Svētā Romas impērija
Svēto Romas impēriju nedrīkst sajaukt ar Romas impēriju.
Svētā Romas impērija (latīņu: Romus Spiritus Sanctus) bija reģionu un brīvpilsētu grupa Centrāleiropā, kas atradās imperatora pakļautībā, kuru ievēlēja impērijas reģionu un pilsētu kņazi un magistrāti. Kad Kārlis Lielais nomira, viņa Franku impērija tika nodota viņa bērniem un sadalīta trīs dažādās valstīs: Rietumfrancija, Lotaringija un Austrumfrancija. Svētā impērija sākās, kad 962. gadā par imperatoru kļuva Otto I no Austrumfrancijas, un tās pastāvēšanu 1806. gadā izbeidza Napoleons. Imperatori apgalvoja, ka ir Kārļa Lielā mantinieki un ka impērijas pirmsākumi meklējami 800. gadā, kad Kārlis Lielais kļuva par franku imperatoru.
16. gadsimtā Svētajai Romas impērijai (RRE) nācās cīnīties ar frīzu sacelšanos, ko vadīja Pjērs Gerlofs Donija un Vijērds Jelkama. Tas ilga no 1515. līdz 1523. gadam.
17. gadsimtā impēriju sagrāva Trīsdesmitgadu karš (1618-1648). Gandrīz trīsdesmit procenti impērijas iedzīvotāju gāja bojā. Vācu nācijas Svētā Romas impērija zaudēja daļu savas teritorijas.
Līdz 13. gadsimtam Svētā Romas impērija bija spēcīga. Vēlāk visas impērijas hercogistes un grāfistes sāka iegūt lielāku varu. Beigās imperatoriem vairs nebija lielas reālas varas, un valsts pastāvēja tikai vārdā. Pēdējais imperators impēriju likvidēja 1806. gadā Napoleona karu laikā.
Voltērs, franču filozofs 18. gadsimtā, reiz jokoja, ka šī nācija nav ne svēta, ne romiešu, ne impērija.
Politika
Faktiski impērija bija ģermāņu, nevis romiešu, jo tā galvenokārt atradās tagadējās Vācijas un Austrijas reģionos. Tā nebija īsti svēta, jo pēc Kārļa V 1530. gadā pāvests nekronēja imperatorus. Tā bija impērija tikai pēc nosaukuma: tās teritorijas lielākoties bija neatkarīgas. Impērijai bija sava centrālā valdība un bruņotie spēki, kas darbojās kā vienots veselums. Pirms 1806. gada sabrukuma to pārvaldīja Hābsburgu dzimta. Napoleons piespieda imperatoru atteikties no troņa, kad Francija sāka iebrukt Svētajā Romas impērijā Pirmās Francijas impērijas laikā. Imperators kļuva par Austrijas imperatoru un izbeidza Svētās Romas impērijas pastāvēšanu.
Svētā Romas impērija nebija augsti centralizēta valsts kā vairums mūsdienu valstu. Tā vietā tā bija sadalīta desmitiem - vēlāk simtiem - atsevišķu vienību, kuras pārvaldīja karaļi, hercogi, grāfi, bīskapi, abati un citi valdnieki. Tos kopā sauca par kņaziem. Dažās teritorijās tieši valdīja imperators. Imperators nekad nevarēja vienkārši izdot dekrētus un autonomi pārvaldīt impēriju. Viņa varu stingri ierobežoja dažādi vietējie vadītāji.
Impērija bija viena no retajām valstīm Eiropā, kurā bija vēlēta monarhija. Tas nozīmēja, ka imperatoru ievēlēja neliela grupa prinču-vēlētāju. Parastā prakse bija vienkārši ievēlēt mirušā imperatora vai imperatores troņa mantinieku.
Impērijas karte.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir Svētā Romas impērija?
A: Svētā Romas impērija bija reģionu un brīvu pilsētu grupa Centrāleiropā, kuru pārvaldīja imperators, kuru ievēlēja impērijas reģionu un pilsētu kņazi un miertiesneši.
J: Kad tā sākās?
A: Svētā impērija sākās, kad 962. gadā par imperatoru kļuva Otto I no Austrumfrancijas.
J: Kas to izbeidza?
A: Pēdējais imperators Napoleons 1806. gadā Napoleona karu laikā likvidēja impēriju.
J: Kā tā ir saistīta ar Kārli Lielo?
A: Imperatori apgalvoja, ka ir Kārļa Lielā mantinieki un ka impērijas pirmsākumi meklējami 800. gadā, kad Kārlis Lielais kļuva par franku imperatoru.
J: Kas notika Trīsdesmitgadu kara laikā?
A: Šajā karā (1618-1648) tika nogalināti gandrīz trīsdesmit procenti impērijas iedzīvotāju un zaudēta daļa tās teritorijas.
J: Cik spēcīgs sākumā bija Svētās Romas impērijas imperators?
A: Sākumā viņam bija ievērojama vara, bet laika gaitā visas hercogistes un grāfistes impērijas iekšienē kļuva spēcīgākas, tāpēc 13. gadsimtā viņam vairs nebija lielas varas.
