Sonātes forma
Sonātes forma ir veids, kā organizēt skaņdarbu. Tā ir izmantota vairākos skaņdarbos kopš klasicisma perioda (sākot no 18. gadsimta vidus). Mūzikas skaņdarbu klausīšanās sonātes formā palīdzēs to pilnībā izprast, un ir noderīgi kaut ko zināt par dažādām tonalitātēm.
Sonātes formu izmanto ne tikai sonātās. Tā var būt arī simfoniju, koncertu, uvertīru uvertīru u.c. daļu forma.
Baroka laikmetā tādi komponisti kā Bahs un Hendelis rakstīja skaņdarbus ar dejas daļām, piemēram, menuetus. Tie bija "binārajā formā". Tas nozīmē, ka bija divas daļas. Abas daļas bieži vien bija vienāda garuma, un tās atdalīja dubulta takta līnija, kas nozīmēja, ka katra daļa atkārtojās. Mūzika visu laiku nebija vienā un tajā pašā tonalitātē. Pirmā sekcija varēja modulēt (mainīt toņkārtas), un tad otrā sekcija pakāpeniski modulējās atpakaļ, lai noslēgumā tā skanētu pabeigta.
Domeniko Skarlatī (Domenico Scarlatti) rakstīja sonātes klavesīnam arī divbalsīgā formā, taču garas un sarežģītākas. Pirmā daļa sākās ar tēmu galvenajā tonalitātē, bet pēc tam modulējās uz citu tonalitāti, lai radītu kontrastu. Otrā daļa varētu būt garāka par pirmo sekunžu, sākot ar modulāciju uz attālākām tonalitātēm, bet pēc tam nonākot atpakaļ, lai atkārtotu galveno tēmu. Šāds skaņdarbs ir sonātes formas sākums.
Haidns, Mocarts un Bēthovens attīstīja sonātes formas ideju. Sonātes formas daļā ir trīs daļas: "ekspozīcija", "attīstība" un "rekapitācija".
- Ekspozīcijā mēs dzirdam visu galveno materiālu: pirmo melodiju vai melodiju grupu galvenajā tonalitātē, tad kontrastējošu melodiju vai melodijas radniecīgā tonalitātē (parasti "dominantē", t. i., tonalitātē, kas atrodas uz galvenās tonalitātes skalas piektās nots, vai relatīvajā minorā). Vai arī, ja pirmā daļa ir moll tonalitātē, bieži var dzirdēt otro tēmu vai tēmas relatīvajā mažorā.
- Attīstības daļā mūzika tiek attīstīta, pārejot uz vairākām dažādām tonalitātēm. Mūzika šeit ir nestabila. Jūtama spriedze. Klausītājs vēlas atgriezties galvenajā tonalitātē.
- Rekapitālajā daļā ekspozīcija tiek atkārtota, bet beigās tā mainās, lai noslēgtos galvenajā tonalitātē. Rodas sajūta, ka spriedze ir zudusi, un klausītājs jūtas laimīgs.
Šādu skaņdarba veidošanas veidu izmantoja gandrīz visi komponisti no 18. gadsimta vidus līdz pat 20. gadsimtam. Tas dod iespēju radīt ļoti dramatisku skaņdarbu. Protams, dažkārt komponisti to izmanto atšķirīgi. Bieži vien attīstības sajūta ir jūtama visa skaņdarba laikā, ne tikai tā sauktajā "attīstības daļā". Bēthovena Piektās simfonijas pirmajā daļā visu laiku tiek attīstīta sākumā dzirdētā slavenā ideja - pirmās četras notis (īss-īss-īss-ilgts). Arī pārējās trīs daļas turpina attīstīt šo ideju.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir sonātes forma?
A: Sonātes forma ir mūzikas skaņdarba organizēšanas veids, ko izmanto jau kopš klasicisma laikmeta. To var izmantot simfoniju, koncertu, uvertīru un citu skaņdarbu daļām.
J: Kā komponisti izmantoja bināro formu baroka laikā?
A: Baroka periodā tādi komponisti kā Bahs un Hendelis rakstīja skaņdarbus ar dejas daļām, piemēram, menuetus, izmantojot "bināro formu". Tas nozīmēja, ka bija divas daļas, kas bieži vien bija vienāda garuma un atdalītas ar dubultu takta līniju. Mūzika nepalika vienā tonalitātē, bet modulējās (mainīja tonalitāti) starp katru sekciju, bet pēc tam atkal beidzās galvenajā tonalitātē.
J: Kas izstrādāja sonātes formu?
A: Haidns, Mocarts un Bēthovens tālāk attīstīja sonātes formu. Sonātes formas daļā ir trīs daļas, ko sauc par "ekspozīciju", "attīstību" un "rekapitulaciju".
J: Kas notiek ekspozīcijas laikā?
A: Ekspozīcijas laikā mēs dzirdam visu galveno materiālu - parasti vienu vai vairākas tēmas - vispirms galvenajā tonalitātē, tad kontrastējošas melodijas vai melodijas radniecīgā tonalitātē (parasti dominante vai relatīvais moll).
J: Kas notiek attīstīšanas laikā?
A: Izvērsuma laikā mūzika tiek attīstīta tālāk, pāriet vairākās dažādās tonalitātēs, lai radītu spriedzi, pirms rekapitulacijas laikā atgriezties galvenajā tonalitātē.
J: Kā Bēthovena Piektajā simfonijā sonātes forma tiek izmantota citādi?
A: Bēthovena Piektā simfonija visu laiku attīsta savu slaveno četru notu motīvu, nevis izmanto to tikai attīstības daļā, kā tas ir citos skaņdarbos. Arī pārējās trīs daļas turpina attīstīt šo ideju visā to darbības laikā.
