Franki
Franki jeb franki bija viena no vairākām rietumģermāņu cilšu federācijām. Tā izveidojās no ģermāņu ciltīm: Salians, Sicambri, Chamavi, Tencteri, Chattuarii, Bructeri, Usipetes, Ampsivarii, Chatti. Lielākā daļa no tām dzīvoja pie Reinas ziemeļu robežas.
Viņi ienāca Romas impērijā no Reinas upes ziemeļu un austrumu krasta mūsdienu Ziemeļbēlandē un Nīderlandes dienvidos. Vēlākie iebrukumi iekaroja un izveidoja ilgstošu karalisti teritorijā, kas ar laiku aptvēra lielāko daļu mūsdienu Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Vācijas rietumu reģionu. Kad 5. gadsimta beigās pagāniskais franku karalis Kloviss kļuva kristietis, tas bija nozīmīgs notikums Eiropas vēsturē.
Mūsdienu zinātnieki, kas pēta migrācijas periodu, ir vienisprātis, ka franku konfederācija izveidojās 3. gadsimta sākumā. Reģions mūsdienu Nīderlandes ziemeļaustrumos - uz ziemeļiem no kādreizējās romiešu robežas - joprojām nes nosaukumu Salland, un, iespējams, šo nosaukumu tas ir ieguvis no sāliešiem, kas veidoja franku jūras laupītāju kodolu.
Franku impērija
No savas sirdszemes franki pakāpeniski iekaroja lielāko daļu romiešu Galijas uz ziemeļiem no Luāras ielejas un uz austrumiem no vizigotu Akvitānijas. Sākumā viņi palīdzēja aizsargāt robežu kā sabiedrotie; piemēram, kad 406. gadā Reinu šķērsoja liels iebrukums, kurā pārsvarā bija iebrukušas austrumu ģermāņu ciltis, franki cīnījās pret šiem iebrucējiem. Parīzes reģionā romiešu kontrole saglabājās līdz 486. gadam, desmit gadus pēc Ravennas imperatoru krišanas, daļēji pateicoties savienībām ar frankiem.
Merovingians
451. gadā Aētejs aicināja savus ģermāņu sabiedrotos Romas teritorijā, lai palīdzētu atvairīt hūnu Atilas iebrukumu. Saliešu franki atsaucās aicinājumam; Ripuāru franki cīnījās abās pusēs, jo daži no viņiem dzīvoja ārpus impērijas. Merovingi bija pārvaldnieki, kuri vadīja frankus karā un kuriem bija daudz pārvaldes pienākumu.
Karolingians
Karolingu valdīšanas laiks sākas ar pēdējā Merovingu karaļa gāšanu un Kārļa Lielā tēva Pipina Īsā 751. gadā.
Pipins valdīja kā ievēlēts karalis. Lai gan vēlāk Francijā karaliste kļuva mantojama, vēlākās Svētās Romas impērijas karaļi nespēja atcelt vēlēšanu tradīciju un turpināja valdīt kā vēlēti valdnieki līdz pat impērijas formālajam galam 1806. gadā.
768. gadā Kārlis Lielais (Kārlis Lielais) - spēcīga, gudra un pieticīgi izglītota personība, kas kļuva par leģendu turpmākajā Francijas un Vācijas vēsturē. Kārlis atjaunoja līdzsvaru starp imperatoru un pāvestu.
No 772. gada Kārlis iekaroja un galu galā sakāļus uzvarēja, lai iekļautu viņu karalisti franku karalistē. Pēc tam (773.-774. gadā) viņš iekaroja langobardus un tādējādi savā ietekmes sfērā varēja iekļaut Ziemeļitāliju. Viņš atjaunoja Vatikāna dāvinājumu un solījumu pāvestam turpināt franku aizsardzību.
Kārlis izveidoja valsti, kas stiepās no Pireneju kalniem dienvidrietumos (patiesībā pēc 795. gada tā aptvēra arī teritoriju Spānijas ziemeļos (Marca Hispanica)) pāri gandrīz visai mūsdienu Francijai (izņemot Bretaņu, ko franki tā arī neiekaroja) uz austrumiem līdz pat lielākajai daļai mūsdienu Vācijas, ieskaitot Ziemeļitāliju un mūsdienu Austriju. 800. gada Ziemassvētkos pāvests Leons III Romā kronēja Kārli par "romiešu imperatoru". Lai gan Kārlis deva priekšroku titulam "imperators, franku un langobardu karalis", jo nevēlējās konfliktēt ar Bizantijas impēriju, Franku impērija kļuva par (Rietumu) Romas impērijas pēcteci. Kārlis nomira 814. gada 28. janvārī Āhenē, kur tika apglabāts.
Čārlzam bija vairāki dēli, bet tikai viens viņu pārdzīvoja. Šis dēls, Ludvigs Pestrais, sekoja tēvam kā apvienotās impērijas valdnieks. Kad 840. gadā Ludvigs nomira, 843. gadā noslēgtais Verdenas līgums sadalīja impēriju trīs daļās:
- Ludviķa vecākais pārdzīvojušais dēls Lotārs I kļuva par imperatoru un Centrālo franku valdnieku. Viņa trīs dēli savukārt sadalīja šo karaļvalsti savā starpā - Lotaringijā, Burgundijā un (Ziemeļ)Itālijā. Šīs teritorijas vēlāk izzuda kā atsevišķas karaļvalstis.
- Par Austrumfranku karali kļuva Ludviķa otrais dēls Ludvigs Vācietis. Šī teritorija veidoja vēlākās Svētās Romas impērijas kodolu, Vācijas šūpuli.
- Viņa trešais dēls Kārlis Baltais kļuva par Rietumfranku karali; šī teritorija kļuva par vēlākās Francijas pamatu.
Kārļa karaliste saglabāja savu dibinātāju un aptvēra lielu daļu Rietumeiropas no 795. gada līdz 843. gadam, kad ar līgumu tā tika sadalīta starp viņa mazdēliem: Lothaira I vadītie centrālie franki (zaļā krāsā), Ludviga Vācu vadītie austrumu franki (dzeltenā krāsā) un Kārļa Dižā vadītie rietumu franki (violetā krāsā).
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Franki?
A: Franki bija ģermāņu cilšu federācija, kas izveidojās no vairākām ģermāņu ciltīm, tostarp sāliju, sicambri, chamavi, tenkteri, čattuāri, bructeri, usipetes, ampsivāri un čati.
J: Kur dzīvoja lielākā daļa franku?
A: Lielākā daļa franku dzīvoja pie Reinas ziemeļu robežas.
J: Kādas teritorijas franki iekaroja un nodibināja karalisti?
A: Franki iekaroja un izveidoja ilgstošu karalisti teritorijā, kas ar laiku aptvēra lielāko daļu mūsdienu Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Vācijas rietumu reģionu.
J: Kad radās franku konfederācija?
A: Mūsdienu zinātnieki, kas pēta pārceļošanas periodu, ir vienisprātis, ka franku konfederācija izveidojās trešā gadsimta sākumā.
J: Kāda nozīme bija tam, ka pagāniskais franku karalis Klovis kļuva kristietis?
A: Kad 5. gadsimta beigās pagānis franku karalis Klovis kļuva kristietis, tas bija nozīmīgs notikums Eiropas vēsturē.
J: Kas ir Sallanda un kāpēc tā ir nozīmīga frankiem?
A: Sallanda ir reģions mūsdienu Nīderlandes ziemeļaustrumos, kas savu nosaukumu, iespējams, ir ieguvis no sāliešiem, kuri veidoja franku jūras laupītāju kodolu.
J: No kādām upēm franki ienāca vēlīnajā Romas impērijā?
A: Franki ienāca vēlīnajā Romas impērijā no Reinas ziemeļu un austrumu krastiem mūsdienu Ziemeļbeļģijā un Nīderlandes dienvidos.
