Franki — rietumģermāņu cilšu konfederācija un Franku karaliste

Franki — no rietumģermāņu konfederācijas līdz Franku karalistei: Klovisa kristietība, Reinas iebrukumi un Eiropas viduslaiku saknes.

Franki jeb franki bija viena no vairākām rietumģermāņu cilšu federācijām, kas laika gaitā pārtapa par vienu no nozīmīgākajām viduslaiku Eiropas politiskajām formācijām. Tā izveidojās no vairākām ģermāņu ciltīm, tostarp Salians, Sicambri, Chamavi, Tencteri, Chattuarii, Bructeri, Usipetes, Ampsivarii un Chatti. Lielākā daļa no tām tradicionāli dzīvoja Reinas ziemeļu robežas tuvumā un tās teritorijas iedzīvotāju starpā franku identitāte radās kā konfederācijas un savstarpēju sasaistes rezultāts.

Izcelsme un agrīnā vēsture

Mūsdienu zinātnieki, kas pēta migrācijas periodu, ir vienisprātis, ka franku konfederācija sāka veidoties 3. gadsimta sākumā. Reģions mūsdienu Nīderlandes ziemeļaustrumos — uz ziemeļiem no kādreizējās romiešu robežas — joprojām nes nosaukumu Salland, and, iespējams, šo nosaukumu tas ir ieguvis no sāliešiem, kas sastādīja franku jūras laupītāju kodolu. Arheoloģiskie materiāli un avoti rāda gan ietekmi no Romas kultūras, gan skaidras vietējās ģermāņu tradīcijas saglabāšanos.

Ienākšana Gālijā un valsts veidošanās

Franki sāka aktīvi iekarot un ieņemt Romas impērijas teritorijas, ienākot no Reinas upes ziemeļu un austrumu krasta mūsdienu Ziemeļbēlandē un Nīderlandes dienvidos. Vēlākie iebrukumi un apmetnes izauga par ilgstošu karalisti, kas ar laiku aptvēra lielāko daļu mūsdienu Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Vācijas rietumu reģionu. Šī teritoriju apvienošanās notika pakāpeniski, bieži caur cīņām ar vietējo romiešu pārvaldi, vietējiem valdniekiem un citām ciltīm.

Krustojums ar kristietību — Klovisa loma

Viens no svarīgākajiem brīžiem franku vēsturē bija pagāniska karaļa Kloviss pieņemšana kristietībā 5. gadsimta beigās (tradicionāli datēts ap 496. g.). Klovisa kristīšana stiprināja viņa saikni ar Romas baznīcu un ar to saistītajiem franču un romiešu elites slāņiem, kā arī palīdzēja legitimēt merovingu dinastijas varu plašākā teritorijā. Kristietības pieņemšana veicināja arī kultūras un tiesisko integrāciju ar pārējās Rietumeiropas kristīgajām sabiedrībām.

Sabiedrība, tiesības un valsts pārvalde

Franku sabiedrība bija cilšu un bruņnieciska — liela nozīme bija karaspēkam un vietējiem vadoņiem. Svarīgu lomu spēlēja arī tiesību normas, no kurām vispazīstamākā ir Sāliešu likums (Lex Salica) — franku tiesību kodekss, kas regulēja mantiskās attiecības, sodus un citu civiltiesisko kārtību. Šīs normas vēlāk ietekmēja mantojuma praksi un politisko kārtošanu daudzās Rietumeiropas daļās.

Dinastijas un turpmākais attīstības ceļš

Franku karalistē nozīmīga bija Merovinguļu (Merovingu) dinastija, kuras varenākā figūra bija Kloviss. Ar laiku reālā vara pārgāja pie Karolingu (Karolingiem) — Pepina un viņa dēla Karla Lielā (Karolings, lat. Carolus Magnus) laikā valsts kļuva par centrālu spēku Rietumeiropā; Karls Lielais tika kronēts par Romas imperatoru 800. gadā, radot pamatu Rietumu imperijas idejai. Pēc Karla Lielā nāves valsts tika dalīta saskaņā ar Verdūnas līgumu (843), kas galu galā izveidoja pamatus mūsdienu eiropiskajām valstīm.

Kultūra, valoda un mantojums

Franku valoda (vecfranču/vecā franču un senindoeiropiešu saknes) ietekmēja gan romāņu (it īpaši franču), gan germāņu valodām reģionā. Franku tiesību un pārvaldes modeļi, kā arī kristīgās baznīcas un karaļa savienība, formēja viduslaiku Eiropas politisko struktūru. Franku mantojums ir redzams administratīvajā struktūrā, tiesību tradīcijās un kultūras pārmantojumā daudzās mūsdienu Rietumeiropas valstīs.

Avoti un pētniecība

Informācija par frankiem balstās gan uz arheoloģiju, gan uz agrīno hronistu avotiem (piem., ievērojami franču un romiešu hronisti). Mūsdienu vēsturnieki un lingvisti turpina pētīt franku veidošanos, migrācijas modeļus un ietekmi uz Eiropas attīstību, regulāri koriģējot un precizējot iepriekšējās teorijas ar jaunajiem datiem.

Franku impērija

No savas sirdszemes franki pakāpeniski iekaroja lielāko daļu romiešu Galijas uz ziemeļiem no Luāras ielejas un uz austrumiem no vizigotu Akvitānijas. Sākumā viņi palīdzēja aizsargāt robežu kā sabiedrotie; piemēram, kad 406. gadā Reinu šķērsoja liels iebrukums, kurā pārsvarā bija iebrukušas austrumu ģermāņu ciltis, franki cīnījās pret šiem iebrucējiem. Parīzes reģionā romiešu kontrole saglabājās līdz 486. gadam, desmit gadus pēc Ravennas imperatoru krišanas, daļēji pateicoties savienībām ar frankiem.

Merovingians

451. gadā Aētejs aicināja savus ģermāņu sabiedrotos Romas teritorijā, lai palīdzētu atvairīt hūnu Atilas iebrukumu. Saliešu franki atsaucās aicinājumam; Ripuāru franki cīnījās abās pusēs, jo daži no viņiem dzīvoja ārpus impērijas. Merovingi bija pārvaldnieki, kuri vadīja frankus karā un kuriem bija daudz pārvaldes pienākumu.

Karolingians

Karolingu valdīšanas laiks sākas ar pēdējā Merovingu karaļa gāšanu un Kārļa Lielā tēva Pipina Īsā 751. gadā.

Pipins valdīja kā ievēlēts karalis. Lai gan vēlāk Francijā karaliste kļuva mantojama, vēlākās Svētās Romas impērijas karaļi nespēja atcelt vēlēšanu tradīciju un turpināja valdīt kā vēlēti valdnieki līdz pat impērijas formālajam galam 1806. gadā.

768. gadā Kārlis Lielais (Kārlis Lielais) - spēcīga, gudra un pieticīgi izglītota personība, kas kļuva par leģendu turpmākajā Francijas un Vācijas vēsturē. Kārlis atjaunoja līdzsvaru starp imperatoru un pāvestu.

No 772. gada Kārlis iekaroja un galu galā sakāļus uzvarēja, lai iekļautu viņu karalisti franku karalistē. Pēc tam (773.-774. gadā) viņš iekaroja langobardus un tādējādi savā ietekmes sfērā varēja iekļaut Ziemeļitāliju. Viņš atjaunoja Vatikāna dāvinājumu un solījumu pāvestam turpināt franku aizsardzību.

Kārlis izveidoja valsti, kas stiepās no Pireneju kalniem dienvidrietumos (patiesībā pēc 795. gada tā aptvēra arī teritoriju Spānijas ziemeļos (Marca Hispanica)) pāri gandrīz visai mūsdienu Francijai (izņemot Bretaņu, ko franki tā arī neiekaroja) uz austrumiem līdz pat lielākajai daļai mūsdienu Vācijas, ieskaitot Ziemeļitāliju un mūsdienu Austriju. 800. gada Ziemassvētkos pāvests Leons III Romā kronēja Kārli par "romiešu imperatoru". Lai gan Kārlis deva priekšroku titulam "imperators, franku un langobardu karalis", jo nevēlējās konfliktēt ar Bizantijas impēriju, Franku impērija kļuva par (Rietumu) Romas impērijas pēcteci. Kārlis nomira 814. gada 28. janvārī Āhenē, kur tika apglabāts.

Čārlzam bija vairāki dēli, bet tikai viens viņu pārdzīvoja. Šis dēls, Ludvigs Pestrais, sekoja tēvam kā apvienotās impērijas valdnieks. Kad 840. gadā Ludvigs nomira, 843. gadā noslēgtais Verdenas līgums sadalīja impēriju trīs daļās:

1. Ludviķa vecākais pārdzīvojušais dēls Lotārs I kļuva par imperatoru un Centrālo franku valdnieku. Viņa trīs dēli savukārt sadalīja šo karaļvalsti savā starpā - Lotaringijā, Burgundijā un (Ziemeļ)Itālijā. Šīs teritorijas vēlāk izzuda kā atsevišķas karaļvalstis.
2. Par Austrumfranku karali kļuva Ludviķa otrais dēls Ludvigs Vācietis. Šī teritorija veidoja vēlākās Svētās Romas impērijas kodolu, Vācijas šūpuli.
3. Viņa trešais dēls Kārlis Baltais kļuva par Rietumfranku karali; šī teritorija kļuva par vēlākās Francijas pamatu.

Kārļa karaliste saglabāja savu dibinātāju un aptvēra lielu daļu Rietumeiropas no 795. gada līdz 843. gadam, kad ar līgumu tā tika sadalīta starp viņa mazdēliem: Lothaira I vadītie centrālie franki (zaļā krāsā), Ludviga Vācu vadītie austrumu franki (dzeltenā krāsā) un Kārļa Dižā vadītie rietumu franki (violetā krāsā).

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Franki?

J: Kur dzīvoja lielākā daļa franku?

J: Kādas teritorijas franki iekaroja un nodibināja karalisti?

J: Kad radās franku konfederācija?

J: Kāda nozīme bija tam, ka pagāniskais franku karalis Klovis kļuva kristietis?

J: Kas ir Sallanda un kāpēc tā ir nozīmīga frankiem?

J: No kādām upēm franki ienāca vēlīnajā Romas impērijā?

Meklēt pēc burta