Fantastiskā simfonija (Berliozs)

Izmantotie instrumenti

Simfoniju spēlē orķestris, kura sastāvā ir 2 flautas (2. dubultflautas piccolo), 2 obojas (2. dubultflautas cor anglais), 2 klarnetes (1. dubultflautas E-balss klarnete), 4 fagoti, 4 mežragi, 2 trompetes, 2 kornetes, 3 tromboni, 2 ofikleīdi (sākotnēji viens ofikleīds un viens serpentīns), 2 pāri timpānu, sitaminstrumenti, cimboli, basģitāra, C un G zvani, 2 arfas un stīgas.

Stāsts

Simfonija ir programmas mūzikas piemērs, jo tā apraksta kaut ko ārpus mūzikas. Šajā gadījumā tā apraksta stāstu. To ir rakstījis komponists:

Pirmā daļa: Kāds jauns mākslinieks bija dziļi iemīlējies meitene, kura viņu nemīlēja. Viņš jutās tik izmisīgi skumjš, ka mēģināja saindēties ar opiju. Viņš neuzņēma pietiekami daudz, lai viņu nogalinātu. Tas tikai lika viņam iemigt dziļā miegā. Šajā miegā viņš iztēlojās visdažādākās lietas. Viņa mīļotā nāca pie viņa sapnī. Viņa pārtop mūzikas tēmā (idée fixe), ko viņš vienkārši nevar aizmirst. Viņš iztēlojas viņas mīlestību un savas maigās jūtas pret viņu.

Otrā daļa: Viņš satiek viņu ballē. Visi dejo. Viņš atrod savu mīļoto pūlī.

Trešā daļa: Viņš dzird divus gani, kas viens otru sauc ar pīpi. Koki viegli šūpojas vējā. Jaunais mākslinieks sāk justies laimīgāks. Tad viņš atkal ierauga savu mīļoto. Viņš sāk uztraukties, ka viņa viņu vairs nevēlas. Atkal atskan ganu mūzika, bet spēlē tikai viens no ganiem. Saule riet. Tālu prom atskan pērkona negaiss.

Ceturtā daļa: Viņš sapņo, ka dusmu lēkmē ir nogalinājis savu mīļoto. Tagad viņu ved uz ešelonu, kur viņam tiks nocirsta galva. Kad viņu ved prom, tiek atskaņots maršs. Uz mirkli viņš atkal domā par savu mīļoto, tad cirvis krīt un viņam izpilda nāvessodu.

Piektā daļa: Mākslinieks ir raganu sabatā. Apkārt ir daudz spoku un briesmoņu, kas ieradušies skatīties, kā viņu apglabā. Viņa mīļotā ir dzirdama, bet viņas melodija tagad skan briesmīgi. Viņa ir atnākusi uz sabatu. Viņa pievienojas raganām, un tās dejo, kamēr skan bēru mūzika.

Pirmā daļa: Rêveries - Passions (Sapņi - kaislības)

Pirmā daļa ir ar lēnu ievadu. Vijoļspēlē dzirdamā melodija jau gandrīz atgādina idée fixe. Kad mūzika pāriet ātrajā daļā, idée fixe izskan pilnā formā. To spēlē vijoles un solo flauta. Ritms, ko zem tās spēlē zemākie stīgu instrumenti, ir ļoti satraukts. Daļas forma maz atgādina tradicionālo sonātes formu. Berliozu vairāk interesēja idée fixe, kas visu laiku vajā jauno mākslinieku.

Otrā daļa: Un bal (Bumba)

Balle (t. i., ballīte ar dejām) mūzikā ir atainota ar temperamentīgu valsi. Divas arfas to padara ļoti graciozu. Divas reizes valsi pārtrauc idée fixe.

Trešā daļa: Scēna laukos (Scène aux champs)

Divus gani, kas spēlē viens otram, atveido cor anglais (atrodas orķestrī) un oboja, kas tiek spēlēta ārpus skatuves, lai tā skanētu tālu. Pēc tam solo flautas un vijoļu skaņās izskan galvenā maigā lauku tēma. Daļas vidū atgriežas idée fixe. Daļas beigās skan tāla pērkona dārdoņa skaņa, ko atskaņo četri timpāni.

Ceturtā daļa: Maršs uz ešelonu (Marche au supplice)

Daļa sākas ar timpānu dungošanu un ragu, kas sāk marša tēmu. Pēc tam čelli un kontrabasi sāk maršu pilnā formā, ko drīz vien pārņem vijoles. Īsi pirms nāvessoda izpildei izskan īss idée fixe atkārtojums klarnetes solo, tad cirvis nokrīt (skaļš akords) un viņa galva nokrīt grozā (viena nolauzta nots, kas pāriet no vijolēm, caur vijolēm, čellam un tad kontrabassiem).

Piektā daļa: Raganu sabata sapnis (Songe d'une nuit de sabbat)

Idée fixe tagad ir kļuvusi par "vulgāru deju melodiju", tā tiek spēlēta uz Es klarnetes. Ir daudz efektu, tostarp spoku col legno spēle stīgu skaņās, raganas katla burbuļošana, ko atskaņo pūšaminstrumenti. Kad deja sasniedz kulmināciju, mēs dzirdam Dies Irae (Sprieduma dienas) melodiju kopā ar Ronde du Sabbat (Sabata aplis), kas ir mežonīga fūga.

Harriet Smithson

1827. gadā Berliozs apmeklēja Šekspīra lugas "Hamlets" izrādi. To angļu valodā spēlēja teātra grupa no Anglijas. Berliozs iemīlējās īru aktrisē Harietā Smitsone, kas spēlēja Ofēlijas lomu, taču viņš viņu nesatikās, tikai redzēja viņu uz skatuves, taču sūtīja viņai daudz mīlas vēstuļu, bet viņa aizbrauca no Parīzes, tā arī nesatikdamās ar viņu. Pēc tam viņš uzrakstīja Fantastisko simfoniju. Šo simfoniju viņš rakstīja, lai aprakstītu savu mīlestību pret viņu un savu nelaimi, jo viņa par viņu neinteresējās. Kad divus gadus pēc simfonijas pirmatskaņojuma Harieta to noklausījās, viņa saprata, ka tā ir simfonija par viņu. Beigu beigās viņa satikās ar Berliozu, un 1833. gada 3. oktobrī viņi apprecējās. Vairākus gadus laulība bija laimīga, lai gan viņi nerunāja viens otra valodā. Tomēr pēc deviņiem gadiem viņi izšķīrās.