Uzbūve un materiāli
- Forma: parasti apaļš disks ar uzpūstu centru (bell) un ārējo malu (rim), kas ir svarīga skaņas krāsojumam.
- Materiāli: bronza (piemēram, B20, B8), vara un citi sakausējumi — no tiem atkarīgs skaņas krāsu diapazons un izturība.
- Apdare: virsma var būt slīpēta, pulēta vai satraina (hammered) — katra apstrāde maina pārvadāmo trokšņa spektru.
- Montāža: daudziem šķīviem ir caurums vidū ar siksniņu, kā minēts iepriekš, bet lielākie tiek stiprināti uz statīviem vai pakarami.
Veidi un izmēri
Cimboli tiek ražoti ļoti dažādos veidos un izmēros — no maziem, augsti tonāliem šķīvjiem līdz lieliem, zemu rezonējošiem. Tipiski izmēri svārstās aptuveni no 10–25 cm (maziie, piemēram, crotales tipa vai rotaļu šķīvji) līdz 60 cm un vairāk orķestrālo vai rokmūzikas šķīvju gadījumā. Pastāv arī ķīniešu stila cimboli ar uz augšu vērstu malu (china), kuriem ir raksturīgs asāks, eksplozīvāks skanējums.
Spēles tehnikas
Pastāv divi galvenie spēles veidi:
- Pāra cimboli rokās: spēlētājs tur katrā rokā pa vienam šķīvītim, parasti aiz siksniņas, un sit tos viens pret otru. Skaņas var mainīt atkarībā no sitiena vietas (mala, centra belz) un spēka. Klusākai skaņai izmanto malu berzēšanu vai vieglus, kontrolētus pieskārienus; dramatiskai eksplozijai — strauju, spēcīgu sitienu, atļaujot šķīvjiem brīvi vibrēt, lai izveidotu ilgu sustain.
- Pakārts vai statīvā stingri piestiprināts cimbolis: šo versiju spēlē ar paliktni — nūjiņu, sitamo, stiepļu suku vai maliņu, radot dažādas tekstūras un ilgumu. Ar mīkstu rīkstu (mallet) iegūst biezāku, ziedošu skaņu; ar stieni — asāku skarņu uz sitiena.
Ir arī tehniskas nianses: „choke” (strauja apturēšana ar roku, lai saīsinātu skaņu), „swells” (palielināta dinamika, berot vai ripinot nūjiņu pa malām), tec. Roka pozīcija, leņķis un nūjiņas tips būtiski ietekmē skaņas raksturu.
Klasifikācija lietošanā
Cimboli tiek lietoti daudzās mūzikas žanros un ansambļos. Tos dzird orķestrī, džeza ansambļos, sitaminstrumentu grupās un maršu orķestros. Bungu komplektā bieži ir vismaz viens cimbolis — tas var būt kā crash cimbolis (stāvošs uz statīva) vai hi-hat (pāris mazāku cimboli, kas tiek darbināti ar pedāli). Parasti ritma grupās izmanto vairākus cimbolu tipus (ride, crash, splash, china), katram ar savu funkciju skaņas paletes veidošanā.
Skaņa un to kontroli
Skaņas raksturs ir atkarīgs no:
- materiāla un sakausējuma;
- diametra un biezuma — plānāki šķīvji parasti skan ātrāk un ar maigāku sustain, biezāki sniedz vairāk „ping” un ilgāku sustain;
- virsmas apstrādes un āmurošanas;
- sitiena vietas (belz, vidus, mala) un sitējamā priekšmeta veida.
Tamborēšana ar auklu, triecieni ar mīkstiem malletiem vai suku attīsta ļoti dažādas skaņas krāsas. Arī spēlētāja tehnika — delikāta pieskāriena vai pilna sitiena izvēle — rada plašu dinamiku un timbrālo spektru.
Aprūpe un uzturēšana
- Regulāri notīriet cimbolus ar sausu vai nedaudz mitru mikrošķiedras lupatu — izvairieties no skarbiem ķīmiskiem tīrīšanas līdzekļiem, kas var mainīt apdari vai virsmas aizsardzību.
- Uzglabājiet atsevišķi, ar mīkstu polsterējumu starp šķīvjiem, lai novērstu skrāpējumus un bojājumus.
- Uzmanieties no mikroplaisām un plaisām pie malas vai belza — tās var paplašināties; bojājumus labāk novērtē pieredzējis meistars.
Kā izvēlēties cimboli
Izvēle atkarīga no mūzikas stila un vēlamā skanējuma: džeza sitēji parasti izvēlas vieglākus, ātrāk skanošus šķīvjus ar lielu artikulāciju; roka un popa mūzikā biežāk lieto biezākus, spēcīgākus crash un ride cimbolus. Izvēloties, ieteicams pamēģināt dažādus modeļus un klausīties, kā tie reaģē uz jūsu sitiena tehniku.
Apkopojot — cimboli ir daudzveidīgs, tehniski interesants un būtisks sitamo instrumentu grupas elements, kas piešķir mūzikai krāsu, dinamiku un tekstūru.
