Sonātes forma: definīcija, struktūra un vēsture klasicisma mūzikā

Sonātes forma ir muzikālās kompozīcijas princips, kas nosaka, kā organizēt tematisko materiālu un harmonisko attīstību vienā daļā. Tā kļuva par dominējošo struktūru kopš klasicisma perioda (sākot no 18. gadsimta vidus) un joprojām palīdz klausītājam saprast, kā attīstās idejas un spriedze skaņdarbā. Ievērojami ir tas, ka sonātes forma nav atkarīga tikai no konkrēta instrumenta vai žanra — to lieto sonātās, bet arī kā daļu no simfoniju, koncertu, kā arī uvertīru uvertīru u.c. daļām.

Vēsturisks konteksts: no baroka binārās formas līdz klasicisma sonātei

Baroka laikmetā komponisti, piemēram, Bahs un Hendelis, bieži rakstīja deju daļas (piem., menuetus) “binārajā formā”. Tas nozīmē divas daļas, katra parasti vienāda garuma, atdalītas ar dubultu takta līniju, un abas daļas bieži tika atkārtotas. Šajā formā mūzika var modulēt: pirmā sekcija var pāriet uz blakus tonalitāti, bet otrā sekcija modulē atpakaļ, lai radītu noslēguma sajūtu.

Domeniko Skarlatī (Domenico Scarlatti) turpināja tastatūras tradīciju, rakstot klavesīna sonātes, kas bija divbalsīgas, taču tehniski un izteiksmes ziņā sarežģītākas. Parasti pirmā daļa sākas galvenajā tonalitātē, tad modulē uz kontrastējošu tonalitāti; otrā daļa attīstās un galu galā atgriežas, lai atkārtotu vai pārveidotu galveno tēmu. Šie darbi bieži tiek uzskatīti par sonātes formas priekštecēm.

Klasicisma sonātes forma: pamatstruktūra

Klasicisma periodā sonātes forma kristalizējās kā trīs galvenās daļas: ekspozīcija, attīstība un rekapitācija. Šo shēmu izmantoja Haidns, Mocarts un Bēthovens, un tā deva iespēju radīt skaidru tematisku kontrastu, harmoniķu spriedzi un apmierinošu risinājumu.

• Ekspozīcijā mēs dzirdam galveno materiālu: pirmo tēmu (parasti galvenajā tonalitātē), pēc tam pāreju vai "tiltu" (transition), kas modulē uz kontrastējošu tonalitāti, kur skan otrā tēma (sekundārā tēma). Bieži vien ekspozīcijā seko arī noslēguma (closing) tēma, kas nostiprina jauno tonalitāti. Tradicionāli ekspozīcija tiek atkārtota (eksponenču atkārtojums), kas klausītājam dod iespēju labāk iegaumēt tēmas.
• Attīstības daļā temati tiek fragmentēti, kombinēti un pārbīdīti caur dažādām tonalitātēm. Šeit rodas harmoniska un motiviska nestabilitāte — komponists izmanto sekvences, inversijas, modulācijas un kontrapunktiskas tehnikas, lai palielinātu spriedzi un interesi.
• Rekapitācijā ekspozīcijas materiāls parādās atkal, taču viss tiek pielāgots galvenajai tonalitātei (t. i., otrā tēma parasti skan tonikā, nevis dominantē). Tas rada risinājumu un nostiprina sajūtu, ka mūzika atgriezusies "mājās". Bieži seko koda (coda), kas papildina vai paplašina beigas, sniedzot pilnīgu noslēgumu.

Sīkāks skaidrojums: elementi un termini

- Tilta/transition: ekspozīcijas daļa, kas palīdz modulēt no pirmās uz otrā tēmu. Tā bieži satur sekvences un pārejas motīvus.
- Sekundārā tēma: kontrastējoša ideja, bieži melodiskāka vai ritmiski atšķirīga, parādās citā, “kontrastējošā” tonalitātē (piem., dominantē vai relatīvajā mažorā, ja darbs ir moll).
- Koda: rekapitācijas turpinājums vai paplašinājums, kas var sniegt papildu dramatisku beigu punktu.
- Atkārījumi: ekspozīcijas atkārījums bija ierasta prakse; daudzi izpildītāji arī atzīmē, ka rekapitācijas adaptācija un koda garums var ietekmēt formai raksturīgo ietekmi.

Varianti un paplašinājumi

Komponisti bieži manipulē ar sonātes formu, radot daudzveidīgas versijas:

• Monotematiskā sonāte — gan pirmā, gan otrā tēma ir cēlušās no viena tematiskā materiāla (piem., daļa no Mozarta vai Bēthovena opusiem).
• Koncertanta sonāte/koncerta forma — koncertos bieži tiek lietota modificēta sonātes forma ar dubulto ekspozīciju: orkestris sāk un iepazīstina tematus, pēc tam solo instruments atkārto vai paplašina materiālu.
• Sonāte kā cikla daļa — daudzsadaļīgās formās parasti pirmais movements ir sonātes formā, otrais ir lēns kontrasts, trešais — menuets vai scherzo, un fināls var būt rondo, sonātes forma vai to kombinācija (sonāta-rondo).

Vēsturiskā attīstība pēc klasicisma

Saskaņā ar romantismu komponisti paplašināja sonātes formu: ilgāki attīstības posmi, brīvākas modulācijas, bagātīgākas harmonijas un tēmu ciklisks lietojums (tematiskā materiāla saikne starp vairākām daļām). Bēthovens jau izmantoja tematisku attīstību visā simfonijā — kā piemēru var minēt viņa Piektās simfonijas slaveno pirmo tēmu (īss-īss-īss-ilgts), kas caurstrāvo visu pirmo daļu un atpazīstami parādās arī citās daļās.

19. gadsimtā — Liszts, Šūmans, Brahms un citi — sonātes formu interpretēja plašāk, reizēm izstiepdami vai sapludinot daļas. 20. gadsimtā daļa komponistu saglabāja sonātes principus, bet daļa to dekonstruēja, pārejot uz atonālām vai eksperimentālām pieejām; tomēr forma kā strukturāls ramis bieži kalpo kā atskaites punkts pat modernā mūzikā.

Piemēri un praktiskas piezīmes klausītājam

Labāk saprast sonātes formu var, klausoties konkrētus darbus un piesaistot uzmanību tematiskajiem kontrastiem, modulācijām un atgriešanās momentiem. Daži ieteicami darbi, kuri parāda dažādas sonātes formas iespējas:

• Haidna: simfonijas un klavierdarbi — skaidras formālās struktūras un tēmu pārvietojumi.
• Mocarts: klavier- un kamermūzikas sonātes — elegants melodiskums un skaidra ekspozīcija/rekapitācija attiecība.
• Bēthovens: sonātes un simfonijas — dramaturģija, tematiska attīstība un izvērstas kodas (piem., Pirmā daļa no Piektās simfonijas kā piemērs tematiska attīstībai).

Kopsavilkums

Sonātes forma ir elastīgs, strukturēts veids, kā izveidot muzikālu spriedzi un risinājumu. Tā radās no baroka binārajām tradīcijām un sasniedza savu klasisko izteiksmi klasicisma laikā, bet turpināja attīstīties cauri romantismam līdz mūsdienām. Saprotot ekspozīciju, attīstību un rekapitāciju, klausītājs vieglāk seko composīcijas iekšējai loģikai un var izbaudīt gan harmonisko kustību, gan motīvisko transformāciju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir sonātes forma?

J: Kā komponisti izmantoja bināro formu baroka laikā?

J: Kas izstrādāja sonātes formu?

J: Kas notiek ekspozīcijas laikā?

J: Kas notiek attīstīšanas laikā?

J: Kā Bēthovena Piektajā simfonijā sonātes forma tiek izmantota citādi?

Meklēt pēc burta