Berliozs — Symphonie Fantastique (1830): Fantāzijas simfonija un idée fixe
Hektora Berlioza "Symphonie Fantastique" (1830) — romantisma meistardarbs: 5 daļas, idée fixe, dramatiskā orķestra stāsta un mākslinieka emocionalitātes izpausme.
Fantastiskā simfonija ir franču komponista Hektora Berlioza simfonija, kas kļuvusi par vienu no vispazīstamākajiem romantisma laikmeta orķestra darbiem. Oficiālais skaņdarba nosaukums ir Episode de la Vie d'un Artiste (Epizode mākslinieka dzīvē), taču to plaši pazīst ar apakšnosaukumu Symphonie Fantastique, ko bieži tulko kā Fantāzijas simfonija. Šāds tulkojums ir precīzāks nekā tiešs “fantastiskā” atveidojums, jo franču vārds fantastique 19. gadsimtā nozīmēja drīzāk iztēli, brīvdomību un sapņainu attēlojumu nekā mūsdienu angļu vārda fantastic konstatīvo nozīmi.
Simfonija aizņem aptuveni 45 minūtes un ir sadalīta piecās daļās. Berliozs sarakstīja skaņdarbam skaidru programmu — īsu stāstu, kas apraksta jauna mākslinieka kaislības, sapņus un halucinācijas — un programmu pievienoja partitūrai. Galveno lomu tajā spēlē viena melodija, kas atgriežas dažādās variācijās: Berliozs šo motīvu sauca par idée fixe — "nemainīgu ideju", kas simbolizē māksliniekam mīļoto personu. Šī ideja tiek transformēta atkarībā no situācijas, kas bija jauna un ietekmīga pieeja mūzikas rakstīšanā, vēlāk iedvesmojot tādus komponistus kā Vāgners un citus, kuri lietoja leitmotīvus.
Programma, pirmatskaņojums un izmaiņas
Skaņdarbs pirmo reizi skanēja Parīzes Konservatorijā 1830. gada decembrī (bieži tiek minēts 5. decembris). Berliozs turpināja darbu pie partitūras un veica vairākas pārrakstīšanas un orķestrācijas izmaiņas laika posmā ap 1831.—1845. gadu; galīgās redakcijas versijas publicēšanā un atskaņošanā parādījās nelielas atšķirības. Komponists pats nereti skaidroja, ka darbs daļēji ir autobiogrāfisks: to iedvesmoja viņa obsesīvā aizraušanās ar aktrisi Harietu Smitsoni un ideja par sapņainām, dažkārt narkotiskām redzēm.
Daļas un īss saturs
- 1. Rêveries — Passions (Miers — Aizrautība): ievads, kurā parādās idée fixe kā mīlestības motīvs, kā arī mākslinieka emocionālais pārdzīvojums.
- 2. Un bal (Balle): waltza raksturīga aina, kur mīlestības tēma parādās pārveidotā, sabiedriskākā un elegances pilnā formā (kā deja ballē).
- 3. Scène aux champs (Aina laukos): pastorāla, mierīgā noskaņa, sarunas starp mākslinieku un viņa veselīgo saprātu, kustība starp klusumu un nedaudz nolemtības sajūtu.
- 4. Marche au supplice (Gājiens pie sodīšanas): dramatiskā un vardarbīgā aina, kur mākslinieks, apgalvojot savu vainu, tiek izvedams uz nāvi; melodija pēkšņi pārklājas ar vardarbīgu gājiena ritmu.
- 5. Songe d'une nuit du sabbat (Sapnis par raganu sabatu): halucinējoša, groteska kulminācija, kurā parādās raganu koris, čuksti, šausmas un citēta viduslaiku "Dies Irae" tēma; šajā daļā Berliozs izmanto neparastus trokšņu efektus un spēles tehnikas (piem., stīgu col legno), lai radītu dīvainu un pārbijušu skanējumu.
Orķestrācija un tehniskās inovācijas
Berliozs savā darbā izmanto ļoti plašu orķestra sastāvu un radošus skanējumu kontrastus, kas tolaik lika klausītājiem uzzīmēt jaunu priekšstatu par orķestra iespējām. Viņa manierē iekļaut neparastus instrumentus (piemēram, ophikleīdu vecākās atskaņojumu prakses versijās), harfu un paplašinātu sitaminstrumentu lietojumu, kā arī jaunas stīgu spēles tehnikas, redzamas daudzu vēlāk slavenu komponistu darbībā. Šie paņēmieni vēlāk tika aprakstīti un analizēti arī paša Berlioza instrumentācijas traktātā, kas kļuva par nozīmīgu atsauces darbu orķestrācijas teorijā.
Vērtējums un mantojums
Symphonie Fantastique ir ievērojams piemērs programmātiskai mūzikai — skaņdarbiem, kuros mūzika tieši stāsta vai attēlo noteiktu sižetu. Darbs iezīmēja robežu starp klasiku un romantismu, demonstrējot emocionālas izteiksmes un orķestra krāsu izmantošanas jaunas iespējas. Tā ietekme bija liela: kompozitori vēlāk aizguva idejas par tematisko transformāciju, dramatisku orķestrāciju un programmatisku pieeju mūzikai. Mūsdienās simfonija regulāri atskaņojas koncertos un ierakstos un tiek uzskatīta par vienu no Berlioza galvenajiem darbiem un romantisma orķestra literatūras ikonām.
Izmantotie instrumenti
Simfoniju spēlē orķestris, kura sastāvā ir 2 flautas (2. dubultflautas piccolo), 2 obojas (2. dubultflautas cor anglais), 2 klarnetes (1. dubultflautas E-balss klarnete), 4 fagoti, 4 mežragi, 2 trompetes, 2 kornetes, 3 tromboni, 2 ofikleīdi (sākotnēji viens ofikleīds un viens serpentīns), 2 pāri timpānu, sitaminstrumenti, cimboli, basģitāra, C un G zvani, 2 arfas un stīgas.
Stāsts
Simfonija ir programmas mūzikas piemērs, jo tā apraksta kaut ko ārpus mūzikas. Šajā gadījumā tā apraksta stāstu. To ir rakstījis komponists:
Pirmā daļa: Kāds jauns mākslinieks bija dziļi iemīlējies meitene, kura viņu nemīlēja. Viņš jutās tik izmisīgi skumjš, ka mēģināja saindēties ar opiju. Viņš neuzņēma pietiekami daudz, lai viņu nogalinātu. Tas tikai lika viņam iemigt dziļā miegā. Šajā miegā viņš iztēlojās visdažādākās lietas. Viņa mīļotā nāca pie viņa sapnī. Viņa pārtop mūzikas tēmā (idée fixe), ko viņš vienkārši nevar aizmirst. Viņš iztēlojas viņas mīlestību un savas maigās jūtas pret viņu.
Otrā daļa: Viņš satiek viņu ballē. Visi dejo. Viņš atrod savu mīļoto pūlī.
Trešā daļa: Viņš dzird divus gani, kas viens otru sauc ar pīpi. Koki viegli šūpojas vējā. Jaunais mākslinieks sāk justies laimīgāks. Tad viņš atkal ierauga savu mīļoto. Viņš sāk uztraukties, ka viņa viņu vairs nevēlas. Atkal atskan ganu mūzika, bet spēlē tikai viens no ganiem. Saule riet. Tālu prom atskan pērkona negaiss.
Ceturtā daļa: Viņš sapņo, ka dusmu lēkmē ir nogalinājis savu mīļoto. Tagad viņu ved uz ešelonu, kur viņam tiks nocirsta galva. Kad viņu ved prom, tiek atskaņots maršs. Uz mirkli viņš atkal domā par savu mīļoto, tad cirvis krīt un viņam izpilda nāvessodu.
Piektā daļa: Mākslinieks ir raganu sabatā. Apkārt ir daudz spoku un briesmoņu, kas ieradušies skatīties, kā viņu apglabā. Viņa mīļotā ir dzirdama, bet viņas melodija tagad skan briesmīgi. Viņa ir atnākusi uz sabatu. Viņa pievienojas raganām, un tās dejo, kamēr skan bēru mūzika.
Pirmā daļa: Rêveries - Passions (Sapņi - kaislības)
Pirmā daļa ir ar lēnu ievadu. Vijoļspēlē dzirdamā melodija jau gandrīz atgādina idée fixe. Kad mūzika pāriet ātrajā daļā, idée fixe izskan pilnā formā. To spēlē vijoles un solo flauta. Ritms, ko zem tās spēlē zemākie stīgu instrumenti, ir ļoti satraukts. Daļas forma maz atgādina tradicionālo sonātes formu. Berliozu vairāk interesēja idée fixe, kas visu laiku vajā jauno mākslinieku.
Otrā daļa: Un bal (Bumba)
Balle (t. i., ballīte ar dejām) mūzikā ir atainota ar temperamentīgu valsi. Divas arfas to padara ļoti graciozu. Divas reizes valsi pārtrauc idée fixe.
Trešā daļa: Scēna laukos (Scène aux champs)
Divus gani, kas spēlē viens otram, atveido cor anglais (atrodas orķestrī) un oboja, kas tiek spēlēta ārpus skatuves, lai tā skanētu tālu. Pēc tam solo flautas un vijoļu skaņās izskan galvenā maigā lauku tēma. Daļas vidū atgriežas idée fixe. Daļas beigās skan tāla pērkona dārdoņa skaņa, ko atskaņo četri timpāni.
Ceturtā daļa: Maršs uz ešelonu (Marche au supplice)
Daļa sākas ar timpānu dungošanu un ragu, kas sāk marša tēmu. Pēc tam čelli un kontrabasi sāk maršu pilnā formā, ko drīz vien pārņem vijoles. Īsi pirms nāvessoda izpildei izskan īss idée fixe atkārtojums klarnetes solo, tad cirvis nokrīt (skaļš akords) un viņa galva nokrīt grozā (viena nolauzta nots, kas pāriet no vijolēm, caur vijolēm, čellam un tad kontrabassiem).
Piektā daļa: Raganu sabata sapnis (Songe d'une nuit de sabbat)
Idée fixe tagad ir kļuvusi par "vulgāru deju melodiju", tā tiek spēlēta uz Es klarnetes. Ir daudz efektu, tostarp spoku col legno spēle stīgu skaņās, raganas katla burbuļošana, ko atskaņo pūšaminstrumenti. Kad deja sasniedz kulmināciju, mēs dzirdam Dies Irae (Sprieduma dienas) melodiju kopā ar Ronde du Sabbat (Sabata aplis), kas ir mežonīga fūga.
Harriet Smithson
1827. gadā Berliozs apmeklēja Šekspīra lugas "Hamlets" izrādi. To angļu valodā spēlēja teātra grupa no Anglijas. Berliozs iemīlējās īru aktrisē Harietā Smitsone, kas spēlēja Ofēlijas lomu, taču viņš viņu nesatikās, tikai redzēja viņu uz skatuves, taču sūtīja viņai daudz mīlas vēstuļu, bet viņa aizbrauca no Parīzes, tā arī nesatikdamās ar viņu. Pēc tam viņš uzrakstīja Fantastisko simfoniju. Šo simfoniju viņš rakstīja, lai aprakstītu savu mīlestību pret viņu un savu nelaimi, jo viņa par viņu neinteresējās. Kad divus gadus pēc simfonijas pirmatskaņojuma Harieta to noklausījās, viņa saprata, ka tā ir simfonija par viņu. Beigu beigās viņa satikās ar Berliozu, un 1833. gada 3. oktobrī viņi apprecējās. Vairākus gadus laulība bija laimīga, lai gan viņi nerunāja viens otra valodā. Tomēr pēc deviņiem gadiem viņi izšķīrās.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds ir Fantastika simfonijas oficiālais nosaukums?
A: Fantastiskās simfonijas oficiālais nosaukums ir Episode de la Vie d'un Artiste (Epizode mākslinieka dzīvē).
J: Ko nozīmē "Fantāzijas simfonija"?
A: Fantāzijas simfonija attiecas uz stāstu, ko apraksta mūzika.
J: Cik ilgi simfonija ilgst?
A: Simfonija ilgst aptuveni 45 minūtes.
J: Cik daļām ir simfonijā?
A: Simfonijā ir 5 daļas.
J: Ko Berliozs pats pierakstīja savam darbam?
A: Berliozs pierakstīja stāstu, ko mūzika apraksta, tāpat kā Bēthovens to bija izdarījis ar savu Sesto simfoniju.
J: Kas ir idée fixe mūzikas terminoloģijā?
A.: Idée fixe ir melodija, kas vienmēr tiek izmantota, lai raksturotu kādu konkrētu personu vai lietu skaņdarbā, un ko Vāgners būtu nosaucis par leitmotīvu.
J: Kad pirmo reizi tika atskaņota Fantastiskā simfonija?
A:Fantastiskā simfonija pirmo reizi tika atskaņota Parīzes konservatorijā 1830. gada decembrī.
Meklēt