Fagots ir zemākais no četriem galvenajiem orķestra koka pūšaminstrumentiem (flīta, oboja, klarnete un fagots) un pieder pie dubultstīgalu instrumentiem — tam, tāpat kā obojai, ir dubultā stīgala. Stīgala tiek ievietota izliektā metāla mutītē, kuru sauc par kruķi vai bokālu (angļu: bocal). Kruķis savienojas ar instrumenta galveno korpusu, kas tradicionāli sastāv no vairākām atsevišķām daļām: basa (bass joint), spārna vai tenora daļa (wing vai tenor joint), U veida apakšējā daļa, ko sauc par zābaku (boot), un zvans instrumenta augšpusē. Kopā tās veido garu, izliektu koka vai mūsdienās bieži arī konstruētu korpusu.
Uzbūve un piekāršana
Fagots ir salīdzinoši smags instruments, tāpēc spēlētāji izmanto dažādus atbalsta risinājumus: daži valkā kakla siksnu, bet biežāk izmanto sēdekļa siksnu (end strap), kas pievienojas zābaka apakšai un iet pāri krēslam vai zem spēlētāja kājas. Fagotists parasti sēž, un instruments tiek turēts viņa labajā pusē, zābaka augšdaļai atrodoties ap spēlētāja gurnu līmeni.
Skaņa un diapazons
Pareizi spēlējot, fagota tembrs var būt ļoti izteiksmīgs — no maigām, siltām basa līnijām līdz asiem, komiskajiem vai kantilēniem augstumiem. Standarta fagota raksturīgais diapazons aptver apmēram no zemās B♭ (B♭1, bieži tiek minēts kā zemais b) līdz augstajai f (ap F5), taču pieredzējuši spēlētāji var sasniegt nedaudz zemākas vai augstākas notis. Pastāv arī kontrafagots (contrabassoon), kas skan aptuveni vienu oktāvu zemāk un bieži orķestrī nodrošina ļoti zemu pamatbalsi.
Taustiņi un pirkstu sistēmas
Fagots ir aprīkots ar daudz taustiņiem, kas aizsedz atveres un ļauj spēlēt precīzas intonācijas un sarežģītas frāzes. Tomēr tā taustiņu sistēma nav Bēma (Boehm) sistēma, kas ir raksturīga daudzām citām koka pūšaminstrumentu grupām. Pastāv divas galvenās fingering-sistēmas:
- Heckel sistēma (vācu) — to izmanto mūsdienu dominējošie vācu tipa fagoti (bieži saukti par "Heckel"). Šī sistēma ir plaši izplatīta starptautiski.
- Buffet sistēma (franču) — to izmanto tradicionālie Franču fagoti (saukta arī par "Buffet" sistēmu). Šie instrumenti atšķiras arī konstrukcijā un skaņā no vācu tipa fagotiem.
Varianti un reģionālās atšķirības
Ir vairāki fagotu veidi un reģionālas tradīcijas. Piemēram, vācu (Heckel) fagoti bieži ir izgatavoti pēc noteiktām akustiskām un mehāniskām specifikācijām un skan siltāk un pilnīgāk lielākā frekvenču diapazonā. Franču fagoti (Buffet) tradicionāli ir gaišāki un veiklākie augstākajā reģistrā, taču šī tradīcija mūsdienās ir retāka. Dažiem vācu tipa fagotiem pie zvana savienojuma augšdaļas ir dekoratīvs vai nostiprinošs balts ziloņkaula gredzens — vēsturiska iezīme, kuru mūsdienās bieži aizvieto nelegāliem materiāliem draudzīgas alternatīvas, piemēram, plastmasas vai metāla gredzeni.
Loma orķestrī, repertuārs un tēls
Fagots bieži tiek uztverts kā komisks instruments, un komponisti izmanto tā timbru, lai izceltu smieklīgas vai raksturīgas liriskas partijas. Tomēr orķestrī fagotam ir ļoti svarīga un daudzpusīga loma — tas nodrošina gan bāzu balstu, gan siltas solo līnijas. Slaveni piemēri fagota solo izmantojumam ir orķestra mūzikas atvēruma partijās un kamermūzikā; arī Stravinska, Mozart, Ravel un citu komponistu repertuārā fagotam ir nozīmīgas solo lomas.
Prakse un stīgu izgatavošana
Dubultā stīgala ir ļoti būtiska fagota skanējumam, un daudzus fagotistus prasa vai nu pašiem gatavot stīgas, vai arī regulēt un pielāgot profesionālas, rūpnieciski izgatavotas stīgas. Stīgalu forma, cietība un pozicionēšana uz kruķa būtiski ietekmē intonāciju, toni un spēlēšanas ērtumu.
Vēsturiskas piezīmes — saksofona attiecības
Saksofons tika izgudrots Adolfa Saksa 19. gadsimta 40. gados ar mērķi nodrošināt instrumentu, kas apvienotu pūšaminstrumentu grupu skanējumu un projicēšanu, īpaši militārajās pūtēju grupās. Dažās Saksa idejās bija iekļauts arī doma par dažu oboes un fagota partiju aizvietošanu pūtēju ansambļos, taču klasiskajā orķestra prakses tradīcijā saksofons netika plaši pieņemts kā fagota vai obojas aizvietotājs, jo tā timbrs un raksturojums ir atšķirīgs.
Kopumā fagots ir tehniski un muzikāli ļoti daudzpusīgs instruments ar raksturīgu, plašu dinamisko un krāsu diapazonu. Tas ir neaizstājams gan orķestra bāzē, gan kamermūzikā, kā arī solo repertuārā.
