Menuets ir deja, kas bija populāra 18. un 19. gadsimtā Francijā. To dejoja aristokrātija, īpaši karaļa Luija XIV galmā. Menuets radās agrīnajā barokā kā izsmalcināta, pieticīga galma deja, kas izcēlās ar elegantu pozu un precīzām soļu figūrām; vēlāk tas kļuva par nozīmīgu elementu arī instrumentālajā mūzikā un teātrī.
Vēsture un sociālais konteksts
Menueta izcelsme saistīta ar francūžu galma kultūru 17. gadsimtā, un to vispirms popularizēja kārtīgas uzvedības normas un ceremonijas. Tā bija deju forma, kas atbilstēja aristokrātiskajai gaumei — mierīga, uzsvērti pieklājīga un ritmiski regulāra. Ar laiku menuets izplatījās visā Eiropā un tika adaptēts dažādās nacionālajās manierēs.
Dejas raksturojums
Menuets parasti tiek dejots 3/4 laika mērā (trīs sitieni takts ietvaros), ar mērenu vai lēnu tempu. Dejas soļi balstās uz trīssoļu ritmu — soļu kombinācijas, divu vai vairāk pāru izpildījumā, uzsver eleganci, ritmisku precizitāti un pāru sinhronitāti. Galma etiķetes dēļ menuets bieži bija rituāls, ko izmantoja sveicieniem, prezidēšanai pie galda unoficiālām ceremonijām.
Mūzikas forma un struktūra
Menueta mūzika parasti raksturojas ar divdaļīgu (bināru) formu, kur katra daļa bieži tiek atkārtota: |: A :| |: B :|. Kad menuets tiek iekļauts instrumentālā skaņdarbā, tam bieži seko kontrastējoša daļa — trio, kas tradicionāli bija spēlēta ar trim instrumentiem, tāpēc ieguva šo nosaukumu. Praktiska izpildījuma formāts parasti ir: Menuet I (ar atkārtojumiem) — Menuet II / Trio (ar atkārtojumiem) — Menuet I (atkārtoti, parasti bez atkārtojumiem). Šo formu izmantoja gan baroka svītās, gan vēlāk arī simfonijas un sonātes.
Komponisti un attīstība
Komponistiem menueta mūzika patika un tos bieži rakstīja kā neatkarīgus taustiņinstrumentu vai kamermūzikas skaņdarbus. Tādi baroka meistari kā Bahs un Hendelis iekļāva menuetus savās svītās. Lulī tos sāka lietot operu prizmas — bieži pa pāriem: Minuets I, Menuets II (trio), pēc tam atkārtots Minuets I.
Klasicisma periodā menuets un trio tika plaši izmantoti arī simfonijās un sonātēs, parasti veidojot četru daļu skaņdarba trešo daļu. Haidns, Mocarts un Bēthovens rakstīja menuetus un trio, pielāgojot tiem gan galma smalkumu, gan instrumentālās iespējas. Ar laiku menuets kļuva ātrāks un izteiksmīgāks; šī transformācija 19. gadsimtā deva pamatu tā aizstāšanai ar scherzos — asāku, dinamiskāku trešās daļas raksturu, ko īpaši izmantoja Bēthovens un vēlākie romantiskie komponisti. Līdz ar to, 19. gadsimtā, kad sabiedriskās dejas ietekmēja valsis un citas jaunas deju formas, pieklājīgais menuets pakāpeniski izgāja no modes kā plaši dejots sabiedriskais žanrs.
Mūsdienu mantojums
Menueta mūzika palikusi populāra koncertos, mācību repertuāros un pētniecībā — daudzas minueta daļas no baroka un klasicisma perioda tiek regulāri atskaņotas un mācītas. Tā arī ietekmējusi vēlākās deju un instrumentālās formas, kā arī saglabājusies kā kulturāls simbols galma kultūras un klasicisma estētikas izpratnē.