Velns: sātana, dēmonu un reliģiju izcelsme un nozīme

Izpēti velna, sātana un dēmonu izcelsmi un lomu reliģijās — vēsturiskā, teoloģiskā un simboliskā nozīme, mīti un to ietekme uz ticību.

Dažās reliģijās velns ir ļauns gars vai pārdabiska būtne, kas cenšas radīt cilvēkiem problēmas un attālināt viņus no Dieva. Vārdus "velns" un "sātans" dažkārt lieto gan kā vispārinātu ļaunuma personifikāciju, gan konkrētas pārdabiskas būtnes nosaukumu. Etymoloģiski termins, ko jaunajā kristīgajā tradīcijā saista ar velnu, grieķu valodā parādās kā "diabolos" — tas nozīmē "apmelotājs" vai "tas, kas runā pret", un rodas no darbības vārda, kas nozīmē "sist atšķirību" vai "izmesti šķērsām". Jaunajā Derībā vārds "diabolos" tiek lietots kā viena no sātana nosaukuma formām, un tādējādi angļu valodā bieži lietotais "Devil"/“Diablo” attiecinājums saistās ar šo grieķisko izcelsmi.

Ebreju, kristīgā un islāma tradīcija

Vecajā Derībā velna tēls nav viennozīmīgs. Ir minēta gan čūska (stāstā par Ādamu un Ievu), gan termins Šaitans, kas ebreju valodā nozīmē "pretinieks" vai "apsūdzētājs". Sākotnēji šis vārds bieži raksturoja tēlu, kas darbojas Dieva priekšā kā pārbaudītājs vai apsūdzētājs, nevis neatkarīgs ļaunais princips.

Kristietībā tradicionāli runā par velna izcelsmi kā par kritušu eņģeli — stāstu, kas izveidojies, interpretējot dažādus Bībeles tekstus un apvienojot tos ar mītu motīviem. Saskaņā ar šo tradīciju velns sākotnēji bija eņģelis debesīs, reiz saukts par Luciferu, kurš sacēlās pret Debesīm un tika no tām izmests kopā ar citiem eņģeļiem, kas viņam palīdzēja. Pēc tam, kad velns tika padzīts no debesīm, viņš uztur attieksmi pret cilvēci kā pret pretinieku — cenšoties novest cilvēkus pie grēka, maldināt vai iegrozīt viņu pielūgsmi sev, nevis Dievam.

Musulmaņu tradīcijā velnisku pretinieku bieži sauc par Šajṭān (arābu valodā shayṭān), un konkrēta persona, kas atteicās paklausīt Dievam — Iblīs — parādās Korānā. Korānā Šajṭān parasti tiek attēlots kā tas, kas vilina cilvēkus uz nepareizām darbībām un maldināšanu; dažkārt viņš tiek attēlots arī kā radījums, kurš spēj parādīties dažādās formās.

Dēmoni un "kritušie eņģeļi"

Saskaņā ar daudzām kristīgajām tradīcijām eņģeļi, kas pievienojās sacelšanās laikā, kļuvuši par ļaunajiem gariem — dēmoniem. Tie parasti tiek uzskatīti par velna kalpiem, kas palīdz viņam vilināt, vajāt vai iznīcināt cilvēkus. Šādas idejas ir izplatītas daudzās viduslaiku un postviduslaiku rakstītajās un ikonogrāfiskajās attēlojumos.

Atklāsmes grāmatā (Atklāsmes grāmatā) ir teikts, ka Dievs galu galā sodīs velnu un viņa dēmonus, iemetot tos uguns ezerā, kas deg ellē. Šī apokaliptiskā aina ir kļuvusi par daudzu kristīgo tradīciju daļu par pasaules beigām un ļaunuma galīgo tiesu.

Velna attēlojums mākslā un folklorā

Mākslinieki un tautas tradīcijas velnu attēlo dažādi — bieži kā neglītu, biedējošu būtni. Tomēr reliģiskie teksti nenorāda vienu konkrētu izskatu; parasti velns tiek uzskatīts par garu, kuru bez īpašām spējām redzēt nevar, vai arī par radību, kas spēj cilvēkam parādīties cilvēciskā formā, lai apmānītu. Viduslaiku un renesanses ikonogrāfijā, kā arī mūsdienu populārajā kultūrā, velns bieži tiek parādīts kā sarkana, cilvēkveidīga būtne ar ragiem, smailu asti, kailsām vai zaruotām kājām, bieži ar dakšu vai citām šķēpa tipa ierīcēm; dažkārt attēlots ar trīspirkstu rokas vai citiem monstriem elementiem.

Šie attēlojumi daļēji radušies no folkloras, daļēji no pagānu dievību un simbolu pārveidošanas — piemēram, ragainie lauksaimniecības vai meža dievi, piemēram, Cernunnos vai Panam līdzīgie tēli, vēlāk tika saistīti ar kristīgā velna ikonogrāfiju, jo ragainas figūras viduslaiku kristīgajā interpretācijā tika uzlūkotas kā pagānu vai nelabvēlīgas.

Dažādu reliģiju un mūsdienu skatījumu daudzveidība

• Ne visas reliģijas pieņem velna kā personisku ļaunuma būtni. Piemēram, daudzas budisma tradīcijas nepiešķir pasaules ļaunumam centrālu, personificētu velna figūru tādā izpratnē, kā tas ir rietumu monoteistiskajās reliģijās; tomēr Budismā pastāv tēli, kas simbolizē vilinājumu un māniju (piem., Mara).
• Vikā un daudzas jaunas pagānu prakses noliedz velna un dēmonu konceptu kā objektīvu pārdabisku realitāti. Vikanu tradīcija uzsver, ka radošā enerģija pati par sevi nav ne laba, ne slikta — cilvēks to izmanto labam vai ļaunam, un atbildība par sekām gulstas uz pašu rīkotājiem. Tāpēc ragveida dievs Cernunnos reizēm tika sajaukts ar kristīgo Velnu tikai estētisku ragu dēļ, nevis tāpēc, ka viņš būtu tajā pašā morālajā kategorijā.
• Daudzi sātanisti uztver sātana ideju kā metaforu — simbolu individuālai brīvībai, izaicinājumam autoritātēm vai cilvēka iekšējai tieksmei, nevis kā reālu, personīgu būtni.
• Baha ticībā un citās modernās garīgajās sistēmās izteikumi par velnu vai sātanu tiek lietoti vairāk kā metaforas cilvēka zemākajai dabai, egoismam un destruktīvām tieksmēm, nevis kā par burtisku pārdabisku radību.

Velns kā simbols

Bez teoloģiskām diskusijām velns darbojas kā spēcīgs kultūras un psiholoģisks simbols. Viņš reprezentē iekšējo konfliktu, kārdinājumu, morālos kompromisus un sociālās bailes pret ļaunumu. Literatūrā, mākslā un mācībās velns var tikt izmantots gan kā burtisks antagonists, gan kā metafora, kas palīdz cilvēkiem saprast ētiskas izvēles un personīgo atbildību.

Kopsavilkumā — velna jēdziens ir daudzslāņains. Tas atšķiras starp reliģijām un laikmetiem: kādās tradīcijās velns ir konkrēta pārdabiska būtne un sātans ir viņa vadošā persona, citur tas ir funkcijas nosaukums (pretinieks, apsūdzētājs, maldinātājs), bet vēl citās tas tiek saprasts simboliski, kā cilvēka iekšējā ļaunā vai destruktīvā puse.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir velns?

J: No kā cēlies vārds "velns"?

J: Kā sātans tiek dēvēts Jaunajā Derībā?

J: Vai Vecajā Derībā ir dažādi tēli, kas saistīti ar ļaunumu?

J: Kā Šaitans parādās citās reliģijās?

J: Kas sākotnēji bija Lucifers saskaņā ar kristietību?

Meklēt pēc burta