Valdīja no Franku karalistes pirmsākumiem 486. gadā līdz 1870. gadam. Lielāko daļu savas vēstures Franciju pārvaldīja karaļi. Četri Karolingu monarhi bija arī Romas imperatori; viens no pazīstamākajiem no tiem — Karalis Karlemagns — tika kronēts par Romas imperatoru 800. gadā. 19. gadsimtā par Francijas imperatoriem kļuva arī Bonapartes.

Šajā rakstā ir uzskaitīti visi valdnieki, kuriem ir bijis tituls "franku karalis", "Francijas karalis", "franču karalis" vai "franču imperators".

Titulu un nosaukumu izmaiņas

Vēsturiskā terminoloģija mainījās pakāpeniski. Sākotnēji dominēja tituls rex Francorum — "franku karalis", ko lietoja, lai uzsvērtu valdnieka attiecības ar franku tautu. Titula "franku karalis" lietošana turpinājās līdz Filipa II valdīšanas laikam, pēc tam parādījās arī nozīmīgāks uzsvars uz ģeogrāfisko vienību — Franciju.

Īsajā periodā, kad spēkā bija 1791. gada Francijas konstitūcija (1791–1792), monarhs tika saukts par «Franču karali» (franču valodā roi des Français) — tas atspoguļoja konstitucionālās monarhijas ideju, ka vara pieder tautai. Pēc 1830. gada jūlija revolūcijas šis stils ("Franču karalis") atkal tika lietots Lībērālā monarhijā (Luī Filips kā Roi des Français 1830–1848).

Galvenās dinastijas un pārvaldnieki

  • Merovingi (aptuveni 5.–8. gs.) — franku valdnieku dzimta, kuras slavenākais pārstāvis ir Hludoviks I (Kloudvigs), kurš 486. gadā sakāva Galo-romiešu valdnieku Syagriju un nostiprināja varu reģionā.
  • Karolingi (8.–10. gs.) — dinastija, kas nomainīja Merovingus; tās spožākais valdnieks ir Karlemagns (Karlis Lielais), kronēts par Romas imperatoru 800. gadā. Daži Karolingu valdnieki ieguva arī imperatora titulu Romas tradīcijā.
  • Kapetieši (no 987. gada) — sākot ar Hjugu Kapetu (Hugues Capet), šī dzimta nodrošināja relatīvi stabilu pārvaldību Francijā un tās atvasinājumi (Valuā, Burboni u.c.) valdīja vairākus gadsimtus.
  • Valuā (Valois) (14.–16. gs.) — kapetiešu atzars, pievarēšanas laikos un simtgades kara periodos nozīmīga dinastija.
  • Burboni (Bourbon) (no 1589.) — dinastija, kas pēc relīģiskajām kariem apvienoja valsti; Burboni tika gāzti 1792. gadā, bet atgriezās restaurācijā 1814./1815. un valdīja līdz 1830. gadam.
  • Orléans (Luī Filips) — Orleānas līnija valdīja Juliārajā monarhijā (1830–1848), kad valsts galva lietoja titulu "Franču karalis".
  • Bonapartes — divas impērijas: Pirmā Francijas impērija (1804–1815), ko izveidoja un vadīja Napoleons I.; un Otrā Francijas impērija (1852–1870), ko izveidoja un vadīja Napoleons III, kurš bija Napoleona I brāļadēls.

Impērijas, republika un beigu pāreja (19. gs.)

Revolūcijas, kara un politisko pārmaiņu rezultātā Francijā ritēja dažādas režīmu formas: monarhija, konstitucionālā monarhija, republika, konsulāts un impērija. Pēc 1792. gada Francija kļuva par Republiku, vēlāk — pēc Napoleona Bonaparta nākšanas pie varas — par Konsulātu un galu galā Pirmo impēriju (1804–1815). Pēc Napoleona krišanas sekoja restaurācija un atkal monarhija, līdz 1848. gada revolūcija nesa jaunu republiku un vēlāk — 1852. gadā — Otrā impērija.

Otrā impērija sabruka 1870. gadā Francijas sakāves rezultātā Prūsijas vadītajā karā; pēc tam tika izveidota Trešā republika. Vēlāk 20. gadsimtā radās Ceturtā republika (1946–1958), bet kopš 1958. gada pastāv Piektā republika.

Kopsavilkums

  • Laikposms, ko parasti aptver šis pārskats, ir 486–1870.
  • Valdījušas vairākas lielas dinastijas: Merovingi, Karolingi, Kapetieši (ar atzariem), Burboni, Orleāns un Bonaparte.
  • Tituli mainījās atkarībā no politiskā režīma — no "franku karaļa" līdz "Francijas karalim" un īslaicīgi uz "Franču karali" periodos, kad uzsvēra tautas suverenitāti.
  • Francijas vēsturē paralēli karalistei eksistēja arī divas impērijas (Napoleona valdīšanas laikā), un pēc 1870. gada sekmīgi nostiprinājās republikas formas.