Luijs XIV

Agrīnā dzīve un valdīšana

Luija vecāki bija Luijs XIII un Anna Austrijas. Viņš bija negaidīts bērns karalim Ludviķim XIII un Annai Austrijas, kuriem 22 gadus ilgajā laulībā nebija bērnu. Viņu kristīja ar vārdu Louis Dieudonné (burtiski "Dieva dāvana"). 1643. gadā, pirms viņam apritēja pieci gadi, nomira viņa tēvs, un Luijs mantoja Francijas troni. Tā kā Luijs XIV bija pārāk jauns, lai valdītu, viņa māte pārvaldīja Franciju kopā ar kardinālu Mazarīnu, itāļu finansistu, kurš bija Luija XIII galvenais ministrs. Mazarīns bija vadījis valsti Trīsdesmitgadu kara (1618-1648) vēlākajos posmos. Šajā karā Francija cīnījās pret Habsburgu dinastiju, kas pārvaldīja Spāniju, par militāro pārākumu Eiropā.

Luiss kā bērns

Absolūts monarhs

Pēc Mazarīna nāves 1661. gadā Luijs paziņoja, ka viņš valdīs Francijā bez galvenā ministra, ko nebija darījis neviens Francijas karalis. Viņš plānoja valdīt kā absolūts monarhs, uzskatot, ka viņa kā karaļa vara nāk no Dieva un ka viņš ir atbildīgs tikai Dieva priekšā. Viņa pienākums bija valdīt savas tautas labā. Lai gan Luijs uzņēmās atbildību par lēmumu pieņemšanu, viņš saprata, ka viņam jāvalda savas karalistes likumu un paražu ierobežojumu ietvaros. Ludviks plaši apspriedās ar saviem augstmaņiem un ministriem, un viņš katru nedēļu tikās ar savas augstākās padomes locekļiem. Viņš izveidoja neoficiālu kabinetu, kuru galu galā vadīja galvenais finanšu ministrs Žans Batists Kolbērs.

Tomēr absolūtās monarhijas sistēma uzsvēra karaļa lomu, un neviens monarhs nebija veiksmīgāks monarhijas tēla veidotājs par Luiju XIV. Viņš par savu emblēmu izvēlējās sauli un saistīja sevi ar tās starojošo tēlu.

 

Versaļas celtniecība

Kopš 1661. gada karalis Luijs XIV pārveidoja pieticīgo medību namiņu par spožu pili. Versaļas pils celtniecībā strādāja vairāk nekā 30 000 vīru, un šis projekts gadu desmitiem iztukšoja karaļa kasi. Izdevumi ietvēra ne tikai būvniecību, bet arī upju novirzīšanu, saldūdens iepludināšanu un tūkstošiem apelsīnu koku stādīšanu, lai maskētu notekūdeņu smaku, ko nevarēja pienācīgi novadīt. 1682. gada maijā Luijs pārcēla Francijas galvaspilsētu uz Versaļu, 12 jūdzes no Parīzes. Tas bija Ludviķa XIV motīvs, lai atturētu sevi un savus augstmaņus no Parīzes politiskajām intrigām. Tā kļuva par viņa absolūtās monarhijas simbolu.

Versaļas pils

Francijas varas paplašināšanās Eiropā

Lai gan Luijs sapņoja par Spānijas mantojumu saviem mantiniekiem, viņa militārās politikas mērķis nebija paplašināt Francijas teritoriju. Savus pirmos karus viņš izcīnīja aizsardzības nolūkos - lai nodrošinātu Francijas ziemeļu robežu un izspiestu spāņus no stratēģiski svarīgām pilsētām.

Ludvigs cīnījās Devolūcijas karā (1667-1668), lai pēc sievas tēva Filipa IV nāves aizstāvētu savas tiesības uz daļu Spānijas īpašumu. Luijs pieprasīja Spānijas Nīderlandi kāzu dāvanas vietā, ko Filips IV nekad nebija samaksājis.

Francijas agresija Spānijas Nīderlandē pasliktināja attiecības starp Franciju un Nīderlandi. Holandieši jau vairākas paaudzes bija cīnījušies pret spāņiem, lai pasargātu savu valsti no iebrukuma. Viņi negrasījās ļaut frančiem radīt tādus pašus draudus, okupējot teritorijas pie savas robežas. Rezultātā no 1672. līdz 1678. gadam Nīderlandē sākās karš, kura laikā Luijs vēlreiz demonstrēja Francijas varenības efektivitāti. Vērienīgā kampaņā Ludviķim gandrīz izdevās iekarot Holandi. Lai sevi pasargātu, holandieši atvēra dambjus, appludināja laukus un Amsterdamu pārvērta par īstu salu. Luija karaspēks nevarēja virzīties tālāk, un viņi sāka sarunas par pamieru. Tomēr karš atsākās, kad Spānija un Austrija sabiedrojās ar Holandi, un 1670. gadā Luijs parakstīja līgumu ar Angliju, lai saglabātu angļu flotes neitralitāti. Neviena no pusēm nespēja izcīnīt izšķirošu uzvaru, un abas cieta no finansiāla izsīkuma, kas galu galā noveda pie līguma par kara izbeigšanu.

Vēlāka valdīšana

Luijs atcēla vai izbeidza Nantes līgumu. Šajā līgumā bija noteikts, ka Francijā būs reliģijas brīvība. Tas nozīmē, ka ikviens Francijā varēja pielūgt Dievu tā, kā viņš vēlas. Kad Luijs atcēla Nantes līgumu, viņš noteica, ka visiem Francijas iedzīvotājiem jābūt katoļiem. Šī iemesla dēļ 50 tūkstoši protestantu strādnieku pameta Franciju un devās uz Ameriku, Angliju un Vāciju.

Kamēr valdīja Luijs, Francija kļuva par spēcīgāko valsti visā Eiropā, un daudzas citas valstis kopēja franču ģērbšanās un domāšanas veidu. Viņš arī mudināja cilvēkus iepazīt Kanādu un ļoti centās padarīt Franciju lielāku. Luijs iztērēja daudz naudas kariem, un viņa dēļ Francija nonāca lielos parādos.

Luijs XIV 1685. gadā, kad viņš atcēla Nantes Ediktu.

Samazināt

Līdz 1680. gadu vidum Saules karalis zaudēja savu spožumu. Mazarēns bija iemācījis viņu cītīgi strādāt, un Luijs visu mūžu ievēroja smagu darba grafiku, pārcieta vairākas nelielas slimības un neklausīja ārstu padomus. Galu galā rokas lūzums pārtrauca viņa enerģisko izjādes gaitas ar zirgiem, un podagra izbeidza viņa garās pastaigas pa Versaļu. Viņu ratiņos nogādāja uz troņa zāli vai aiznesa līdz viņa karietei. 1683. gadā viņa pirmā sieva nomira, un Luijs slepeni apprecējās ar savu ilggadējo mīļāko, Fransuāzu d'Obiņē, marķīzi de Mintenon. 1711. gadā viņš pārdzīvoja traģēdiju, kad nomira viņa vecākais dēls, bet nākamajā gadā - viņa vecākais mazdēls. Tāpēc karaļa pēctecis bija viņa mazais piecus gadus vecais mazmazdēls Luijs Anžu hercogs, kurš pēc sava vecvectēva nāves 1715. gadā kļuva par Francijas karali Luiju XV.

Francijas karaļi pēc Luija XIV uzlika daudz nodokļu nabadzīgajiem iedzīvotājiem, lai mēģinātu atmaksāt parādu. Tas daļēji noveda pie Franču revolūcijas.

Mantojums

Pasaulē, kurā teritorija, vara un bagātība bija vissvarīgākie, Luijs XIV tika atzīts par izcilu karali. Viņš pārvērta Franciju par dominējošo valsti Eiropā, paplašināja tās robežas un atstāja saviem mantiniekiem drošu īpašumu. Savas varas virsotni Ludvigs sasniedza 1670. gados, un nākamos četrus gadu desmitus viņš aizsargāja sasniegto, saskaroties ar Eiropu, kas bija vienota pret viņu. Turklāt galu galā viņš īstenoja savu sapni redzēt Burbonu dzimtas pārstāvi Spānijas tronī. Luija valdīšanas laikā Francija nostiprināja arī savu koloniālo īpašumu pārvaldi un tirdzniecību, kļūstot par pasaules lielvaru. Iekšpolitikas jomā Luijs nostiprināja centrālās valdības kontroli pār dažādiem Francijas reģioniem, iekļaujot teritoriālos ieguvumus vienotā valstī. No otras puses, viņš izraisīja pretrunas, atjaunojot katoļu reliģisko vienotību, atceļot Nantes Ediktu un apspiežot protestantismu. Diemžēl daudzas Luija politikas - gan iekšpolitiskās, gan ārpolitiskās - radīja lielas grūtības vienkāršajiem iedzīvotājiem, no kuriem daudzi cieta badu, bēga no dzimtenes vai dzīvoja bailēs no vajāšanām. Galu galā Luijs XIV vēlējās atnest Francijai un savai dinastijai slavu, un viņš nomira, ticēdams, ka tas viņam ir izdevies.

Bērni ar karalieni Mariju Terēzi

1. Luijs Francijas, Francijas daufīns (1661. gada 1. novembris - 1711. gada 14. aprīlis) Francijas daufīns bija precējies ar Mariju Annu Viktoriju Bavārijas, un viņiem bija bērni. Vēlāk slepeni apprecējās ar Mariju Emīliju de Žolī.
2. Anna Elizabete Francijas (Anne Élisabeth of France, 1662. gada 18. novembrī - 1662. gada 30. decembrī) nomira bērnībā.
3. Marija Anna Francijas (1664. gada 16. novembrī - 1664. gada 26. decembrī) nomira bērnībā jeb Moreta melnā mūķene.
4. Francijas Marija Terēze (1667. gada 2. janvāris - 1672. gada 1. marts), pazīstama kā "Madame Royale", bet nomira bērnībā.
5. Francijas Filips Šarls (1668. gada 5. augusts - 1671. gada 10. jūlijs), Anžū hercogs, nomira bērnībā.
6. Francijas hercogs Luijs Fransuā (1672. gada 14. jūnijs - 1672. gada 4. novembris), Anžū hercogs, nomira bērnībā.

Bērni ar Madame de Montespan

1. Luīze Fransuāza de Burbona (1669-1672) nomira jauna.
2. Luijs Augusts de Burbons, Menas hercogs (1670. gada 31. marts - 173. gada 14. maijs) bija precējies ar Luīzi Benediktu de Burbonu, un viņiem bija bērni.
3. Luijs Sezārs de Burbons, Veksīnas grāfs (1672. gada 20. jūnijs - 1683. gada 10. janvāris) nomira bērnībā.
4. Luīze Fransuāza de Burbona, Mademoiselle de Nantes (1673. gada 1. jūnijs - 1743. gada 16. jūnijs) bija precējusies ar Luiju de Burbonu, Burbonas hercogu, Kondē princesi, un viņai bija bērni.
5. Luīze Marija Anna de Burbona, Mademoiselle de Tours 1674. gada 18. novembrī - 1681. gada 15. septembrī) nomira jauna.
6. Fransuāza Marija de Burbona, Blūzīte (Françoise Marie de Bourbon, Mademoiselle de Blois, 1677. gada 4. maijs - 1749. gada 1. februāris) bija precējusies ar Orleāna hercogu Filipu d'Orleāna, Francijas reģentu, un viņai bija bērni.
7. Luijs Aleksandrs de Burbons, Tulūzas grāfs (1678. gada 6. jūnijs - 1737. gada 1. decembris) bija precējies ar Mariju Viktuāru de Noailu, un viņiem bija bērni.

 

 

Saistītās lapas

• Francijas monarhu saraksts
• Vīrietis ar dzelzs masku