luterāņu tradīcijās — skaidrojums, izcelsme un rituāli.

Šis raksts ir par misi kā ceremoniju, par citiem lietojumiem skatiet: Mise (disambiguācija)

Mise ir termins, ar ko apzīmē Euharistijas svinēšanu Romas Katoļu baznīcas rietumu liturģiskajos rituālos, vecajās katoļu baznīcās, anglikānisma tradīcijā un dažos galvenokārt Augstās baznīcas luteriskajos reģionos: Skandināvijas un Baltijas valstīs luterāņu Euharistijas dievkalpojums tiek saukts arī par "Misi".

Šis termins cēlies no vēlā latīņu valodas vārda missa (atlaišana), kas latīņu valodā tiek lietots Mises noslēguma formulā: "Ite, missa est" ("Ej, tā ir atlaišana").

Kas ir Mise un Euharistija?

Mise (Euharistija) ir kristīgā dievkalpojuma centrālais sakraments, kurā pārvēršas vai tiek pieminēta Jēzus Kristus pēdējā Vakarēdiena dāvātā maize un vīns. Tradicionāli Euharistiju saprot kā Kristus klātbūtnes zīmi un sakramentu: ticīgie saņem ķermeņa un asins simbolus (vai pat reālu klātbūtni atbilstoši katras konfesijas mācībai), pieminot Kristus upura nozīmi un atjaunojot kopību ar Dievu un kopienu.

Teoloģiskā nozīme

Romas katoļu mācība runā par transsubstanciāciju — maizes un vīna būtiskās īpašības pārvēršas Kristus miesā un asinīs, kamēr to ārējais izskats paliek nemainīgs. Austrumu pareizticība un daudzas orientētas tradīcijas uzsver šo notikumu kā misteriju — "reālu klātbūtni", bet bez sistemātiskas filosofiskas skaidrošanas, kā to dara katoļi.

Anglikānismā un luterismā pastāv dažādi skatījumi: anglikāņu vidū ir gan vairāk "katoliskas" interpretācijas (reāla klātbūtne), gan liberālākas, simboliska rakstura izpratnes. Luteriskā teoloģija runā par sakramentālo klātbūtni jeb par to, ka Kristus ir īstenībā klātesošs "maizē un vīnā" (to bieži neprecīzi sauc par "konsekrācijas koncepciju", taču luteriskā valodā akcentējas sakramentālā vienība — "sacramental union").

Mises pamatstruktūra un galvenie elementi

Lielākajā daļā rietumu liturģiju Mise ir sadalīta vairākās daļās. Pamatojoties uz Romas rituālu, šīs daļas ir:

• Ievadvietas riti (Introductory Rites) — iekļauj sveicienu, nožēlas aktu (Kyrie), slavu (Gloria) un sakramentu lūgumu (Collect).
• Vārda liturģija (Liturgy of the Word) — lasījumi no Bībeles, psalmi, evaņģēlija nolasīšana un homīlija (mācība), ticības apliecinājums (Credo).
• Euharistijas liturģija (Liturgy of the Eucharist) — upura piedāvāšana (Offertory), prefācija, Svētais (Sanctus), Euharistijas lūgšana (Eucharistic Prayer) ar konsekācijas brīdi (kad tiek pārvērsti elementi), anamnēze un epiklēze.
• Komūnijas rits (Communion Rite) — Tēvreize, miera žests, komūnijas izdalīšana ticīgajiem un pēc tam īsa pateicības lūgšana.
• Noslēguma rits — svētījums un nosūtījums (piem., Ite, missa est).

Vēsture un attīstība

Euharistijas svinēšana attīstījās no pirmajām kristīgajām kopienām, kuras sapulcējās uz kopīgu mielastu (agape) un lasīšanām. Laika gaitā rituāls kļuva formālāk strukturēts, izveidojās baznīcas kalendārs, liturģiskā māksla un konkrētas liturģiskas formas.

Viduslaikos mise kļuva par regulāru un stingri formalizētu upuri, līdz 16. gadsimtā, Tridenta koncilā, Romas baznīca vienoja un standartizēja mises tekstus (Tridentīna Mise). 20. gadsimtā, it īpaši pēc Otro Vatikāna koncila, liturģija tika reformēta — tika izstrādāts jaunais Romas Misā lietojamais rits (Novus Ordo, jeb Pāvila VI Mise), kas galvenokārt atļāva tautas valodu lietošanu un uzsvēra draudzes aktīvāku dalību. Dažiem ticīgajiem joprojām ir svarīga vecā forma (bieži saukta par Tridentīnu vai "veco ritu"), kuras statusu pēdējos gados ir ietekmējušas dažādas baznīcas normatīvās pārskatīšanas.

Atšķirības starp tradīcijām

Katolisms, pareizticība, anglikānisms, luterisms un citi kristīgās pasaules virzieni atšķirīgi interpretē Euharistijas nozīmi un tās liturģisko praksi. Galvenās atšķirības skar:

• Kristus klātbūtnes raksturu (reāla klātbūtne, simboliska vai garīga klātbūtne).
• priesterības un leģitimitātes jautājumus (kas drīkst konsekretēt).
• rituālā elementi — valoda (latīņu vai vietējā valoda), dziedāšana, liturģiskie tērpi, svēto kārtu loma utt.

Praktiskā informācija ticīgajiem

Prakses un noteikumi var atšķirties atkarībā no konfesijas un draudzes. Romas katoļu praksē pastāv noteiktas normas par svinības pieņemšanu — piemēram, gavēni pirms Komūnijas, piekrišana altāra sakramentam, iespējama svētā pieņemšana tikai no sakramentālas ticības locekļiem. Luterāņu un anglikāņu draudzēs bieži ir lielāka dažādība attiecībā uz to, kas var saņemt komūniju.

Mises kultūras un sabiedriskā nozīme

Mise ir ne tikai liturģisks akts, bet arī kopienas un kultūras elements: dievkalpojumi ietver liturģisko mūziku, mākslu, svētku tradīcijas (Piķi, Lieldienas, svētceļojumi) un sociālas kopienas funkcijas. Euharistija centrāli saista cilvēkus ar Baznīcas dzīvi un baznīcas gadu — īpaši Lieldienu un Ziemassvētku svinību laikā.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par konkrētu Mise veidu (piemēram, Tridentīno Misi, Pāvila VI ritu vai luterāņu Euharistiju), ieteicams vērsties pie jūsu vietējās draudzes vai teoloģiskās literatūras, jo detaļas un prakse var būt ļoti dažādas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Mise?

J: Kādi citi Mises nosaukumi tiek lietoti?

J: Kur notiek Mise?

J: Kas celebrē Misi?

Vai ir atšķirība starp parastu Euharistijas dievkalpojumu un Misi?

J: Vai ir kādas atšķirības starp to, kā dažādās reliģijās tiek svinēta Mise?

Meklēt pēc burta