Vēsturiskie mūzikas instrumenti — laikmeta (autentiskie) instrumenti
Vēsturiskie mūzikas instrumenti — laikmeta (autentiskie) instrumenti: atklāj Baha un baroka laikmeta skanējumu, atjaunotas tehnikas un autentisku mūzikas pieredzi.
Vēsturiskie (laikmeta) instrumenti ir mūzikas instrumenti, kas izgatavoti vai rekonstruēti tādā pašā veidā un tehnoloģijās kā pirms vairākiem simtiem gadu, lai senā mūzika skanētu pēc iespējas tuvu tam, kā tā skanējusi tās radīšanas laikā. Tos dažkārt sauc arī par „laikmeta instrumentiem”, „autentiskajiem instrumentiem” vai vienkārši „vēsturiskajiem instrumentiem”.
Mūzikas instrumenti pēdējo gadsimtu laikā ir būtiski mainījušies. Tādi komponisti kā Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach, 1685-1750) rakstīja mūziku instrumentiem, kas skanēja citādi nekā mūsdienu versijas. Lai gan daudz no tiem orķestra instrumentiem, ko mēs izmantojam tagad, pastāvēja arī Baha laikos, instrumentu būvētāji ir veikuši izmaiņas — mainījušies materiāli, stīgas, taustiņu mehānika un bufera elementi. Šīs izmaiņas bieži palielināja skaņas tilpumu un projekciju, lai instrumenti būtu skaidrāk dzirdami lielās koncertzālēs, un līdz ar to mainījās arī orķestru izmēri un sastāvi.
20. gadsimtā mūziķi, mūzikas pētnieki un klausītāji sāka apzināties, ka mūzikas atskaņojuma veids ietekmē to, kā uztveram mūziku no pagātnes. Interese par to, kā mūzika skanētu 17. un 18. gadsimtā (baroka laikmetā), kļuva plašāka. Oriģinālo instrumentu saglabājies ļoti maz, bieži tie bija „modernizēti”, tāpēc instrumentu meistari sāka atjaunot vai atkārtoti būvēt instrumentus, balstoties uz vēsturiskajiem paraugiem, ikonogrāfiju un instrumentu būves traktātiem. Tā radās kustība, kas mūsdienās bieži saucas istoriskās atskaņošanas prakse (Historically Informed Performance) — mūziķi un orķestri izmanto laikmeta instrumentus un vēsturiskus spēles paņēmienus, lai atjaunotu autentiskāku skanējumu.
Kā laikmeta instrumenti atšķiras no mūsdienu instrumentiem
- Stīgas un materiāli: daudzām stīgu familijām (vijolei, altam, čellam) izmantoja dabīgās (gaļas) stīgas, nevis mūsdienu tērauda vai sintētiskās. Tas dod siltāku, mazāk projicētu toni.
- Ļoti atšķirīgi loki: baroka loki ir ar citu izliekumu un liecienu, kas veicina frāzēšanas īpašu raksturu un staccato iespējas. Tie parasti tiek turēti un lietoti citādi nekā mūsdienu loki.
- Instrumentu uzbūve: vijoles un citi stīgu instrumenti bieži ir ar plānāku grīdlīstiņu, citādāku basa stieni un īsāku vai mazāku pēcteci (fingerboard), kas ietekmē intonāciju un vibrāciju.
- Tailingas un mērķēšana: baroka ērģeles, cembalo (harpsichord) un citi taustiņinstrumenti darbojas citā mehānikā (stīgu plukšana, nevis sitināšana, kā pianam), kas būtiski ietekmē dinamiku un artikulāciju.
- Metode un spēles tehnika: laikmeta spēles paradumi ietver citādas loksnes, ornamentācijas, artikulācijas un frāzēšanu — bieži balstoties uz vēsturiskajiem avotiem un traktātiem.
- Temperaments un stiga (tuning): bieži lieto zemāku stīgu standartu (piem., A=415 Hz pret mūsdienu A=440–442 Hz) un dažādus temperamentu tipus (piem., mēltones vai labi temperamenti), kas maina akordu krāsu un skaņu attiecības.
- Brīvie dūdas un citi pūšamie: dabiskie trompetes un ragi bez ventilēm (natural trumpet, natural horn) izmanto harmoniku skalas un rokas tehnikas (hand-stopping) skaņu ieguvei; koka flautas un baroka oboja atšķiras pēc cauruma izvietojuma un materiāla.
Biežāk sastopamie laikmeta instrumenti
- Baroka vijole, viola, čells (ar gaļas stīgām, baroka loku)
- Vijole da gamba (viola da gamba) — ar stingrām gaļas stīgām un piemīlīgu, dzidrāku tembru
- Cembalo (harpsichord), klavikords (clavichord) un senās ērģeles
- Dabas trompete (natural trumpet), senais rags (natural horn)
- Koka flautas (baroque flute), baroka oboja
- Senās pūšamo instrumentu variācijas, piemēram, shawms, dulcians un recorders (blokflautas)
Kustība un nozīme
Historically Informed Performance (HIP) kustība 20. gadsimtā radīja interesi par muzikālo autentiskumu. Pionieri un mūziķi, piemēram, Arnold Dolmetsch un vēlāk koncertu ansambļi un diriģenti — piemēram, Nikolaus Harnoncourt, Gustav Leonhardt, Sigiswald Kuijken un daudzi citi — popularizēja spēli uz laikmeta instrumentiem. Šī pieeja ietekmēja mūzikas pētniecību, izdales praksi un klausītāju gaumi, radot plašu ierakstu un koncertu klāstu ar laikmeta instrumentiem.
Rekonstrukcija, pētniecība un prakse
Laikmeta instrumentu atjaunošana balstās uz vairākiem avotiem: saglabātajiem instrumentiem muzejā, ikonogrāfiju (gleznas, gravīras), instrumentu būves traktātiem un arhīvu materiāliem. Luteru un modernu liutieru darbnīcas strādā, lai atjaunotu konstrukcijas, izmantojot vēsturiskus materiālus un paņēmienus. Mūziķiem ir jāapgūst vēsturiskā tehnika, piemēram, baroka loka izmantošana, vēsturiskā ornamentācija un frāzēšana — tas bieži prasa īpašu apmācību un pieredzi.
Kāpēc klausīties laikmeta instrumentus?
- Tas sniedz citu, bieži skaidrāku priekšstatu par balansu starp instrumentiem un daļām, kas komponistam bijis pieejams.
- Daudzas partitūras un žanri kļūst saprotamāki, ja tiek spēlēti ar laika tehniskajiem līdzekļiem — ritmi, tempi un artikulācija var atšķirties no modernajām interpretācijām.
- Klausītāji var izbaudīt krāsu nianses, ko rada vēsturiskie materiāli, temperamenti un atšķirīgā mehānika.
Mūsdienu lietojums un izaicinājumi
Laikmeta instrumenti tiek plaši izmantoti ierakstos, festivālos un speciālās koncertprogrammās, kā arī mūzikas pedagoģijā. Tomēr tie prasa īpašu kopšanu — gaļas stīgas un koksne reaģē uz mitrumu un temperatūru — un reizēm ir mazāk skaļi, tāpēc lielos orķestros to pielietošana var būt sarežģīta. Turklāt nav vienas „autentiskas” pieejas — pētnieki un izpildītāji dažādi interpretē vēsturiskos avotus.
Kā sākt iepazīt laikmeta instrumentus
- Dzirdēt ierakstus no pazīstamiem ansambļiem, kas specializējas senajā mūzikā.
- Apmeklēt koncertus vai meistarklases ar laikmeta instrumentiem.
- Ja spēlējat instrumentu, izmēģināt spēli ar historisku loku vai stīgām un lasīt vēsturiskos spēles traktātus un mūzikas pētniecību.
Laikmeta instrumenti piedāvā ieskatu pagātnes skanējumos un interpretācijās, vienlaikus paplašinot mūsdienu mūzikas izpildījumu spektru. Tie nav tikai muzeja eksponāti — tie dzīvo koncertzālē, ierakstos un mūzikas izglītībā, bagātinot mūsu izpratni par mūzikas vēsturi un praksi.
Instrumentu izstrāde
Mūsdienu stīgu ģimenes instrumenti (vijole, alts, čells un kontrabass) var izskatīties gandrīz vienādi ar vecajiem, taču ir atšķirības: vecās stīgas bija īsākas un stīgas bija izgatavotas no zarnām, nevis metāla. Loki bija citādas formas, un arī spēles tehnika bija atšķirīga.
Koka pūšaminstrumenti kopš seniem laikiem ir ļoti mainījušies. Flautām, obolām un fagotiem gandrīz nebija taustiņu (metāla taustiņu, kas palīdz aizklāt caurumus). Taustiņi tika pievienoti 18. gadsimtā, un tas ievērojami atviegloja sarežģītas mūzikas atskaņošanu ar daudzām skaņām un līdzenumiem. Klarneti izgudroja tikai 18. gadsimta beigās, taču arī tie kopš Mocarta laika (1756-1791) ir ļoti attīstījušies.
Pūšaminstrumentiem, piemēram, trompetei un mežragam, tagad ir vārstiņi, kas atvieglo spēlēšanu dažādos toņos. Trombons ir vienīgais instruments, kas nav mainījies. Trombons tika izgudrots 19. gadsimta sākumā.
Pie sitamajiem instrumentiem pieder timpāni, kas ir ļoti mainījušies. Baroka laikos tiem bija teļa ādas galviņas, bet tagad tās ir izgatavotas no plastmasas. Tas rada ļoti atšķirīgu skaņu.
Baroka laikmeta taustiņinstrumentu vidū bija klavesīns un klavihords. Klavieres izgudroja 18. gadsimtā. Kad Mocarts rakstīja skaņdarbus, tās joprojām skanēja ļoti atšķirīgi. Rāmis bija izgatavots no koka, nevis čuguna, un āmuriem filca vietā bija ādas galviņas. Mūsdienu klavieres skan pavisam citādi.
Mūsdienu interese par laikmeta instrumentiem
Interese par vēsturiskajiem instrumentiem sākās 20. gadsimta vidū. Tādi cilvēki kā Vanda Landovska (Wanda Landowska) spēlēja baroka laika klavesīnmūziku uz klavesīna, nevis klavierēm. Tādi diriģenti kā Nikolass Harnonkūrs ir apmācījuši nelielus orķestrus spēlēt uz senatnīgiem instrumentiem, izmantojot tehniku, kas tika izmantota baroka laikos. Pakāpeniski mūziķi sāka izmantot laikmeta instrumentus arī klasicisma perioda (Mocarta un Bēthovena laika) mūzikai. Pat 18. gadsimta vidū modernais orķestris vēl nebija attīstījies. Pēdējos gados tādi diriģenti kā Džons Elliots Gardiners (John Elliot Gardiner) ir atskaņojuši Hektora Berlioza mūziku ar laikmeta instrumentiem. Tagad ir daudzas mazas instrumentālās grupas un orķestri, kas regulāri spēlē uz senatnes instrumentiem, piemēram, The English Concert un English Baroque Soloists.
Novērtēšana
Vai vecā mūzika labāk skan uz senajiem instrumentiem? Mūziķi ne visi ir vienisprātis par šo jautājumu, un viņi joprojām daudz strīdas par to, kā būtu atskaņojami daži skaņdarbi. Tomēr ir svarīgi ieklausīties, kā tiek atskaņoti laikmeta instrumenti. Tādi mūziķi kā vijolnieks Endrjū Manze (Andrew Manze) ir daudz pētījuši vecās grāmatas un seno mūziku un daudz darījuši, lai cilvēki pārdomātu, kā būtu atskaņojama agrāko gadsimtu mūzika.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir perioda instrumenti?
A: Periodiskie instrumenti ir mūzikas instrumenti, kas ir izgatavoti tāpat, kā tie tika izgatavoti pirms vairākiem simtiem gadu, lai agrākā mūzika skanētu tāpat kā tās komponēšanas laikā.
Q: Kā mūzikas instrumenti laika gaitā ir mainījušies?
A: Mūzikas instrumenti pēdējo gadsimtu laikā ir ļoti mainījušies. Instrumentu ražotāji ir veikuši izmaiņas, bieži vien piešķirot instrumentiem lielāku skanējumu, lai tos varētu labi dzirdēt lielās koncertzālēs. Arī orķestri ir kļuvuši lielāki.
Jautājums: Kāpēc cilvēki vēlas dzirdēt, kā mūzika skanēja 17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā?
A: 20. gadsimtā mūziķi sāka apzināties, ka veids, kā mēs atskaņojam Baha un citu komponistu mūziku, liek tai skanēt citādi, nekā tā būtu skanējusi sākotnēji. Cilvēki sāka interesēties par to, kā šī mūzika būtu skanējusi šajos agrākajos laikos (baroka periodā).
J: Kas notika ar daudziem vecajiem instrumentiem?
A: Daudzi no vecajiem instrumentiem bija saglabājušies, taču tie bija "modernizēti", t. i., pārveidoti salīdzinājumā ar to sākotnējo formu.
J: Ko tā rezultātā sāka darīt instrumentu ražotāji?
A: Rezultātā instrumentu ražotāji sāka izgatavot jaunas šo veco instrumentu versijas, izmantojot tradicionālās metodes un materiālus, lai tie būtu līdzīgi tiem, ko izmantoja agrākos periodos.
J: Kā tiek dēvētas šīs veco mūzikas instrumentu jaunās versijas?
A: Šīs vecāku mūzikas instrumentu jaunās versijas bieži dēvē par "laikmeta instrumentiem" (vai "autentiskiem instrumentiem", vai "vēsturiskiem instrumentiem").
J: Kas spēlē laikmeta Instrumentus?
A: Daži mūziķi un orķestri sāka spēlēt šos laikmeta Instrumentus, lai varētu atveidot, kā sākotnēji būtu skanējuši konkrēti skaņdarbi.
Meklēt