Rihards Vāgners (1813. gada 22. maijā Leipcigā - 1883. gada 13. februārī Venēcijā) bija vācu operas komponists, diriģents un teātra ideju reformētājs. Viņš kļuva par vienu no nozīmīgākajiem komponistiem romantisma laikā, un daudzas viņa operas šodien regulāri tiek iestudētas operas teātros. Vāgners neaizstāvēja atsevišķas ārdalītas ārijas — viņš vēlējās, lai opera ir cieši saistīts, dramatizēts teātra un mūzikas kopdarbs; lielāko daļu savas augstākās raudzes darbu viņš pats arī rakstīja gan mūziku, gan vārdus (libreto).
Vāgners būtiski mainīja priekšstatus par to, kādai jābūt operai. Viņš uzsvēra dramaturģija (stāsts un tā spriedze) kā operas centrālo elementu un bieži pats izvēlējās un ilgstoši apmācīja dziedātājus, lai panāktu savu estētiku un izpildījumu. Mūzika viņa operās nereti neļāva skatītājiem aplausiem pārraut skanējumu pēc atsevišķām solodziesmām — tā bija nepārtraukta un vērsta uz notikuma attīstību, nevis uz atsevišķu numuru aplausiem, kā tas bija ierasts 18. gadsimtā:
Viena no viņa pazīstamākajām tehnikām ir tā dēvētie vadmotīvus" — īsas muzikālas frāzes vai motīvi, kas saistīti ar konkrētiem varoņiem, objektiem vai idejām un kuriem izšķiroša loma stāsta dramatiskā izteiksmē. Vāgnera ietekme uz citiem komponistiem bija milzīga, daļēji pateicoties viņa harmonijām, kas kļuva arvien vairāk hromatiskas (izmantojot daudz skaņu un plaisu), ar biežām toņu maiņām un drosmīgām modulācijām. Viņš arī attīstīja ideju par "Gesamtkunstwerk" — pilnīgu mākslas darbu, kur mūzika, drāma, scenogrāfija un režija apvienojas vienotā mākslinieciskā vīzijā.
Vāgners radīja virkni nozīmīgu operu, no kurām plaši pazīstamas ir Rienzi, Der fliegende Holländer (Lidojošais holandiešu), Tannhäuser, Lohengrin, Tristan und Isolde, Die Meistersinger von Nürnberg, plaša mēroga cikls Der Ring des Nibelungen (četri darbi: Das Rheingold, Die Walküre, Siegfried, Götterdämmerung) un vēlāk Parsifal. Daudzas no šīm operām balstās uz vācu mitoloģijas un eposa tradīcijām, taču tajās parādās arī filozofiskas un morālas tēmas.
Vāgners bija arī politiski aktīvs; 1849. gada laikā viņš iesaistījās revolūcijas notikumos Drēzdenē un pēc tam bija spiests doties trimdā. Viņa personīgajā dzīvē būtiska loma bija laulībai ar Minnu Planeru un vēlāk ar Kozimu (Cosima), Frica Lica (Franz Liszt) meitu, kura ilgu laiku rūpējās par viņa mantojumu. Pēc savas koncepcijas viņš uzcēla īpašu teātri Vācijas pilsētā Baireitā — Bayreuth Festspielhaus — ar īpašu orķestra bedre un skatuves risinājumiem, kas nodrošināja viņa dramaturģisko vīziju. Kopš 1876. gada Baireitā notiek ikgadējais Vāgnera festivāls, kas piesaista klausītājus un mūziķus no visas pasaules.
Vāgnera mūzika un idejas ietekmēja daudzus vēlākos komponistus (piem., R. Strausu, A. Bruckneru, G. Mahleru un 20. gadsimta avangardu), kā arī radīja jaunas pieejas orkestrācijā un tembru izmantošanā. Tomēr Vāgners bija arī pretrunīgs — viņš publicēja antisemitiskas esejas, piemēram, Das Judenthum in der Musik, un viņa politiskās un ideoloģiskās nostādnes kopā ar viņa mūzikas ideoloģiju ir bijušas plaši diskutētas un kritizētas.
Rihards Vāgners nomira 1883. gadā, bet viņa mantojums — gan kā revolucionāram operas mākslā, gan kā mūzikas valodas un teātra ietekmētājam — turpina ietekmēt mūziku, skatuves mākslu un kultūras diskursu visā pasaulē.