Svēto Romas impēriju nedrīkst sajaukt ar Romas impēriju.

Svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Romanum Imperium) bija plaša, politiski un teritoriāli daudzveidīga struktūra Centrāleiropā, kas atradās un pastāvēja dažādās formās no viduslaikiem līdz 1806. gadam. Tā apvienoja hercogistes, grāfistes, princistes, brīvpilsētas, baznīcas valdījumus un citus īpašus zemes veidus, kuru attiecības ar imperatoru bija noteiktas ar dažādiem līgumiem, tradīcijām un tiesiskiem statusiem. Imperatoru parasti ievēlēja impērijas augstākie feodālie valdnieki — kņazi un dažkārt arī pilsētu magistrāti.

Sākums un attīstība

Pretendējot uz Kārļa Lielā mantinieka statusu, imperatori skaitīja savus pirmsākumus no 800. gada, kad Kārlis Lielais tika kronēts par imperatoru. Pēc Kārļa nāves Franku impērija sadalījās starp viņa pēctečiem, neveidojot vienotu centru — tā no šīs sadalīšanās izauga Franku impērija dalījums trijās daļās, no kurām vēlāk radās Rietumfrancija, Lotaringija un Austrumfrancija (liela daļa no nākotnes Vācijas teritorijām). Tradicionālais impērijas atjaunojums datēts ar 962. gadu, kad par imperatoru kļuva Otto I, un šo politisko ķermeni līdzīgas formās turpināja Habsburgu un citu dinastiju valdīšana. Impērijas formālo pastāvēšanu 1806. gadā izbeidza Napoleons un viņa reorganizācija Eiropā.

Pārvaldība un institūcijas

Svētā Romas impērija nebija centralizēta valsts pēc mūsdienu nozīmēm. Tai raksturīga bija lielā autonomie sadrumstalotība un dažādu tiesību režīmu līdzāspastāvēšana. Galvenās iezīmes:

  • Imperators — simboliska un reizēm reāla autoritāte, kas centās uzturēt kārtību, tiesu varu un ārpolitiskos sakarus;
  • Princi — teritoriālie valdnieki (hercogi, arhibīskapi, grāfi u.c.), kas bieži vien bija de facto neatkarīgi;
  • Brīvpilsētas — pilsētas ar īpašu statusu (Imperial Free Cities), kas bija tieši atbildīgas imperatoram;
  • Reichstag (impērijas diēta) un dažādi tiesu orgāni, kuros risināja svarīgus impērijas jautājumus;
  • Golden Bull (1356) — svarīgs normatīvs akts, kas formalizēja imperatora vēlēšanu kārtību un princu lomas.

Konflikti, reformācijas ietekme un traucējumi

16. gadsimtā impēriju satricināja arī sociāli un reliģiski konflikti. Reformācija, ko iesāka Mārtiņš Luters, radīja dziļu sadalījumu starp katoļiem un protestantiem, sāka ilgas iekšpolitiska rakstura sadursmes un sekmēja princu pastiprināšanos. No 1515. līdz 1523. gadam Svētajai Romas impērijai (RRE) nācās stāties pretī arī lokālām sacelšanās kustībām, piemēram, 16. gadsimtā — frīzu sacelšanās vadībā Pjērs Gerlofs Donija un Vijērds Jelkama.

Visbīstamākais konflikts impērijā bija Trīsdesmitgadu karš (1618–1648), kurā impērija kļuva par kaujas lauku starp reliģiskām un dinastiskām varām, kā arī starptautiskām lielvarām. Karš iznīcināja lielu daļu zemkopības un pilsētu, izraisīja līdzkāršas demogrāfiskas un ekonomiskas sekas — zaudējumu apmēri tiek dažādi vērtēti, taču runā par būtisku iedzīvotāju skaita kritumu un postu reģionos. Miera līgumi Vestfālenē 1648. gadā deva princiem papildu suverenitāti un būtiski samazināja imperatora spēku centralizētā vadībā.

Noriets un likvidēšana

Līdz apmēram 13. gadsimtam impērija joprojām saglabāja salīdzinoši lielu ietekmi. Tomēr laikam ritot, hercogistes un grāfistes sāka nostiprināties, iegūstot arvien vairāk tiesisku un politisku neatkarību. Impērijas centrālā vara kļuva formālāka nekā praktiska. Kopš vēlajiem 17.–18. gadsimta Habsburgu dinastija bieži turēja imperatora titulu, bet nespēja sakārtot visus impērijas aspektus tā, lai izveidotu vienotu monolītu valsti.

Napoleona kari sākumā Eiropas politiskā karte tika pārveidota — 1806. gadā, pēc Napoleona karu spiediena un Vācu zemju reorganizācijas, pēdējais imperators oficiāli atteicās no troņa un impērija tika izformēta. Tika izveidota Rēnas konfederācija un citādi pārkārtotas Vācijas zemes, kas galu galā noveda pie jaunu valstu un konfesionālo bloku veidošanās 19. gadsimtā.

Mantojums

Svētā Romas impērijas mantojums ir sarežģīts: no vienas puses — tas bija ilgstošs politisks organismu tīkls ar bagātu tiesību tradīciju, vietējo autonomiju un multietnisku kultūras mantojumu; no otras puses — šķietama neviennozīmība un decentralizācija, ko mūsdienu novērtējumā dažkārt uztver kā vājumu. 18. gadsimta franču filozofs Voltērs ironiski teica, ka šī "nācija" nav ne svēta, ne romiešu, ne impērija — izteikums, kas kļuvis par populāru kritisku atskaiti uz impērijas sarežģīto un paradoksālo raksturu.

Vēsturnieki to uzskata par starpposmu starp viduslaiku politiskajām formām un mūsdienu nacionālajām valstīm. Daudzas tiesiskās un administratīvās tradīcijas, kā arī reģionālā identitāte, kas veidojās imperijas ietvaros, ietekmēja vēlīnākās Vācijas un Austrijas attīstību.