Svētā Romas impērija — definīcija, vēsture un sabrukums (800–1806)

Uzzini Svētās Romas impērijas definīciju, vēsturi un sabrukumu (800–1806): imperatori, kari, Trīsdesmitgadu karš, reģionu pārkārtojumi un Napoleona likvidācija.

Svēto Romas impēriju nedrīkst sajaukt ar Romas impēriju.

Svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Romanum Imperium) bija plaša, politiski un teritoriāli daudzveidīga struktūra Centrāleiropā, kas atradās un pastāvēja dažādās formās no viduslaikiem līdz 1806. gadam. Tā apvienoja hercogistes, grāfistes, princistes, brīvpilsētas, baznīcas valdījumus un citus īpašus zemes veidus, kuru attiecības ar imperatoru bija noteiktas ar dažādiem līgumiem, tradīcijām un tiesiskiem statusiem. Imperatoru parasti ievēlēja impērijas augstākie feodālie valdnieki — kņazi un dažkārt arī pilsētu magistrāti.

Sākums un attīstība

Pretendējot uz Kārļa Lielā mantinieka statusu, imperatori skaitīja savus pirmsākumus no 800. gada, kad Kārlis Lielais tika kronēts par imperatoru. Pēc Kārļa nāves Franku impērija sadalījās starp viņa pēctečiem, neveidojot vienotu centru — tā no šīs sadalīšanās izauga Franku impērija dalījums trijās daļās, no kurām vēlāk radās Rietumfrancija, Lotaringija un Austrumfrancija (liela daļa no nākotnes Vācijas teritorijām). Tradicionālais impērijas atjaunojums datēts ar 962. gadu, kad par imperatoru kļuva Otto I, un šo politisko ķermeni līdzīgas formās turpināja Habsburgu un citu dinastiju valdīšana. Impērijas formālo pastāvēšanu 1806. gadā izbeidza Napoleons un viņa reorganizācija Eiropā.

Pārvaldība un institūcijas

Svētā Romas impērija nebija centralizēta valsts pēc mūsdienu nozīmēm. Tai raksturīga bija lielā autonomie sadrumstalotība un dažādu tiesību režīmu līdzāspastāvēšana. Galvenās iezīmes:

• Imperators — simboliska un reizēm reāla autoritāte, kas centās uzturēt kārtību, tiesu varu un ārpolitiskos sakarus;
• Princi — teritoriālie valdnieki (hercogi, arhibīskapi, grāfi u.c.), kas bieži vien bija de facto neatkarīgi;
• Brīvpilsētas — pilsētas ar īpašu statusu (Imperial Free Cities), kas bija tieši atbildīgas imperatoram;
• Reichstag (impērijas diēta) un dažādi tiesu orgāni, kuros risināja svarīgus impērijas jautājumus;
• Golden Bull (1356) — svarīgs normatīvs akts, kas formalizēja imperatora vēlēšanu kārtību un princu lomas.

Konflikti, reformācijas ietekme un traucējumi

16. gadsimtā impēriju satricināja arī sociāli un reliģiski konflikti. Reformācija, ko iesāka Mārtiņš Luters, radīja dziļu sadalījumu starp katoļiem un protestantiem, sāka ilgas iekšpolitiska rakstura sadursmes un sekmēja princu pastiprināšanos. No 1515. līdz 1523. gadam Svētajai Romas impērijai (RRE) nācās stāties pretī arī lokālām sacelšanās kustībām, piemēram, 16. gadsimtā — frīzu sacelšanās vadībā Pjērs Gerlofs Donija un Vijērds Jelkama.

Visbīstamākais konflikts impērijā bija Trīsdesmitgadu karš (1618–1648), kurā impērija kļuva par kaujas lauku starp reliģiskām un dinastiskām varām, kā arī starptautiskām lielvarām. Karš iznīcināja lielu daļu zemkopības un pilsētu, izraisīja līdzkāršas demogrāfiskas un ekonomiskas sekas — zaudējumu apmēri tiek dažādi vērtēti, taču runā par būtisku iedzīvotāju skaita kritumu un postu reģionos. Miera līgumi Vestfālenē 1648. gadā deva princiem papildu suverenitāti un būtiski samazināja imperatora spēku centralizētā vadībā.

Noriets un likvidēšana

Līdz apmēram 13. gadsimtam impērija joprojām saglabāja salīdzinoši lielu ietekmi. Tomēr laikam ritot, hercogistes un grāfistes sāka nostiprināties, iegūstot arvien vairāk tiesisku un politisku neatkarību. Impērijas centrālā vara kļuva formālāka nekā praktiska. Kopš vēlajiem 17.–18. gadsimta Habsburgu dinastija bieži turēja imperatora titulu, bet nespēja sakārtot visus impērijas aspektus tā, lai izveidotu vienotu monolītu valsti.

Napoleona kari sākumā Eiropas politiskā karte tika pārveidota — 1806. gadā, pēc Napoleona karu spiediena un Vācu zemju reorganizācijas, pēdējais imperators oficiāli atteicās no troņa un impērija tika izformēta. Tika izveidota Rēnas konfederācija un citādi pārkārtotas Vācijas zemes, kas galu galā noveda pie jaunu valstu un konfesionālo bloku veidošanās 19. gadsimtā.

Mantojums

Svētā Romas impērijas mantojums ir sarežģīts: no vienas puses — tas bija ilgstošs politisks organismu tīkls ar bagātu tiesību tradīciju, vietējo autonomiju un multietnisku kultūras mantojumu; no otras puses — šķietama neviennozīmība un decentralizācija, ko mūsdienu novērtējumā dažkārt uztver kā vājumu. 18. gadsimta franču filozofs Voltērs ironiski teica, ka šī "nācija" nav ne svēta, ne romiešu, ne impērija — izteikums, kas kļuvis par populāru kritisku atskaiti uz impērijas sarežģīto un paradoksālo raksturu.

Vēsturnieki to uzskata par starpposmu starp viduslaiku politiskajām formām un mūsdienu nacionālajām valstīm. Daudzas tiesiskās un administratīvās tradīcijas, kā arī reģionālā identitāte, kas veidojās imperijas ietvaros, ietekmēja vēlīnākās Vācijas un Austrijas attīstību.

Politika

Faktiski impērija bija ģermāņu, nevis romiešu, jo tā galvenokārt atradās tagadējās Vācijas un Austrijas reģionos. Tā nebija īsti svēta, jo pēc Kārļa V 1530. gadā pāvests nekronēja imperatorus. Tā bija impērija tikai pēc nosaukuma: tās teritorijas lielākoties bija neatkarīgas. Impērijai bija sava centrālā valdība un bruņotie spēki, kas darbojās kā vienots veselums. Pirms 1806. gada sabrukuma to pārvaldīja Hābsburgu dzimta. Napoleons piespieda imperatoru atteikties no troņa, kad Francija sāka iebrukt Svētajā Romas impērijā Pirmās Francijas impērijas laikā. Imperators kļuva par Austrijas imperatoru un izbeidza Svētās Romas impērijas pastāvēšanu.

Svētā Romas impērija nebija augsti centralizēta valsts kā vairums mūsdienu valstu. Tā vietā tā bija sadalīta desmitiem - vēlāk simtiem - atsevišķu vienību, kuras pārvaldīja karaļi, hercogi, grāfi, bīskapi, abati un citi valdnieki. Tos kopā sauca par kņaziem. Dažās teritorijās tieši valdīja imperators. Imperators nekad nevarēja vienkārši izdot dekrētus un autonomi pārvaldīt impēriju. Viņa varu stingri ierobežoja dažādi vietējie vadītāji.

Impērija bija viena no retajām valstīm Eiropā, kurā bija vēlēta monarhija. Tas nozīmēja, ka imperatoru ievēlēja neliela grupa prinču-vēlētāju. Parastā prakse bija vienkārši ievēlēt mirušā imperatora vai imperatores troņa mantinieku.

Impērijas karte.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir Svētā Romas impērija?

J: Kad tā sākās?

J: Kas to izbeidza?

J: Kā tā ir saistīta ar Kārli Lielo?

J: Kas notika Trīsdesmitgadu kara laikā?

J: Cik spēcīgs sākumā bija Svētās Romas impērijas imperators?

Meklēt pēc burta