Franki jeb franki bija viena no vairākām rietumģermāņu cilšu federācijām, kas laika gaitā pārtapa par vienu no nozīmīgākajām viduslaiku Eiropas politiskajām formācijām. Tā izveidojās no vairākām ģermāņu ciltīm, tostarp Salians, Sicambri, Chamavi, Tencteri, Chattuarii, Bructeri, Usipetes, Ampsivarii un Chatti. Lielākā daļa no tām tradicionāli dzīvoja Reinas ziemeļu robežas tuvumā un tās teritorijas iedzīvotāju starpā franku identitāte radās kā konfederācijas un savstarpēju sasaistes rezultāts.
Izcelsme un agrīnā vēsture
Mūsdienu zinātnieki, kas pēta migrācijas periodu, ir vienisprātis, ka franku konfederācija sāka veidoties 3. gadsimta sākumā. Reģions mūsdienu Nīderlandes ziemeļaustrumos — uz ziemeļiem no kādreizējās romiešu robežas — joprojām nes nosaukumu Salland, and, iespējams, šo nosaukumu tas ir ieguvis no sāliešiem, kas sastādīja franku jūras laupītāju kodolu. Arheoloģiskie materiāli un avoti rāda gan ietekmi no Romas kultūras, gan skaidras vietējās ģermāņu tradīcijas saglabāšanos.
Ienākšana Gālijā un valsts veidošanās
Franki sāka aktīvi iekarot un ieņemt Romas impērijas teritorijas, ienākot no Reinas upes ziemeļu un austrumu krasta mūsdienu Ziemeļbēlandē un Nīderlandes dienvidos. Vēlākie iebrukumi un apmetnes izauga par ilgstošu karalisti, kas ar laiku aptvēra lielāko daļu mūsdienu Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Vācijas rietumu reģionu. Šī teritoriju apvienošanās notika pakāpeniski, bieži caur cīņām ar vietējo romiešu pārvaldi, vietējiem valdniekiem un citām ciltīm.
Krustojums ar kristietību — Klovisa loma
Viens no svarīgākajiem brīžiem franku vēsturē bija pagāniska karaļa Kloviss pieņemšana kristietībā 5. gadsimta beigās (tradicionāli datēts ap 496. g.). Klovisa kristīšana stiprināja viņa saikni ar Romas baznīcu un ar to saistītajiem franču un romiešu elites slāņiem, kā arī palīdzēja legitimēt merovingu dinastijas varu plašākā teritorijā. Kristietības pieņemšana veicināja arī kultūras un tiesisko integrāciju ar pārējās Rietumeiropas kristīgajām sabiedrībām.
Sabiedrība, tiesības un valsts pārvalde
Franku sabiedrība bija cilšu un bruņnieciska — liela nozīme bija karaspēkam un vietējiem vadoņiem. Svarīgu lomu spēlēja arī tiesību normas, no kurām vispazīstamākā ir Sāliešu likums (Lex Salica) — franku tiesību kodekss, kas regulēja mantiskās attiecības, sodus un citu civiltiesisko kārtību. Šīs normas vēlāk ietekmēja mantojuma praksi un politisko kārtošanu daudzās Rietumeiropas daļās.
Dinastijas un turpmākais attīstības ceļš
Franku karalistē nozīmīga bija Merovinguļu (Merovingu) dinastija, kuras varenākā figūra bija Kloviss. Ar laiku reālā vara pārgāja pie Karolingu (Karolingiem) — Pepina un viņa dēla Karla Lielā (Karolings, lat. Carolus Magnus) laikā valsts kļuva par centrālu spēku Rietumeiropā; Karls Lielais tika kronēts par Romas imperatoru 800. gadā, radot pamatu Rietumu imperijas idejai. Pēc Karla Lielā nāves valsts tika dalīta saskaņā ar Verdūnas līgumu (843), kas galu galā izveidoja pamatus mūsdienu eiropiskajām valstīm.
Kultūra, valoda un mantojums
Franku valoda (vecfranču/vecā franču un senindoeiropiešu saknes) ietekmēja gan romāņu (it īpaši franču), gan germāņu valodām reģionā. Franku tiesību un pārvaldes modeļi, kā arī kristīgās baznīcas un karaļa savienība, formēja viduslaiku Eiropas politisko struktūru. Franku mantojums ir redzams administratīvajā struktūrā, tiesību tradīcijās un kultūras pārmantojumā daudzās mūsdienu Rietumeiropas valstīs.
Avoti un pētniecība
Informācija par frankiem balstās gan uz arheoloģiju, gan uz agrīno hronistu avotiem (piem., ievērojami franču un romiešu hronisti). Mūsdienu vēsturnieki un lingvisti turpina pētīt franku veidošanos, migrācijas modeļus un ietekmi uz Eiropas attīstību, regulāri koriģējot un precizējot iepriekšējās teorijas ar jaunajiem datiem.
