Siksta kapela: Vatikāna kapela ar Mikelandželo freskām
Siksta kapela ir liela kapela Vatikāna pilī - vietā Itālijā, kur dzīvo pāvests. Kapelu no 1473. līdz 1481. gadam pāvestam Sikstam IV uzcēla Džovanni dei Dolči.
Siksta kapela ir paša pāvesta kapela. Tā tiek izmantota svarīgām misēm un ceremonijām. Kad pāvests nomirst, Siksta kapelā sanāk kardinālu kolēģija, lai ievēlētu jaunu pāvestu.
Siksta kapela ir slavena ar renesanses gleznotāja Mikelandželo freskām.
Vēsture un nozīme
Siksta kapela (kapelas nosaukums cēlies no pāvesta Siksta IV, kurš pasūtīja tās celtniecību) jau kopš 15. gadsimta beigām ir bijusi gan liturģisku ceremoniju vieta, gan Romas Baznīcas politisko lēmumu centrs. Kapela celta uz zemesgabala, kur senāk atradās Vatikāna rezidence, un tās plānojums seko noteiktai liturģiskai kārtībai, ko paredzēja pāvesta dēkāni un amatpersonas.
Arhitektūra un izmēri
Interjers ir relatīvi vienkāršs ārēji, taču iekšpusē tajā valda bagātīga mākslinieciska dekorācija. Siksta kapelas iekšējie izmēri ir aptuveni 40,23 metru garums, 13,4 metru platums un ap 20,7 metru augstums. Telpas proporcijas ir ietekmējušas tās akustiku un vizuālo ritmu, kas nosaka, kā skatītāja acs pārvietojas pāri flešām un freskām.
Māksla un freskas
Pirms Mikelandželo iesaistes kapelas sienas rotāja vairāku renesanses meistaru darbi — tādi kā Sandro Botičelli, Pjetro Perudžīno, Domeniko Girlandaio, Kosimo Rosselli un citi. Tie attēlo Bībeles ainas un pāvestu dēmonstācijas, kas vēsta par Baznīcas vēsturi un doktrīnām.
Mikelandželo uzlika kapelas plafonā savus slavenākos darbus no 1508. līdz 1512. gadam, radot virkni sižetu, kuros ietverti stāsti no Vecās Derības (piemēram, "Ādama radīšana"). Later, 1536–1541. gadā viņš uzgleznoja slaveno "Pēdējo tiesu" uz kapelas galvenās sienas aiz altāra. Šie darbi ir mākslas vēstures stūrakmeņi — tie izceļ cilvēcisko figūru dinamiku, kustību un emocionālo intensitāti renesanses stilā.
Konklāvs un ceremonijas
Siksta kapela ir arī vieta, kur notiek pāvesta vēlēšanas — konklāvs. Tiklīdz kardināli sapulcējas, kapela tiek slēgta, un konklāva gaitā tiek ievērota stingra noslēgtība. Ja balsojumos nav panākts lēmums, no kamīna parādās melna dūmu izplūde; kad jauns pāvests ir izvēlēts, dūmi ir balti — šis signāls parasti tiek novērots no Svētā Pētera laukuma.
Restaurācija un saglabāšana
20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Siksta kapela ir pārdzīvojusi vairākas restaurācijas, īpaši plaša apjoma darbi 1980.–1990. gados, kuru laikā no freskām tika noņemti netīrumi, dūmi un vecākas restaurācijas slāņi. Tika atklātas krāsas un detaļas, kas līdz tam bija slēptas, un daļa atklājumu izraisīja arī diskusijas par to, cik daudz ir jāatjauno un kā saglabāt oriģinālo mākslinieka nodomu.
Apmeklētāju informācija un uzvedība
- Kapela parasti ir daļa no Vatikāna muzeju apmeklējuma; ieeja var būt ierobežota un bieži ļoti piepildīta.
- Ir stingri aizliegta fotografēšana ar zibspuldzi un lielo apgaismojumu; apmeklētājiem jāievēro klusums un cieņa pret svētu telpu.
- Lai maksimāli izbaudītu freskas, ieteicams veltīt pietiekami daudz laika un, ja iespējams, izmantot gids vai audio ceļvedi.
Nozīme mūsdienās
Siksta kapela joprojām ir viena no svarīgākajām mākslas un reliģijas vietām pasaulē. Tā piesaista miljoniem apmeklētāju un pētītāju, kas vēlas ieraudzīt Mikelandželo darbus klātienē un saprast šo fresku ietekmi uz Eiropas kultūras mantojumu. Tajā pašā laikā kapela joprojām pilda savas liturģiskās un institucionālās funkcijas Romas Katoļu Baznīcā.
Attēla vidū redzamā taisnstūra ēka ir Siksta kapela.
Arhitektūra un gleznas
Siksta kapela ir ķieģeļu ēka taisnstūra formā. Ārpuse ir vienkārša, bez rotājumiem un lielām durvīm. Tās augšdaļā ir eja karavīriem. Tai ir seši arkveida logi divās sānu sienās un izliekts griestu pārsegums, ko sauc par mucas velvi.
Kapelas iekšpuse ir bagātīgi izrotāta. Grīda ir no krāsaina marmora. Sienu apakšējās daļas ir nokrāsotas tā, ka izskatās pēc zelta un sudraba auduma.
Pārējie kapelas rotājumi ir gleznas, kas stāsta stāstus, lai palīdzētu cilvēkiem izprast Jēzu Kristu un Romas katoļu baznīcu.
Sienu vidusdaļā ir 12 lieli gleznojumi - freskas, ko 1481. gadā uzgleznojuši slaveni mākslinieki. Mākslinieku vārdi bija Domeniko Girlandaio, Sandro Botičelli, Perudžino, Kosimo Rosselli, Pinturikio, Benedeto Girlandaio, Luka Signorelli un Bartolomeo della Gata. Freskās attēloti Bībeles stāsti. Ziemeļu pusē tie stāsta par Mozus dzīvi. Dienvidu pusē tie stāsta par Jēzus dzīvi.
Virs stāstiem, pie logiem, ir gleznotas pāvestu bildes.
Uz kapelas sienas ir Perudžīno glezna, kurā Jēzus nodod debesu atslēgas Sv.Pēterim.
Siksta kapelas griestus gleznojis Mikelandželo.
Slavenākā Mikelandželo glezna ir "Dievs rada Ādamu".
Mikelandželo "Pēdējais sods".
Siksta kapelas griesti
Siksta kapelas slavenākā daļa ir griesti, un tos aplūko tūkstošiem apmeklētāju. 1505. gadā pāvests Jūlijs II lūdza Mikelandželo uzgleznot griestus. Mikelandželo bija slavens tēlnieks. Viņš negribēja kļūt par gleznotāju. Trīs gadus vēlāk viņš piekrita apgleznot griestus. Viņš strādāja no 1508. līdz 1511. gadam, stāvot uz augstas platformas ar rokām, izstieptām virs galvas. (Lai gan daži cilvēki domā, ka viņš gleznoja guļus, tā nav taisnība.) Tā kā viņš gleznoja uz slapja ģipša, bija briesmīga smaka un karstums. Viņš uzrakstīja dzejoli par to, cik slikti viņam bija.
Gar griestu centru ir uzgleznotas deviņas gleznas, kas stāsta stāstus no Bībeles Vecās Derības 1. Mozus grāmatas. Stāsti sākas ar trim attēliem, kuros Dievs rada gaismu, rada Zemi, Sauli un Mēnesi, kā arī izveido jūru un debesis.
Nākamie trīs attēli stāsta par pirmo vīrieti un sievieti - Ādamu un Ievu. Pirmajā attēlā Dievs tikko ir radījis Ādamu. Viņš izstiepj roku un pieskaras viņa pirkstam, lai dotu viņam Dzīvību.
Nākamajā attēlā Ādams guļ, un Dievs no vienas Ādama ribas izveido Ievu.
Trešajā attēlā ir divas ainas. Ādamu un Ievu velns pierunā ēst augli no koka, kuram viņiem bija aizliegts pieskarties. Otrajā ainā eņģelis viņus izdzen no Dieva Ēdenes dārza. Šis stāsts stāsta par to, kā pasaulē ienāca grēks.
Pēdējie trīs attēli ir par Noasa šķirstu. Tie stāsta par skumjo un grēcīgo pasauli. Cilvēku grēka un nežēlastības dēļ Dievs sūta plūdus. Tikai Noa un viņa ģimene izglābjas lielā laivā, ko viņi uzbūvē. Kad plūdi ir beigušies, viņi izveido altāri un nokauj aitu kā upuri Dievam. Bet tad Noa izaudzē vīnogulājus, gatavo vīnu un piedzeras. Viens no viņa dēliem redz Noasu guļam kailu un smejas par savu tēvu. Noa kaunas un nolād savu dēlu. Šie stāsti parāda, kā cilvēki turpina rīkoties nepareizi pat tad, kad viņiem tiek dota otra iespēja.
Visapkārt sienai Mikelandželo uzgleznoja divpadsmit lielas gudro vīriešu un sieviešu figūras. Tie bija pravieši un sibīļi, kas stāstīja cilvēkiem, ka Dievs sūtīs Jēzu Kristu, lai glābtu viņus no grēka.
Uz griestiem ir uzzīmēti arī 20 skaisti jauni vīrieši, kurus sauc par ignudi. Neviens īsti nezina, kas viņi ir, bet, iespējams, tie ir eņģeļi.
Kad griesti beidzot tika atklāti, visi bija pārsteigti. Džordžo Vasari, kurš sarakstīja Mikelandželo dzīvesstāstu, stāsta, ka katru dienu simtiem cilvēku nāca skatīties un raudzīties.
Pēdējā tiesa
Mikelandželo ar prieku atgriezās pie savas skulptūras. Taču 1537. gadā pāvests Pāvils III viņam lika uzgleznot vēl vienu lielu fresku. Šoreiz tā bija uz sienas virs altāra. Tā tika pabeigta 1541. gadā.
Mikelandželo uzgleznoja "Pēdējo tiesu", kurā attēlots Jēzus, kas tiesā cilvēkus uz zemes un dažus sūta uz elli, bet citus svētie uzņem debesīs. Lielāko daļu figūru viņš uzgleznoja kailas. Tas ļoti sadusmoja dažus baznīcas priesterus. Viņi samaksāja citam māksliniekam, lai tas uzzīmētu apģērbu Vissvētākajai Jaunavai Marijai un daudzām citām figūrām.
Saistītās lapas
