Pjotrs Iļjičs Čaikovskis

Agrīnie gadi

Čaikovska tēvs bija ukrainis, kurš strādāja par kalnrūpniecības inženieri. Viņa mātes vectēvs bija francūzis, kurš bija pārcēlies uz Krieviju. Viņa bija nervoza sieviete, un Čaikovskis, iespējams, no viņas ir ieguvis savu nervozo raksturu. Čaikovskim bija tikai pieci gadi, kad viņš sāka mācīties klavierspēli. Drīz vien viņš bija labāks par savu skolotāju. Ģimenē bija orķestrions (sava veida mūzikas skapis), kas atskaņoja dažas Mocarta, Bellīni, Doniceti un Rosīni klasiskās mūzikas melodijas.

1848. gadā ģimene pārcēlās uz Sanktpēterburgu. Čaikovskis bija nelaimīgs un nemierīgs, jo bieži šķīrās no ģimenes, kas vairākas reizes pārcēlās. 1854. gadā nomira viņa māte. Viņš mēģināja sevi mierināt, muzicējot. Deviņus gadus viņš mācījās Jurisprudences skolā. Kad viņš pabeidza skolu, viņam bija jāmeklē darbs. Četrus gadus viņš strādāja par ierēdni Tieslietu ministrijā. Tad komponists un pianists Antons Rubinšteins palīdzēja viņam kļūt par mūzikas studentu tikko atvērtajā Sanktpēterburgas konservatorijā. Viņš apguva flautas un ērģeļu spēli, kā arī klavierspēli un mācījās visu par kompozīciju. 1866. gadā viņš pārcēlās uz Maskavu, kur Nikolajs Rubinšteins, Antona brālis, mudināja viņu rakstīt mūziku ar krievu raksturu. Viņš strādāja ļoti cītīgi un bieži vien bija noguris, taču viņam izdevās pabeigt savu Pirmo simfoniju, kas tika atskaņota 1868. gadā.

Čaikovskis tikās ar dažiem slaveniem mūziķiem, tostarp franču komponistu Berliozu, kurš viesojās Maskavā. Viņš sadraudzējās arī ar krievu komponistu Miliju Balakirevu, kurš bija ļoti izpalīdzīgs un pierunāja Čaikovski vairākas reizes pārrakstīt vienu no saviem skaņdarbiem, līdz tas bija ļoti labs. rezultātā tapa skaņdarbs orķestrim "Romeo un Džuljeta", kas drīz kļuva starptautiski pazīstams. Balakirevam bija četri draugi komponisti. Šo draugu loku bieži dēvē par "pieciem" vai "vareno saujiņu". Viņus interesēja krievu tautasdziesmu izmantošana mūzikā. Čaikovskis nekad nebija šīs grupas biedrs, lai gan viņam patika viņu idejas. Čaikovskis atšķīrās no viņiem: viņš bija mācījies mūziku konservatorijā, kur bija studējis Rietumu mūziku. Harmonijas, ko viņš izmantoja savos darbos, bieži vien nebija piemērotas krievu tautasdziesmām. Viņš sarakstīja daudz romantiska rakstura dziesmu. Viena no tām, None But the Lonely Heart, ir īpaši labi pazīstama angļu valodā.

Tajā laikā Čaikovskis jau rakstīja darbus, kas viņu padarīja ļoti slavenu. Viņš uzrakstīja vēl divas simfonijas, un viņa Pirmais klavierkoncerts, viens no populārākajiem klavierkoncertiem, tika pirmo reizi atskaņots Bostonā. Viņš rakstīja arī operas un kamermūziku.

Slavas gadi

1875. gadā Čaikovskis sāka garu ceļojumu pa Eiropu. Viņam patika Bizē opera "Karmena", bet Vāgnera operas no cikla "Gredzens" viņu garlaikoja. 1877. gadā viņš pabeidza "Gulbju ezeru", pirmo no saviem trim baletiem. Sākumā tas skatītājiem nepatika, jo dejotāji nebija pārāk labi.

Čaikovskis bija slēpts homoseksuālis. 1877. gada vasarā Čaikovskis nolēma apprecēties. Viņa sievu sauca Antonina Miljukova. Laulība bija katastrofa. Dažas nedēļas pēc laulībām viņš aizbēga un nekad vairs nedzīvoja kopā ar viņu.

Vēl viena sieviete kļuva svarīga viņa dzīvē, taču pavisam citādā veidā. Tās bija ļoti neparastas attiecības. Viņas vārds bija Nadežda fon Meka. Viņa bija bagāta vīrieša sieva. Viņa mīlēja Čaikovska mūziku un apsolīja viņam, ka katru mēnesi maksās viņam lielu naudu, ja vien viņš viņai apsolīs, ka nekad necentīsies ar viņu tikties. Čaikovskim vairs nevajadzēja strādāt. Viņš varēja atteikties no pasniedzēja darba konservatorijā. Vairākus gadus viņš pavadīja ziemas Eiropā, bet vasaras - Krievijā. Nadežda un Čaikovskis rakstīja viens otram garas vēstules, bieži diezgan kaislīgas un sapņainas, kurās viņi runāja par mīlestību, dzīvi un to, kā viņi vēlas, lai tā mainītos, taču viņi nekad viens otru neredzēja. Čaikovam bija daudz laika rakstīt mūziku: viņš sarakstīja vairākas operas, tostarp "Jevgeņijs Oņegins", Ceturto un Piekto simfoniju, V un V simfoniju, Vijolkoncertu, Serenādi stīgām, Capriccio Italienne un uvertīru "1812". Čaikovskis ļoti mīlēja Nadeždu, taču nekad viņai neatklāja savas patiesās jūtas.

Viņa pēdējie gadi

Līdz 1885. gadam Čaikovskis bija noguris no ceļojumiem. Viņš izīrēja lauku māju Klinē, netālu no Maskavas. Viņš dzīvoja ierastu dzīvi, lasīja, staigāja pa mežu, pa dienu komponēja un vakaros muzicēja ar draugiem. Kā diriģents viņš sāka gūt lielāku pārliecību un divas reizes apceļoja Eiropu, diriģējot Leipcigā, Berlīnē, Prāgā, Hamburgā, Parīzē un Londonā. 1889. gadā viņš pabeidza savu otro baletu "Miega skaistule", bet nākamajā gadā, uzturoties Florencē, uzrakstīja savu slaveno operu "Pīķa dāma" pēc Puškina stāsta motīviem. Vēl tajā pašā gadā Nadežda fon Meka viņam rakstīja, ka ir zaudējusi gandrīz visu naudu un nevar turpināt viņu uzturēt.

1891. gada pavasarī viņš tika uzaicināts diriģēt Ņujorkā, kur tika atklāta Carnegie Hall. Viņš diriģēja arī koncertus Baltimorā un Filadelfijā. Pēc atgriešanās Krievijā viņš uzrakstīja savu pēdējo baletu "Riekstkodis" un sesto simfoniju, pazīstamu kā "Patētisko", kuru veltīja savam brāļadēlam, kuru bija kaislīgi iemīlējis. Šis darbs bieži tiek uzskatīts par viņa labāko. Tas tika atskaņots 1893. gada 16. oktobrī Sanktpēterburgā. Piecas dienas vēlāk viņš pēkšņi saslima ar holēru - slimību, ar kuru pilsētā bija saslimuši daudzi cilvēki. Pēc četrām dienām Čaikovskis nomira. Daudzi uzskata, ka viņš izdarīja pašnāvību, apzināti dzerot piesārņotu ūdeni. Iespējams, viņš vēlējās (vai pat bija spiests) izdarīt pašnāvību, lai izvairītos no skandāla, jo viņam bija attiecības ar kāda svarīga aristokrāta brāļadēlu. Kas tieši notika, joprojām ir noslēpums.