Vijole: definīcija, uzbūve, vēsture un spēles pamati
Vijole ir stīgu instruments ar četrām stīgām, un to spēlē ar loku. Stīgas parasti ir noskaņotas uz notīm G, D, A un E. Vijoli tur starp kreiso atslēgas kaulu (pie pleca) un zodu. Dažādas notis tiek atskaņotas, nospiežot stīgas ar kreiso roku, bet ar labo roku lokot. Atšķirībā no ģitāras tai nav frītu vai citu marķieru uz grifa.
Vijole ir mazākais un visaugstākā skaļuma stīgu instruments, ko parasti izmanto rietumu mūzikā. Cilvēku, kurš spēlē vijoli, sauc par vijolnieku. Personu, kas izgatavo vai remontē vijoles, sauc par meistaru. Meistari regulē instrumenta uzbūvi, izvēlas stiprinājumus un stīgas, lai iegūtu vēlamo toni un spēles ērtumu.
Uzbūve un galvenās daļas
Vijole sastāv no vairākām svarīgām daļām:
- Galviņa (scroll) — dekoratīva augšējā daļa ar stīgu piespraudēm (kuplēm);
- Stīgas — var būt no mākslīgā, tērauda vai caurdes (gut) materiāla; tās nosaka instrumenta skaņu un spēles sajūtu;
- Stīgas stīgas / kuples — stīgas tiek nostiprinātas pie kuplēm galviņā un pie astiņas (tailpiece);
- Grifs un grifa plāksne — līdzenā virsma, uz kuras nospiež stīgas, lai iegūtu dažādas notis (vijolei nav frītu);
- Tiltiņš (bridge) — pārnes stīgu vibrāciju uz vijoles korpusu;
- Ķermenis — rezonanses kaste, kas sastāv no skaņas galvenajām daļām (virsbūve, sāni, pamatplate) un ietekmē toni;
- Skaņas stienis (soundpost) — iekšā starp virsbūvi un pamatplati, ļoti svarīgs rezonansei;
- Astiņa (tailpiece) un zoda balsts (chinrest) — nostiprina stīgas un sniedz ērtu balstu spēlētāja zodam.
Vēsture īsumā
Vijoles priekšgājēji pastāvēja jau gandrīz 1000 gadu. Mūsdienu vijole, kādu pazīstam šodien, attīstījās galvenokārt 16.–17. gadsimtā Itālijā. No īpaši ievērojamiem meistariem jāpiemin Stradivari, Amati un Guarneri, kuru instrumenti tiek augstu vērtēti par to tonalitāti un izturību. Līdz 17. gadsimtam, kad sāka veidoties mūsdienu orķestri, vijole bija gandrīz pilnībā attīstīta. Kopš tā laika tā kļuvusi par vienu no centrālajiem instrumentiem klasiskajā, kamermūzikā un orķestra mūzikā.
Mūsdienu vijolei ir aptuveni 400 gadu attīstības vēsture, bet stīgu instrumentu tehnoloģija un spēles stils turpina attīstīties — mainās stīgu materiāli, loka konstrukcija un mūzikas izpildes prakse (piemēram, baroka un modernā stila atšķirības).
Spēles pamati un tehnika
Vijoles pamattehnikas elementi ir:
- Lokšana — lokot ar loku tiek radītas skaņas; lokšanas ātrums, spiediens un loka trajektorija ietekmē timbru un artikulāciju;
- Vibrato — kreisās rokas kustība, kas rada niansētu skaņu vibrāciju;
- Pizzicato — stīgu plivināšana ar pirkstiem, nevis loka izmantošana;
- Staccato un legato — īsi, atsevišķi un savienoti toņi, ko panāk ar loka tehnikām;
- Altspēle un pozīcijas — kreisās rokas pozīcijas uz grifa, kuras apgūst, lai spēlētu augstākas vai zemākas notis.
Vajadzīga laba pozīcija: pleci atslābināti, kakls taisns, rokas brīvas. Daudzi pedagogi uzsver, ka pareiza ķermeņa un rokas pozīcija ir būtiska, lai novērstu saspringumu un traumas.
Vijoles loma mūzikā
Tā kā vijole raksturojas plašu reģistru un izteiksmīgu dinamiku, tā tiek izmantota daudzos žanros:
- Klasiskā mūzika — solo koncerti, sonātes, orķestra partijas;
- Kamermūzika — kvarteti, trio un citi ansambļi, kur vijole bieži vada melodiju;
- Tautas mūzika — dažādās tradīcijās vijole (angļu valodā bieži saukta par fiddle) tiek spēlēta ar tipisku stilu un ornamentāciju;
- Džezs un populārā mūzika — dažos žanros vijole piešķir īpašu krāsu un improvizācijas iespējas.
Dažkārt vijoli tautas mūzikā sauc ar anglicismu vijoli vai "fiddle". Jāatzīmē, ka cilvēku, kurš spēlē vijoli, pareizi sauc par vijolnieku; tautas mūzikā par izpildītāju bieži lieto arī terminu “fiddler”. Vārds "akordeonists", kas minēts tekstā, attiecas uz pavisam citu instrumentu — akordeonu — un nav pareizs apzīmējums vijoles spēlētājam.
Izvēle, kopšana un izmēri
Vijoles ierasts izmērīt pēc korpusa izmēra — visbiežāk pieejamie ir 4/4 (pilns izmērs), 3/4, 1/2, 1/4 utt., kas ļauj izvēlēties piemērotu instrumentu bērniem un pieaugušajiem. Instrumenta izvēlē svarīgi faktori ir:
- skaņa un tonis;
- korpusa kvalitāte un kokmateriāli;
- stāvoklis un regulējums (tiltiņš, skaņas stienis, žuburā): meistara (meistara) pārbaude ir ieteicama;
- stīgas tips — gut, sintētiskās vai tērauda — ietekmē spēles sajūtu un skaņu;
- budžets — profesionāli instrumenti var būt dārgi; iesācējiem piemērotas budžeta klases vijoles un labas stīgas nodrošina ātru progresu.
Kopšana: regulāri tīrīt instrumentu no loka pulvera, mainīt stīgas, pārbaudīt tiltiņa novietojumu, uzturēt pareizu mitrumu (ekstremāls sausums vai mitrums var kaitēt kokam).
Padomi iesācējiem
- Mācieties pie kvalificēta pedagoga, kurš palīdzēs izveidot pareizu tehniku un stāju;
- Sāciet ar atbilstoša izmēra instrumentu un ērtu loku;
- Regulāri praktizējiet īsākas, bet koncentrētas nodarbības, lai izvairītos no pārmērīgas slodzes;
- Uzziniet par dažādiem stīgu materiāliem un izvēlieties tās, kas vislabāk atbilst jūsu stilam;
- Apmeklējiet meistaru (meistaru), ja nepieciešami remonti vai regulējumi.
Vijole ir daudzpusīgs instruments ar bagātu vēsturi un plašu pielietojumu. Ar pareizu tehniku, rūpīgu kopšanu un mērķtiecīgu mācīšanos tā spēj nodrošināt gan izteiksmīgu solo skanējumu, gan būt svarīgai orķestra vai tautas mūzikas daļai.
Vijole un kokle futrālī
Vēsture
Vārds "vijole" ir radniecīgs vārdam "vijole". Vijole netika radīta tieši no instrumentiem, kurus sauca par vijolēm. Vārds vijole cēlies no viduslatīņu vārda vitula. Tas nozīmē stīgu instrumentu. Tiek uzskatīts, ka šis vārds ir arī ģermāņu vārda "vijole" avots. Mūsdienu Eiropas vijole laika gaitā mainījās no daudziem dažādiem stīgu instrumentiem ar loku. Tos atveda no Tuvajiem Austrumiem un Bizantijas impērijas. Visticamāk, pirmie vijoļu darinātāji idejas aizguva no trīs pašreizējo instrumentu veidiem. Tie ir rebeka, ko lietoja kopš 10. gadsimta, renesanses vijole un lira da braccio. Šos instrumentus turēja zem zoda un spēlēja ar loku.
17. gadsimtā bija vairākas luterāņu dzimtas, kas ļoti labi pārzināja instrumentu izgatavošanu. Slavenākie vijoļu meistari bija Stradivāriuss, Amati un Gvarneri. Daži no šo meistaru izgatavotajiem instrumentiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tie glabājas muzejos visā pasaulē. Tie ir vieni no labākajiem instrumentiem. To cena var pārsniegt vienu miljonu dolāru.
Stradivāriusa vijole
Būvniecība
Lielākā vijoles daļa ir koka korpuss. Tas darbojas kā rezonanses kaste. Tā vibrējošās stīgas skan skaļāk. Daudzas vijoles daļas ir nosauktas ķermeņa daļu vārdā. Priekšējo daļu sauc par "vēderu". Aizmugurējo daļu sauc par "muguru". Sānu puses ir "ribas". Stīgas iet no "kakla" augšdaļas lejup pa "grifa" un tālāk uz "astes daļu". Stīgas iet pāri tiltiņam pusceļā starp grifa galu un "tailpiece". Tiltiņš nav piestiprināts vijolei. To savā vietā tur stīgas. Stīgas to notur vietā, jo tās ir ļoti cieši savilktas. Ja stīgas ir pilnīgi vaļīgas, tiltiņš nenostiprināsies. Tiltiņš palīdz sūtīt stīgu vibrācijas uz instrumenta korpusu. Korpusa iekšpusē ir "skaņu stabiņš". Tas ir neliels koka gabaliņš. Tas izskatās kā mazs pirkstiņš. Tas iet no vēdera uz aizmuguri. Arī skaņstīgu tur vietā stīgas. Pa vidu vēderam ir divi gari, izliektas formas caurumi. Tos sauc par "f caurumiem". Tas ir to formas dēļ. Stīgu augšdaļa ir uztīta ap tapām. Vijoli var noskaņot, pagriežot tapas. Pašu kakliņa augšējo daļu sauc par vijolīti. Mūsdienās vijolēm ir arī zoda balsts. Tas palīdz noturēt vijoli pret spēlētāja plecu. Var izmantot arī plecu balstu. Tagad tās ir izgatavotas no putuplasta. Tām ir īpašas kājas, kas tās piestiprina pie vijoles. Daudzi iesācēji tā vietā izvēlas izmantot sūkli un elastīgu lenti.
Lai atvieglotu vijoles noskaņošanu, daudzi cilvēki uzskata, ka ir noderīgi "regulatori", kas ļauj veikt "precīzu noskaņošanu", ja stīga ir tikai nedaudz nesaskaņota. Šie regulatori iziet cauri caur caurumiem stīgas galviņā. Tie neļauj stīgām noslīdēt, kad tās tiek noregulētas.
Agrāk stīgas tika izgatavotas no zarnām. Tagad tās lielākoties tiek izgatavotas no tērauda vai neilona. Regulētājus var izmantot tikai ar dažām stīgām. Vijoles korpusa priekšpuse ir izgatavota no egles. Korpusa aizmugure un sāni ir izgatavoti no kļavas. Loku var izgatavot no vairāku veidu koka. Piemēram, pernambuko. Daži spēlētāji mūsdienās izmanto no oglekļa šķiedras izgatavotus lokus. Loku vij ar zirgu astriem (zirgu astriem ir mati, kas nāk no zirga galvas aizmugures, ko sauc arī par krēpi, vai no zirga astes).
Spēlējot
Lai kļūtu par labu vijolnieku, ir vajadzīgi gadi prakses. Iesācējs sāks ar skaņdarbiem vai vingrinājumiem, kas neprasa precīzu vai sarežģītu labās vai kreisās rokas spēles tehniku. Daži piemēri skaņdarbiem, kas neprasa lielisku tehniku, ir Mocarta Twinkle Twinkle Little Star, Bērnu dziesma (vācu tautas melodija) un Over the Rainbow. Šo "vienkāršo" dziesmu laikā vijolnieks attīstīs pamatprasmes, kas nepieciešamas visām pārējām tehnikām, piemēram, pareiza kokles un vijoles turēšana. Mūziķim attīstot arvien lielāku pārliecību un iemaņas gan kreisajā, gan labajā rokā, skaņdarbi un vingrinājumi kļūs arvien sarežģītāki. Vajadzības gadījumā viņi apgūs arī paņēmienus un prasmes, kas uzlabos viņu spēli. Vibrato, vienmērīgas lokšņu maiņas labajā rokā un maiņu.
Vijolniekam ir jāiemācās novietot pirkstus precīzi pareizajā vietā, lai mūzika būtu "saskanīga". To sauc par intonāciju. Mūziķis apgūst arī vibrato. Tas nedaudz izmaina katras nots intonāciju, padarot to nedaudz asāku (augstāku), tad nedaudz lēzenāku (zemāku), radot sava veida svārstīgumu. Tas ir svarīgi daudzos mūzikas stilos, lai radītu noskaņu.
Papildus pizzicato (pizzicato) ir daudz īpašu efektu. Daži no tiem ir glissando, portamento un harmonikas. Ir arī dubultā apstāšanās, akordi un skaņdarbi scordatura.
Vijoli var spēlēt gan stāvus, gan sēdus. Spēlējot solo mūziku, vijolnieks parasti stāv. Spēlējot kamermūzikā vai orķestrī, vijolnieks sēž, taču tas tā nebija vienmēr. Sēžot vijolniekam var nākties pagriezt labo kāju, lai tā netraucētu koklei.
Mūzika
17. un 18. gadsimtā komponisti rakstīja daudz mūzikas vijolei solo. Daudzi no šiem komponistiem bija no Itālijas. Viņi paši bija vijolnieki. Daži no šiem vijolniekiem ir Corelli, Vitali, Vivaldi, Veracini, Geminiani, Locatelli un Tartini. Vācijā Šmelcers un Bībers rakstīja ļoti virtuozu vijoļmūziku. Vēlāk, 18. gadsimta sākumā, vijolei daudzus šedevrus sarakstīja Bahs un Hendelis.
Klasicisma laikmeta mūzikas dižgari Haidns, Mocarts un Bēthovens visi rakstīja solo skaņdarbus vijolei. Viņi rakstīja arī daudz kamermūzikas, īpaši stīgu kvartetus.
Romantisma periodā tika sarakstīti daudzi virtuozi vijoļmūzikas darbi. To vidū ir Mendelszona, Sensaansa, Brāmsa, Brūha, Vjenovska, Čaikovska un Dvoržāka koncerti. 20. gadsimtā tika sarakstīti daudzi virtuozi skaņdarbi. To vidū ir Elgars, Sibēliuss, Šimanovskis, Bartoks, Stravinskis, Bergs, Prokofjevs, Šostakovičs, Hindemits un Pendereckis. 19. gadsimtā slavenākais vijolnieks bija Nikolo Paganīni. Viņš komponēja un spēlēja vijoļmūziku, kas bija grūtāka par visu iepriekš rakstīto. Cilvēki viņu salīdzināja ar velnu, jo viņš varēja tik izcili spēlēt un izskatījās tievs, un viņa ķermeņa kustības bija dīvainas.
Pēdējos gados vijoli izmanto arī džeza spēlē. Ar to īpaši slavens bija Stefans Grapeli (Stéphane Grappelli).
Slavenais vijolnieks Itzaks Perlmans spēlē Baltajā namā.
Slaveni vijolnieki
Daži no slavenākajiem pagājušā gadsimta vijolniekiem ir Fricis Kreislers, Jaša Heifecs, Dāvids Oistrahs, Jehudi Menuhins, Ida Hendels un Īzaks Šterns. Mūsdienās starp izcilākajiem spēlētājiem ir Itzaks Perlmans, Maksims Vengerovs, Vadims Repins, Naidžels Kenedijs, Hilarijs Hāns, Džošua Bells un vijolniece Sāra Vatkins.
Saistītās lapas
- Perioda instruments
- Stīgu instruments
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir vijole?
A: Vijole ir stīgu instruments ar četrām stīgām, kas parasti ir noskaņotas uz notīm G, D, A un E. To tur starp kreiso atslēgas kaulu un zodu un spēlē ar loku, ar kreiso roku uzspiežot uz stīgām.
J: Cik sena ir mūsdienu vijole?
A: Mūsdienu vijole ir aptuveni 400 gadus veca.
J: Kas spēlē vijoli?
A: Cilvēku, kas spēlē vijoli, sauc par vijolnieku.
J: Ko nozīmē "spēlēt vijoli"?
A: "Vijolēt" nozīmē "spēlēt vijoli", ko var lietot kā iesauku vijoles spēlēšanai. To parasti lieto, runājot par tautas mūziku, bet to var lietot visos mūzikas žanros.
J: Kas izgatavo vai remontē vijoles?
A: Personu, kas izgatavo vai remontē vijoles, sauc par lutdieri.
Jautājums: Cik instrumentu veido orķestri?
A: Gandrīz pusi no visiem orķestra instrumentiem veido vijoles, kas ir sadalītas divās daļās - pirmās vijoles un otrās vijoles.
J: Kāda loma tai bija Eiropas mūzikā?
A:Vijolei bija ļoti liela nozīme Eiropas un arābu mūzikā, jo pirms tās izveides pirms gandrīz 400 gadiem Eiropā nebija neviena cita instrumenta, kam būtu bijusi tik liela nozīme. Gandrīz katrs komponists rakstīja tai - gan solo instrumentam, gan kamermūzikai, gan orķestra mūzikai, gan tautas mūzikai vai pat džezam.
