"Tannheizers un dziedātāju cīņas Vartburgā" (vācu: Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg) ir Riharda Vāgnera trīscēlienu opera. Mūziku un libretu sarakstīja Rihards Vāgners, pie tās viņš strādāja no 1842. līdz 1845. gadam. Opera pirmoreiz tika iestudēta Drēzdenes Karaliskajā operā 1845. gada 19. oktobrī Vāgnera diriģējumā; darbs guva tūlītējus panākumus un drīz kļuva plaši populārs Vācijā.

Rašanās un pirmizrāde

Riharda Vāgnera ideja par šo operu cēlās no vācu viduslaiku leģendām par dziedātāju sacensību Vartburgā un no mitoloģiskā motīva par Venusa kalnu (Venusberg). Komponējot darbu, Vāgners jau meklēja jaunu, dramatisku operas valodu — ar spēcīgu motīvu sistēmu un ciešāku mūzikas un teksta vienotību. Drēzdenes pirmizrāde 1845. gadā nostiprināja viņa reputāciju kā nozīmīgu jaunrades spēku vācu operas laukumā.

Sižets īsi

Opera stāsta par dvēseles un kaisles konfliktu. Galvenais varonis — Tannheizers — ir ceļojošs dzejnieks un dziedātājs, kurš kārdināts piedzīvo Venusa valdzinājumu Venusa kalnā, bet vēlāk nožēlo savu rīcību un cenšas atgriezties pie svētuma un mīlestības, ko simbolizē Elizabete. Sižeta centrā ir arī Vartburgas dziedātāju sacensība, kurā tiek izrādītas viduslaiku idejas par godu, mīlestību un ticību. Darba noslēgumā Tannheizers meklē atvainošanās ceļu, taču cieš likteni, kas pauž gan traģisku personisku drāmu, gan reliģiskas paģiras tēmu.

Personāži un lomu tipi

  • Tannheizers — galvenais varonis, parasti tenorbalss loma;
  • Elizabete — tīra, upurīga sieviete (soprāns), kas mīl Tannheizeru un lūdz par viņa pestīšanu;
  • Venusa — valdzinājoša dievietes/nebaltas pasaules figūra (mezzo vai soprāns) — simbolizē miesisko kaisli;
  • Volframs (Wolfram von Eschenbach) — dziedātājs, Tannheizera pretspēks; parasti baritons; viņa loma ietver vienu no operas skumjākajām melodijām;
  • arī Landgrāfs (Vartburgas valdnieks) un vairāki dziedātāji, kā arī lielas kori lomas.

Mūzika un dramaturģija

Opera satur vairākus atmiņā paliekošus muzikālus elementus — īpaši ievērojami ir operas uvertyra un kori, kā arī Volframa liriski skumjais solo par vakara zvaigzni. Vāgners izmanto līdzi pazīstamo leitmotīvu tehniku, kas saista dažādas darbības daļas un tēmas, un strādā pie caurkomponētas, vienotas mūzikas-dramaturģijas struktūras. Repertuārā šī opera tiek atzīta par svarīgu pārejas punktu no romantiskās operas uz Vāgnera vēlākajiem "mūzikas drāmas" risinājumiem.

Revīzijas, strīdi un ārzemju pirmizrādes

Darbs koncertēja plaši un ātri izplatījās ārpus Vācijas. 1859. gadā "Amerikas Savienotajās Valstīs" tika iestudīta pirmā Vāgnera opera, un līdz 1861. gadam darbs bija regulāri atskaņots Vācijā. Vāgners sagatavoja pārstrādātu versiju Parīzei — to vēlējās pielāgot Parīzes operai un tā prasībām (tai skaitā baleta epizodes iekļaušanai), tomēr 1861. gada Parīzes izrādes izraisīja lielu pretreakciju — tika dokumentēti nemieri un profesionālu iebildumu viļņi; Vāgners galu galā atsauca izrādes. Līdz ar to operas pastāvīgā klātbūtne Parīzes publiskajā dzīvē tika pārtraukta, un Francijā plašāka atgriešanās notika tikai vēlāk — teju trīsdesmit gadu pēc Parīzes epizodes, ap 1895. gadu.

Tikmēr ASV vēsturē opera bija arī nozīmīgs notikums Metropolitēna operas agrīnajā repertuārā: 1884. gada novembrī Metropolitēna operas otrās sezonas atklāšana Ņujorkā iezīmēja Vāgnera darbu augošo nozīmi arī Amerikas publikai.

Ietekme un mūsdienu nozīme

"Tannheizers" ir viena no tām Vāgnera operām, kas gan muzikāli, gan idejiski ietekmēja nākamo gadsimtu operas valodu — gan ar saviem motīviem, gan ar drāmas integrētās mūzikas principiem. Tas joprojām tiek regulāri iekļauts operu repertuāros visā pasaulē, un daudzas atskaņojumu tradīcijas saglabā gan monumentālo kori, gan intīmos solo brīžus, kas raksturo Vāgnera drāmas pretrunu starp kaisli un garīgumu.

Kur sākt klausīties un skatīt

Ja vēlaties iepazīties ar operu, ir vērts sākt ar kādu no klasiskajām ierakstu versijām (uvertiūra un Volframa solos ir īpaši rekomendējami) vai noskatīties pilnu iestudējumu no atzīta opernamu izpildījuma, lai saprastu gan skatuvisko, gan muzikālo dimensiju. Tie, kam interesē vēsturiskais konteksts, var meklēt ziņas par 1861. gada Parīzes notikumiem un vēlākajām revīzijām, kas daudz pastāsta par Vāgnera attiecībām ar operu sistēmām un publiku.