Rihards Vāgners

Viņa dzīve

Agrīnie gadi

Viņš studēja Leipcigas Universitātē, lai gan viņam nebija atļauts būt pilntiesīgam studentam, jo nebija atbilstošas izglītības. Lai gan viņš dzīvoja mežonīgu dzīvi, viņš cītīgi strādāja pie mūzikas. Viņš studēja Bēthovena stīgu kvartetu un simfoniju partitūras un uzrakstīja savu simfoniju, kas 1833. gadā tika atskaņota slavenajā Leipcigas Gewandhaus. Vircburgā viņš uzrakstīja savu pirmo operu Die Feen (Fejas). Viņš kļuva par ceļojošas operas grupas diriģentu un iemīlējās vienā no dziedātājām Minnā Planerā, ar kuru 1836. gadā apprecējās. Viņa otrā opera Das Liebesverbot, kas balstījās uz Šekspīra lugas Measure for Measure motīviem, cieta neveiksmi.

Vāgneram vienmēr patika tērēt naudu, un drīz vien viņš atklāja, ka ir parādā naudu daudziem cilvēkiem, tāpēc aizbrauca uz Parīzi, kur nodzīvoja trīs gadus. Tur viņam nekādi neveicās, neviens no franču mūziķiem neizrādīja par viņu interesi, un viņš bija ļoti nabadzīgs. Tomēr 1841. gadā viņam izdevās uzrakstīt operu "Rienci", un drīz pēc tam sekoja "Brīnumainaisholandietis" (Der fliegendeHolländer), kas arī mūsdienās ir iecienīta operas cienītāju vidū. Pirmo reizi tā tika iestudēta Drēzdenē 1843. gadā. Skatītājiem tā īpaši nepatika, jo viņi bija pieraduši pie tādām operām kā Rienci, kas bija rakstītas vecā manierē. Vāgners Drēzdenē tika iecelts par operas komponistu. Viņš tur palika līdz 1849. gadam. Šajā laikā viņš cītīgi strādāja, lai uzlabotu operas izrādes, pilnveidotu orķestri un apmācītu dziedātājus. 1845. gadā viņš uzrakstīja vēl vienu izcilu operu - Tannheizers. Cilvēki pamazām sāka saprast, kā Vāgnera mūzika izstāsta stāsta drāmu. Pēc tam visas viņa operas guva lielus panākumus, lai gan vienmēr bija cilvēki, kas viņa mūziku ienīda, piemēram, mūzikas kritiķis Eduards Hansliks.

Gadi trimdā

1848. gadā viņš pabeidza darbu pie "Lohengrīna", bet tas netika iestudēts, jo viņš atbalstīja 1848. gada revolūcijas Vācijas zemēs un piedalījās demonstrācijās. Lai gan viņš iesaistījās kaujās, viņu grasījās arestēt, tāpēc Francs Lists palīdzēja viņam aizbēgt uz Šveici. Cīrihē viņš dzīvoja līdz 1858. gadam. Tur viņš rakstīja par mūziku, diriģēja un lasīja stāstus no Ziemeļvalstu mitoloģijas. Viņš sāka domāt par operu rakstīšanu par šiem stāstiem. Lai to pabeigtu, viņam bija vajadzīgi vairāk nekā 25 gadi. Tās kļuva par četrām operām, kas pazīstamas kā "Nībelungu gredzens" ("Der Ring des Nibelungen") un kopā veido vienu garu stāstu. Četras operas, kas veido šo slaveno "Gredzena ciklu", ir "Reinas zelts" (Das Rheingold), "Valkīra" (Die Walküre), "Zīgfrīds" (Siegfried) un "Dievu krēsla" (Götterdämmerung). Ņemot vērā tā laika politisko situāciju Vācijā, Vāgners gaidīja sociālistiskās valsts izveidošanos. Ringa cikla operas bija jauna veida muzikālā drāma (ko Vāgners sauca vienkārši par drāmu). Šīs operas var uzskatīt par tāda jauna veida pasaules aprakstu, kurā cilvēks ir brīvs. Mūzikā tika izmantota leitmotīva (angliski: "vadošais motīvs") ideja, kur muzikālās idejas ataino tēlus vai emocijas un palīdz attīstīt un izprast stāstu.

Līdz 1857. gadam Vāgners bija uzrakstījis pirmās divas operas, kā arī Zīgfrīda pirmo un otro cēlienu. Tomēr Zīgfrīda trešais cēliens tika uzrakstīts tikai daudzus gadus vēlāk, jo viņš redzēja, ka tajā laikā nebija piemērota operteātra, kurā šīs operas varētu izrādīt. Viņš iemīlējās sievietē vārdā Matilde Vezendonka, kuras vīrs bija ļoti bagāts. Šis romāns noveda pie šķiršanās ar sievu Minnu. Viņš uzrakstīja operu par nelaimīgo mīlas romānu: Tristans un Izolde (Tristan und Isolde).

Karjeras vidusdaļa

Pa to laiku viņš uzrakstīja vēl vienu operu: Viņš sarakstīja operu "Nirnbergas Meistersinger von Nürnberg" ("Nirnbergas Meistersingeris"). Tā ir vienīgā Vāgnera sarakstītā komēdija. Tās darbība norisinās viduslaiku Vācijā, un tās centrā ir dziesmu konkurss.

1864. gadā Vāgners atkal bija parādā. Viņš aizbēga uz Štutgarti, lai izvairītos no ieslodzījuma cietumā (tolaik Vāciju vēl veidoja daudzas mazas valstis, kurām katrai bija savi likumi). Tad viņam ļoti paveicās. Jaunais Bavārijas karalis Ludvigs II, kuram bija tikai 18 gadi, dievināja Vāgnera mūziku. Viņš bija lasījis poēmu par "Nībelungu gredzenu" (Vāgners bija uzrakstījis vārdus, bet nebija pabeidzis mūziku). Karalis Ludvigs uzaicināja Vāgneru pabeigt "Gredzena" ciklu, lai to varētu izrādīt Minhenē. Viņš deva viņam dzīvesvietu, un viņa jaunās operas tika izrādītas Minhenē: Tristans un Izolde 1865. gadā, Nirnbergas Meistari 1868. gadā, Reinas zelts 1869. gadā un Valkīra 1870. gadā. Minhenē bija iecerēts būvēt jaunu operteātri, taču tas netika uzcelts, jo cilvēki bija dusmīgi uz Vāgneru par to, ka viņš ir parādā, lai gan no karaļa saņēmis daudz naudas. Cilvēkiem nepatika arī tas, ka Vāgners bija iemīlējies viņa operu diriģenta Hansa fon Bīlova sievā. Viņas vārds bija Cosima. Viņas tēvs bija komponists Francs Lists, kurš nebija precējies ar Cosimas māti. Vāgners jau 1865. gadā bija pametis Minheni, bet karalis viņu joprojām atbalstīja, dodot iespēju dzīvot lielā mājā Triebšenā pie Lucernas ezera. Cosima 1870. gadā izšķīrās no fon Bīlova un tajā pašā gadā apprecējās ar Vāgneru.

Baireita un Vānfrīds

Tagad Vāgners atkal cītīgi strādāja pie "Gredzenu cikla". Viņš bija apsolījis karalim, ka četras operas tiks izrādītas Minhenē, kad tās būs gatavas, bet viņš saprata, ka tām būs nepieciešams īpašs operas nams. Tāpēc viņš projektēja savu operas namu un lika to uzcelt Baireitas pilsētā. Viņš pavadīja daudz laika, ceļojot un diriģējot, lai iegūtu naudu šim milzīgajam projektam. Arī karalis Ludvigs viņam piešķīra daudz naudas un jauku jaunu namu Baireitā, ko Vāgners nosauca par Vahnfrīdu (nama nosaukums nozīmē apmēram tā: miers no trakās pasaules). Visbeidzot 1876. gada augustā jaunajā operas namā (Bayreuth Festspielhaus) tika uzvests pilns četru operu cikls. Cikla trešā un ceturtā opera - Zīgfrīds un Götterdämmerung - tika izrādītas pirmo reizi.

Vāgners visu atlikušo mūžu pavadīja Vānfrīdē. Dažkārt viņš ceļoja. Viņš devās uz Londonu un vairākkārt devās uz Itāliju. Viņš uzrakstīja savu pēdējo operu "Parsifāls", kurai piemīt gandrīz reliģiska noskaņa. Stāsts ir saistīts ar leģendām par karali Artūru un Svēto Grālu. Vāgners diktēja savas atmiņas sievai. Viņa autobiogrāfija saucas Mein Leben (Mana dzīve). Viņš nomira no sirdslēkmes, kad uzturējās Venēcijā. Viņš tika apglabāts Vānfrīda pilsētiņā.

Vāgnera reputācija

Vāgneram bija milzīga ietekme uz mūzikas attīstību. Daudzi komponisti atdarināja viņa harmonijas vai ļāva sevi ietekmēt. Līdz 20. gadsimta sākumam daži komponisti, piemēram, Arnolds Šēnbergs, bija aizgājuši vēl tālāk, veidojot arvien sarežģītākas harmonijas, un komponistiem bija jāatrod jauni komponēšanas veidi.

Vāgners savus orķestrus veidoja daudz lielākus nekā parasti. Piemēram, koka pūšaminstrumentiem nepieciešami četri no katra instrumenta (četras flautas, četras obojas u. c.), turklāt ir arī papildu instrumenti, piemēram, basklarnete un Vāgnera tubas. Viņa idejas par mūzikas dramaturģiju bija ļoti svarīgas. Viņa mūzika palīdz izstāstīt drāmu, jo tā visu laiku attīstās, līdzīgi kā mūzika simfonijā.

Vāgners bija antisemīts. Vāgnera raksti par ebrejiem, tostarp "Ebreji mūzikā", atbilda 19. gadsimtā Vācijā pastāvošajām antisemītiskajām domas tendencēm. Publicētajā esejā uzbrūk diviem ebreju komponistiem un ebrejiem kopumā.

Vāgners nomira ilgi pirms nacistu parādīšanās. Vāgnera atraitne un mantinieki nodibināja tiešus politiskus sakarus ar nacistiem. Viņu darbība, nomelnojot ebreju māksliniekus, un iesaistīšanās antisemītiskās organizācijās pēc 1914. gada palīdzēja sagatavot augsni valsts organizētai ebreju mākslinieku izraidīšanai pēc 1933. gada.

Kad 1930. gados pie varas nāca Hitlers, viņam patika Vāgnera mūzika, un viņš uzskatīja, ka tā ir kaut kas tipiski vācu. Vāgnera idejas Vāgnera operā Die Meistersinger von Nűrnberg par vācu mākslu atbilda dažām Hitlera domām. Pēc kara šī mūzika tika kļūdaini uzskatīta par nacistu radīto. Vāgners rakstīja lietas, kurās brīvi pauda nepatiku pret ebreju komponistiem, lai gan slavēja Feliksa Mendelszona darbu "Hebridu uvertīra". Vāgneram bija arī daži ebreju draugi. Vāgnera mūzika Izraēlā tiek atskaņota ļoti reti. Daniels Barenboims sadusmoja Izraēlas iedzīvotājus, 2001. gadā diriģējot Vāgnera mūziku Jeruzalemes festivālā.