Leitmotif
Leitmotīvs (izrunā [ˈlaɪːt.motif], "LITE-mow-teef") (rakstīts arī leitmotiv) ir vācu valodas vārds, kas nozīmē vadmotīvs. Tā ir neliela muzikāla tēma, kas bieži atkārtojas kādā skaņdarbā, ļoti bieži operā. Leitmotīvs muzikālajā stāstā ir saistīts ar kādu personu vai lietu, vai ideju. Leitmotīvs var būt īsa melodija, bet tas var būt arī ritms vai vienkārši akords.
Vārdu "vadmotīvs" dažkārt lieto arī citās lietās, piemēram, literatūrā. Grāmatā tā varētu būt ideja, kas stāsta gaitā nemitīgi atkārtojas. To var izmantot arī filmās vai videospēlēs.
Vārds "leitmotīvs" ir īpaši saistīts ar Riharda Vāgnera operām. Leitmotīvs palīdz padarīt stāstu dramatisku un sasaistīt to kopā, jo tas padara mūziku vieglāk saprotamu. Dažkārt leitmotīvs operas laikā mainās līdz ar varoņa maiņu. Ar leitmotivu var radīt dažādus dramatiskus efektus. Piemēram, leitmotīvu var atskaņot pirms varoņa parādīšanās uz skatuves, lai skatītāji zinātu, kas nāk, pirms aktieris ir redzams. Trīs leitmotivu piemēri no Vāgnera "Nībelungu gredzena" cikla ir šādi: galvenā dieva Votana leitmotivs (persona), Tarnhelma - neredzamās ķiveres - leitmotivs (lieta) un Mīlestības atteikšanās leitmotivs (ideja).
19. gadsimtā leitmotiva izmantošana nebija pilnīgi jauna. Piemēram, Bēthovena Piektās simfonijas pirmās četras notis tiek izmantotas kā leitmotīvs visas simfonijas laikā. Tomēr Kārlis Marija fon Vēbers bija pirmais, kurš to plaši izmantoja savās operās. Mūzikas kritiķis F. V. Jēns (F. W. Jähns) lietoja šo vārdu, lai raksturotu Vēbera darbus. Hektors Berliozs uzrakstīja simfoniju "Fantastiskā simfonija", kurā ir melodija, ko viņš nosauca par idée fixe ("fiksētā ideja"), lai attēlotu mīlestību starp diviem varoņiem.
Vāgners patiesībā nelietoja vārdu "vadmotīvs". Viņš labprātāk šādas tēmas dēvēja par "Grundthema" (pamatideja) vai vienkārši "Motiv". Daži cilvēki, piemēram, Eduards Hansliks, kuram nepatika Vāgnera mūzika, uzskatīja, ka Vāgnera izmantotie leitmotivi mūziku padara pārāk vienkāršu. Klods Debisī (Claude Debussy) teica, ka leitmotīvu izmantošana operās ir kā pasaule, kurā traki cilvēki vienmēr izmanto "vizītkartes", lai iepazīstinātu ar sevi, un pēc tam sāk dziedāt savus vārdus, lai visi zinātu, kas notiek.
Līdzīgi kā Vāgners arī daudzi citi komponisti izmantoja leitmotīvus, piemēram, Rihards Štrauss savās operās, Elgars oratorijās "Valstība" un "Apustuļi" vai Albans Bergs operā "Lulu".
Filmu dramatizēšanā tiek izmantoti arī vadmotīvi jeb mūzikas tēmas. Piemēram, slavenajā filmas "Žokļi" tēmā izmantots haizivs leitmotīvs.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds ir pamatprincips?
A: Leitmotīvs ir neliela muzikāla tēma, kas bieži atkārtojas kādā skaņdarbā, parasti operā. Tas var būt saistīts ar kādu personu, lietu vai ideju, un tas palīdz padarīt stāstu dramatisku un sasaistīt to.
J: Kurš pirmais savās operās izmantoja daudz leitmotu?
A: Kārlis Marija fon Vēbers bija pirmais komponists, kurš savās operās izmantoja daudz leitmotīvu.
J: Kā Vāgners atsaucās uz šādām tēmām?
A: Vāgners šīs tēmas labprātāk sauca par "Grundthema" (pamatideja) vai vienkārši "Motiv".
J: Kādi ir daži Vāgnera cikla "Nībelungu gredzens" vadmotīvu piemēri?
A: Trīs leitmotīvu piemēri šajā darbā ir galvenā dieva Votana leitmotīvs (persona), Tarnhelma leitmotīvs, neredzamības ķivere (lieta) un mīlestības atteikšanās leitmotīvs (ideja).
J: Vai ir citi komponisti, kas izmantojuši līdzīgus paņēmienus?
A: Jā, daudzi citi komponisti savos darbos ir izmantojuši līdzīgus paņēmienus, piemēram, Rihards Štrauss operās, Elgars oratorijās "Valstība" un "Apustuļi" vai Albans Bergs operā "Lulu". Filmu dramatizācijā tiek izmantoti arī vadmotīvi jeb muzikālās tēmas. Piemēram, slavenajā filmas "Žokļi" tēmā izmantots haizivs vadmotīvs.
J: Vai šī metode ir jauna?
A: Nē, šis paņēmiens nebija pilnīgi jauns, kad Vāgners to popularizēja 19. gadsimtā; Bēthovens to jau bija izmantojis kā motīvu savā Piektajā simfonijā.
