Leitmotīvs — definīcija, vēsture un piemēri mūzikā, operā un filmās
Leitmotīvs (izrunā [ˈlaɪːt.motif], "LITE-mow-teef") ir termins no vācu valodas, kas burtiski nozīmē vadmotīvs. Tas apzīmē īsu muzikālu tēmu — melodiju, motīvu, ritmu vai pat vienu akordu — kas atkārtojas skaņdarbā un tiek saistīta ar konkrētu personu, priekšmetu, vietu vai ideju. Leitmotīvs var būt skaidri melodisks, bet tas var būt arī ritmisks modelis vai īpaša harmonija.
Kā leitmotīvs darbojas
Leitmotīva galvenā funkcija ir asociācija un atgādināšana: kad konkrēta tēma atskan, klausītājs automātiski to saista ar noteiktu stāsta elementu. Komponisti to izmanto vairākos veidos:
- Saistīšana: leitmotīvs identificē varoni, objektu vai ideju.
- Motīva attīstība: leitmotīvu var variēt, pārveidot tā harmoniju, tempu vai instrumentāciju, tādējādi atspoguļojot personības vai situācijas izmaiņas.
- Priekšstāsts un ironija: leitmotīvu var atskaņot pirms varoņa parādīšanās (priekšnojauta) vai izmantot kontrastā ar notikumiem, radot ironisku efektu.
- Saistošā struktūra: atkārtota materiāla izmantošana sasaista visas skaņdarba daļas vienā muzikālā valodā.
Vēsture un attīstība
Ideja par atkārtojošu muzikālu tēmu pirms 19. gadsimta nebija jauna; piemēram, Bēthovena Piektās simfonijas pirmās četras notis tiek izmantotas kā leitmotīva tipa elements visas simfonijas gaitā. Taču īpaši saistību ar terminu nosaka 19. gadsimta opermūzika.
Kārlis Marija fon Vēbers bija viens no komponistiem, kurš agrīni un visai plaši izmantoja atkārtotus muzikālus motīvus savās operās; mūzikas kritiķis F. V. Jēns (F. W. Jähns) pats lietoja šādu apzīmējumu, lai raksturotu Vēbera darbus. Tāpat Hektors Berliozs savā programmatiskajā simfonijā "Fantastiskā simfonija" izmantoja viscaur atkārtotu melodiju — savu idée fixe — lai attēlotu mīlestību un tās obsesīvo ietekmi uz varoni.
Termins "leitmotīvs" kļuva plaši saistīts ar Riharda Vāgnera darbiem. Vāgners savu materiālu bieži strukturēja, izmantojot atpazīstamas tēmas, kuras atkārtoja un transformēja cauri ilgām operu ainām. Tomēr Vāgners pats labprātāk lietoja vārdus "Grundthema" (pamatideja) vai vienkārši "Motiv", nevis tieši "leitmotīvs".
Piemēri operā un simfoniskajā mūzikā
Vāgnera piemēri no "Nībelungu gredzena" cikla ir šādi: galvenā dieva Votana leitmotīvs (persona), Tarnhelma — neredzamās ķiveres — leitmotīvs (lieta) un Mīlestības atteikšanās leitmotīvs (ideja). Vāgners bieži maina šos motīvus, lai atspoguļotu stāstījuma attīstību.
Piemēram, 19. gadsimtā leitmotīva idejai tuvi piemēri ir arī Bēthovena darbi un jau minētā Berlioza idée fixe. Dažādi 20. gadsimta komponisti turpināja šo tradīciju: Rihards Štrauss savās operās, Elgars oratorijās "Valstība" un "Apustuļi" un Albans Bergs operā "Lulu" izmanto dažādas atkārtojošas tēmas, kas sasaista dramatisko materiālu.
Leitmotīvs filmā, televīzijā un videospēlēs
Mūsdienu medijos leitmotīvi ir ļoti izplatīti. Filmām un seriāliem tie palīdz skatītājam ātri uztvert varoņu identitāti vai emocionālo fonu. Viens no plaši zināmiem piemēriem ir haizivs leitmotīvs filmā "Žokļi" — tas tieši iedarbojas uz spriedzi un bailēm. Tāpat pazīstami ir John Williams daiļrades piemēri (piemēram, "Star Wars"), Nino Rota ("The Godfather"), Hans Zimmer un citi, kuri veido atpazīstamas tēmās, kas saistītas ar personāžiem vai motīviem.
Arī videospēlēs leitmotīvi tiek plaši izmantoti: atkārtojošas tēmas var sasaistīt spēles sižetu, saasināt emocionālo iespaidu vai atgādināt par pagātnes notikumiem, kas ietekmē spēles naratīvu.
Kritika un pretestība
Ne visi mūzikas kritiķi un komponisti atbalstīja leitmotīvu lietošanu. Piemēram, daži, tostarp kritiķis Eduards Hansliks, uzskatīja, ka Vāgnera leitmotīvu plašā izmantošana pārāk vienkāršo mūziku. Klods Debisī ironizēja par pieeju, kur varoņi it kā iepazīstinātu ar sevi, izmantojot "vizītkartes" — pēc tam sākot dziedāt vārdus, lai slaidāk paziņotu, kas notiek.
Kā klausīties leitmotīvus — praktiski padomi
- Pievērs uzmanību atkārtojošām melodijām vai ritmiem — tie bieži norāda uz konkrētu tēmu vai personu.
- Skaties, kā motīvs mainās: vai tas mainās harmoniski, ritmiski vai instrumentācijas ziņā? Tas bieži parāda stāsta attīstību.
- Salīdzini, vai viens motīvs var būt savienots ar vairākiem jēdzieniem atkarībā no konteksta — leitmotīvi var iegūt jaunas nozīmes.
Nobeigums
Leitmotīvs ir spēcīgs mākslinieciskais līdzeklis, kas muzikāli strukturē stāstu, palīdz klausītājam orientēties naratīvā un rada emocionālu saikni. Kopš 19. gadsimta tas ir plaši izmantots operā, simfoniskajā mūzikā un, mūsdienās, arī filmās, seriālos un videospēlēs. Lai gan metodei ir bijusi arī kritika, tās spēks slēpjas spējā veidot atkārtojošu, bet elastīgu muzikālu valodu, kas sasaista stāstu un mūziku.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds ir pamatprincips?
A: Leitmotīvs ir neliela muzikāla tēma, kas bieži atkārtojas kādā skaņdarbā, parasti operā. Tas var būt saistīts ar kādu personu, lietu vai ideju, un tas palīdz padarīt stāstu dramatisku un sasaistīt to.
J: Kurš pirmais savās operās izmantoja daudz leitmotu?
A: Kārlis Marija fon Vēbers bija pirmais komponists, kurš savās operās izmantoja daudz leitmotīvu.
J: Kā Vāgners atsaucās uz šādām tēmām?
A: Vāgners šīs tēmas labprātāk sauca par "Grundthema" (pamatideja) vai vienkārši "Motiv".
J: Kādi ir daži Vāgnera cikla "Nībelungu gredzens" vadmotīvu piemēri?
A: Trīs leitmotīvu piemēri šajā darbā ir galvenā dieva Votana leitmotīvs (persona), Tarnhelma leitmotīvs, neredzamības ķivere (lieta) un mīlestības atteikšanās leitmotīvs (ideja).
J: Vai ir citi komponisti, kas izmantojuši līdzīgus paņēmienus?
A: Jā, daudzi citi komponisti savos darbos ir izmantojuši līdzīgus paņēmienus, piemēram, Rihards Štrauss operās, Elgars oratorijās "Valstība" un "Apustuļi" vai Albans Bergs operā "Lulu". Filmu dramatizācijā tiek izmantoti arī vadmotīvi jeb muzikālās tēmas. Piemēram, slavenajā filmas "Žokļi" tēmā izmantots haizivs vadmotīvs.
J: Vai šī metode ir jauna?
A: Nē, šis paņēmiens nebija pilnīgi jauns, kad Vāgners to popularizēja 19. gadsimtā; Bēthovens to jau bija izmantojis kā motīvu savā Piektajā simfonijā.