Napoleons Bonaparts: Francijas imperators, karavadonis un likumu autors

Napoleons Bonaparts piedzima 1769. gada 15. augustā Korsikā, Ažaksjo pilsētā, Casa Buonaparte. Tas bija gadu pēc tam, kad Dženovas Republika šo salu bija atdevusi Francijai. Viņš bija otrais no astoņiem bērniem. Viņam deva vārdu Napoleone di Buonaparte. Savu vārdu viņš pārņēma no tēvoča, kurš tika nogalināts cīņā pret frančiem. Tomēr vēlāk viņš lietoja franciski skanīgāku vārdu Napoleons Bonaparts.

Korsikāņu buonapartes bija no zemākās Itālijas muižniecības. Uz Korsiku viņi bija ieradušies 16. gadsimtā. Viņa tēvs Nobile Karlo Buonaparte 1777. gadā kļuva par Korsikas pārstāvi Luija XVI galmā. Vislielākā ietekme Napoleona bērnībā bija viņa mātei Marijai Lētijai Ramolino. Viņas stingrā audzināšana kontrolēja mežonīgo bērnu. Viņam bija vecāks brālis Žozefs. Viņam bija arī jaunāki brāļi un māsas - Lūsjēna, Elisa, Luijs, Paulīna, Karolīna un Žeroms. Napoleonu kristīja kā katoli īsi pirms viņa otrās dzimšanas dienas, 1770. gada 21. jūlijā Ažaksjo katedrālē.

Napoleons Bonaparts piedzima 1769. gada 15. augustā Korsikā, Ažaksjo pilsētā, Casa Buonaparte. Tas bija gadu pēc tam, kad Dženovas Republika šo salu bija atdevusi Francijai. Viņš bija otrais no astoņiem bērniem. Viņam deva vārdu Napoleone di Buonaparte. Savu vārdu viņš pārņēma no tēvoča, kurš tika nogalināts cīņā pret frančiem. Tomēr vēlāk viņš lietoja franciski skanīgāku vārdu Napoleons Bonaparts.

Korsikāņu buonapartes bija no zemākās Itālijas muižniecības. Uz Korsiku viņi bija ieradušies 16. gadsimtā. Viņa tēvs Nobile Karlo Buonaparte 1777. gadā kļuva par Korsikas pārstāvi Luija XVI galmā. Vislielākā ietekme Napoleona bērnībā bija viņa mātei Marijai Lētijai Ramolino. Viņas stingrā audzināšana kontrolēja mežonīgo bērnu. Viņam bija vecāks brālis Žozefs. Viņam bija arī jaunāki brāļi un māsas - Lūsjēna, Elisa, Luijs, Paulīna, Karolīna un Žeroms. Napoleonu kristīja kā katoli īsi pirms viņa otrās dzimšanas dienas, 1770. gada 21. jūlijā Ažaksjo katedrālē.

1779. gadā Napoleons varēja iestāties Brienes militārajā akadēmijā. Kad viņš iestājās akadēmijā, viņam bija deviņi gadi. Viņš pārcēlās uz Parīzes École Royale Militaire 1784. gadā un gadu vēlāk to pabeidza kā artilērijas virsleitnants. Nākamos astoņus gadus Napoleons pavadīja Korsikā. Tur viņš aktīvi piedalījās politiskajos un militārajos jautājumos. Viņš nonāca konfliktā ar korsikāņu nacionālistu Paskvalē Paoli, un viņa ģimene 1793. gadā bija spiesta bēgt uz Marseļu.

Franču revolūcija Francijā izraisīja daudz kauju un nekārtību. Dažkārt Napoleons bija saistīts ar pie varas esošajiem. Citreiz viņš atradās cietumā. Francijas revolūcijas karos viņš palīdzēja Republikai pret rojalistiem, kas atbalstīja bijušo Francijas karali. 1793. gada septembrī viņš uzņēmās artilērijas brigādes komandēšanu Tulonas aplenkuma laikā, kur roajālistu vadoņi bija sagaidījuši britu floti un karaspēku. Briti tika padzīti 1793. gada 17. decembrī, un Bonaparts tika apbalvots ar paaugstināšanu par brigādes ģenerāli un 1794. gada februārī tika norīkots uz Francijas armiju Itālijā.

13 Vendémiaire

Vēlāk republika iecēla ģenerāli Napoleonu Bonapartu, lai 1795. gada 5. oktobrī (13 Vendémiaire IV gads pēc Francijas republikāņu kalendāra) atvairītu rojalistus. Vairāk nekā 1400 roajālistu gāja bojā, bet pārējie aizbēga. Viņš bija atbrīvojis ielas ar "vīnogu šāvienu", kā rakstīja 19. gadsimta vēsturnieks Tomass Kārlails. Pēc tam viņš tika paaugstināts par ģenerālmajoru un ierakstīja savu vārdu Franču revolūcijā.

Roajālistu sacelšanās sakāve izbeidza draudus Konventam un atnesa Bonapartam pēkšņu slavu, bagātību un jaunās direktorijas patronāžu. 1796. gada 9. martā Napoleons apprecējās ar Žozefīni de Beauharnais, kas bija par viņu vecāka atraitne un ļoti maz ticama nākamā valdnieka sieva.

Itālijas kampaņa

Kampaņa Itālijā ir pirmā reize, kad Napoleons vada Franciju karā. 1796. gada marta beigās Bonaparts uzsāka virkni operāciju, lai sadalītu un sakautu Austrijas un Sardīnijas armijas Itālijā. Viņš 21. aprīlī sakāva sardīniešus, pievienojot Francijai Savoju un Nicu. Pēc tam vairākās spožās kaujās viņš no austriešiem atkaroja Lombardiju. Mantuja, pēdējais Lombardijas cietoksnis, krita 1797. gada februārī.

Ēģiptes kampaņa

1798. gada maijā ģenerālis Napoleons devās uz kampaņu Ēģiptē. Francijai vajadzēja apdraudēt Britu Indiju, un Francijas direktorija bija nobažījusies, ka Napoleons varētu pārņemt kontroli pār Franciju. Francijas armija Napoleona vadībā guva pārliecinošu uzvaru kaujā pie piramīdām. Gāja bojā tikai 300 franču karavīru, bet tika nogalināti tūkstošiem mamluku (sena vara Tuvajos Austrumos). Taču viņa armiju novājināja buboņu mēris un sliktais apgādājums, jo Nīlaskaujā cieta sakāvi flote. Ēģiptes kampaņa bija militāra neveiksme, bet kultūras ziņā tā bija veiksmīga. Rozetes akmeni atrada franču inženieris kapteinis Pjērs-Fransuā Bušārs, un franču zinātnieks Žans-Fransuā Šampolions spēja izlasīt akmenī esošos vārdus. Napoleons atgriezās Francijā, jo mainījās Francijas valdība. Daži uzskata, ka Napoleonam nevajadzēja atstāt savus karavīrus Ēģiptē. Napoleons palīdzēja vadīt 1799. gada novembrī notikušo Brumēra apvērsumu.

1779. gadā Napoleons varēja iestāties Brienes militārajā akadēmijā. Kad viņš iestājās akadēmijā, viņam bija deviņi gadi. Viņš pārcēlās uz Parīzes École Royale Militaire 1784. gadā un gadu vēlāk to pabeidza kā artilērijas virsleitnants. Nākamos astoņus gadus Napoleons pavadīja Korsikā. Tur viņš aktīvi piedalījās politiskajos un militārajos jautājumos. Viņš nonāca konfliktā ar korsikāņu nacionālistu Paskvalē Paoli, un viņa ģimene 1793. gadā bija spiesta bēgt uz Marseļu.

Franču revolūcija Francijā izraisīja daudz kauju un nekārtību. Dažkārt Napoleons bija saistīts ar pie varas esošajiem. Citreiz viņš atradās cietumā. Francijas revolūcijas karos viņš palīdzēja Republikai pret rojalistiem, kas atbalstīja bijušo Francijas karali. 1793. gada septembrī viņš uzņēmās artilērijas brigādes komandēšanu Tulonas aplenkuma laikā, kur roajālistu vadoņi bija sagaidījuši britu floti un karaspēku. Briti tika padzīti 1793. gada 17. decembrī, un Bonaparts tika apbalvots ar paaugstināšanu brigādes ģenerāļa pakāpē un 1794. gada februārī norīkots uz Francijas armiju Itālijā.

13 Vendémiaire

Vēlāk republika iecēla ģenerāli Napoleonu Bonapartu, lai 1795. gada 5. oktobrī (13 Vendémiaire IV gads pēc Francijas republikāņu kalendāra) atvairītu rojalistus. Vairāk nekā 1400 roajālistu gāja bojā, bet pārējie aizbēga. Viņš bija atbrīvojis ielas ar "vīnogu šāvienu", kā rakstīja 19. gadsimta vēsturnieks Tomass Kārlails. Pēc tam viņš tika paaugstināts par ģenerālmajoru un ierakstīja savu vārdu Franču revolūcijā.

Roajālistu sacelšanās sakāve izbeidza draudus Konventam un atnesa Bonapartam pēkšņu slavu, bagātību un jaunās direktorijas patronāžu. 1796. gada 9. martā Napoleons apprecējās ar Žozefīni de Beauharnais, kas bija par viņu vecāka atraitne un ļoti maz ticama nākamā valdnieka sieva.

Itālijas kampaņa

Kampaņa Itālijā ir pirmā reize, kad Napoleons vada Franciju karā. 1796. gada marta beigās Bonaparts uzsāka virkni operāciju, lai sadalītu un sakautu Austrijas un Sardīnijas armijas Itālijā. Viņš 21. aprīlī sakāva sardīniešus, pievienojot Francijai Savoju un Nicu. Pēc tam vairākās spožās kaujās viņš no austriešiem atkaroja Lombardiju. Mantuja, pēdējais Lombardijas cietoksnis, krita 1797. gada februārī.

Ēģiptes kampaņa

1798. gada maijā ģenerālis Napoleons devās uz kampaņu Ēģiptē. Francijai vajadzēja apdraudēt Britu Indiju, un Francijas direktorija bija nobažījusies, ka Napoleons varētu pārņemt kontroli pār Franciju. Francijas armija Napoleona vadībā guva pārliecinošu uzvaru kaujā pie piramīdām. Gāja bojā tikai 300 franču karavīru, bet tika nogalināti tūkstošiem mamluku (sena vara Tuvajos Austrumos). Taču viņa armiju novājināja buboņu mēris un sliktais apgādājums, jo Nīlaskaujā cieta sakāvi flote. Ēģiptes kampaņa bija militāra neveiksme, bet kultūras ziņā tā bija veiksmīga. Rozetes akmeni atrada franču inženieris kapteinis Pjērs-Fransuā Bušārs, un franču zinātnieks Žans-Fransuā Šampolions spēja izlasīt akmenī esošos vārdus. Napoleons atgriezās Francijā, jo mainījās Francijas valdība. Daži uzskata, ka Napoleonam nevajadzēja atstāt savus karavīrus Ēģiptē. Napoleons palīdzēja vadīt 1799. gada novembrī notikušo Brumēra apvērsumu.

Bonaparts atgriezās Parīzē 1799. gada oktobrī. Francijas stāvoklis bija uzlabojies, pateicoties vairākām uzvarām, taču Republika bija bankrotējusi, un neefektīvā direktorija bija nepopulāra Francijas iedzīvotāju vidū. Pie viņa vērsās viens no direktoriem, Emanuels Žozefs Sjess, ar lūgumu atbalstīt apvērsumu, lai gāztu konstitucionālo valdību. Starp sazvērestības vadītājiem bija viņa brālis Luciēns Bonaparts (Piecsimt locekļu padomes priekšsēdētājs), Rodžērs Djuko, vēl viens direktors Žozefs Fušē un Šarls Moriss Taleirāns. Pārējie deputāti saprata, ka viņiem draud apvērsuma mēģinājums. Saskaroties ar viņu protestiem, Bonaparts vadīja karaspēku, lai pārņemtu kontroli un izklīdinātu viņus, un tā tika izveidots jauns likumdevējs, kas par trim pagaidu konsuliem valdības pārvaldīšanai iecēla Bonapartu, Sjē un Diuko.

Siejess cerēja dominēt jaunajā režīmā, taču Bonaparts viņu pārspēja. Napoleons izstrādāja VIII gada konstitūcijas projektu un nodrošināja savu ievēlēšanu par pirmo konsulu. Tas padarīja Bonapartu par ietekmīgāko personu Francijā, un viņš apmetās uz rezidenci Tjlerī.

1800. gadā Napoleons nodrošināja savu varu, šķērsojot Alpus un pie Marengo sakaujot austriešus. Pēc tam viņš vienojās par vispārēju mieru Eiropā, kas noteica Reinas upi par Francijas austrumu robežu. Viņš arī noslēdza vienošanos ar pāvestu (1801. gada konkordāts), kas veicināja Francijas iekšzemes mieru, izbeidzot strīdu ar Romas katoļu baznīcu, kas bija radies Franču revolūcijas laikā.

Francijā tika reorganizēta administrācija, vienkāršota tiesu sistēma un centralizēti kontrolētas visas skolas. Francijas tiesību akti tika standartizēti Napoleona kodeksā jeb civilkodeksā un sešos citos kodeksos. Tie garantēja revolūcijā izcīnītās tiesības un brīvības, tostarp vienlīdzību likuma priekšā un reliģijas brīvību.

Bonaparts atgriezās Parīzē 1799. gada oktobrī. Francijas stāvoklis bija uzlabojies, pateicoties vairākām uzvarām, taču Republika bija bankrotējusi, un neefektīvā direktorija bija nepopulāra Francijas iedzīvotāju vidū. Pie viņa vērsās viens no direktoriem, Emanuels Žozefs Sjess, ar lūgumu atbalstīt apvērsumu, lai gāztu konstitucionālo valdību. Starp sazvērestības līderiem bija viņa brālis Luciēns Bonaparts (Piecsimt locekļu padomes priekšsēdētājs), Rodžērs Djuko, vēl viens direktors Žozefs Fušē un Šarls Moriss Taleirāns. Pārējie deputāti saprata, ka viņiem draud apvērsuma mēģinājums. Saskaroties ar viņu protestiem, Bonaparts vadīja karaspēku, lai pārņemtu kontroli un izklīdinātu viņus, un tā tika izveidots jauns likumdevējs, kas par trim pagaidu konsuliem valdības pārvaldīšanai iecēla Bonapartu, Sjē un Diuko.

Siejess cerēja dominēt jaunajā režīmā, taču Bonaparts viņu pārspēja. Napoleons izstrādāja VIII gada konstitūcijas projektu un nodrošināja savu ievēlēšanu par pirmo konsulu. Tas padarīja Bonapartu par ietekmīgāko personu Francijā, un viņš apmetās uz rezidenci Tjlerī.

1800. gadā Napoleons nodrošināja savu varu, šķērsojot Alpus un pie Marengo sakaujot austriešus. Pēc tam viņš vienojās par vispārēju mieru Eiropā, kas noteica Reinas upi par Francijas austrumu robežu. Viņš arī noslēdza vienošanos ar pāvestu (1801. gada konkordāts), kas veicināja Francijas iekšzemes mieru, izbeidzot strīdu ar Romas katoļu baznīcu, kas bija radies Franču revolūcijas laikā.

Francijā tika reorganizēta administrācija, vienkāršota tiesu sistēma un centralizēti kontrolētas visas skolas. Francijas tiesību akti tika standartizēti Napoleona kodeksā jeb civilkodeksā un sešos citos kodeksos. Tie garantēja revolūcijā izcīnītās tiesības un brīvības, tostarp vienlīdzību likuma priekšā un reliģijas brīvību.

1804. gada februārī bijušais policijas ministrs Žozefs Fušs atklāja britu finansiālu sazvērestību pret Bonapartu. Tas deva Napoleonam iemeslu sākt mantojamu dinastiju. 1804. gada 2. decembrī Napoleons Bonaparts kronēja sevi par "Francijas imperatoru". Francijas iedzīvotāji neuzskatīja viņu par vecā režīma monarhu, jo viņam piederēja Romas impērijas tituls. Viņš uzaicināja pāvestu Piju VII vērot savu kronēšanu Parīzes Notre Dame katedrālē. Ceremonijas laikā Napoleons I paņēma kroni no pāvesta rokas un uzlika to sev uz galvas. Napoleons un pāvests par to bija vienojušies. Milānas katedrālē 1805. gada 26. maijā Napoleonu kronēja par Itālijas karali ar Lombardijas dzelzs kroni.

Reformas

Lai atjaunotu labklājību, Napoleons modernizēja finanses. Viņš regulēja ekonomiku, lai kontrolētu cenas, veicināja jaunu rūpniecību, kā arī būvēja ceļus un kanālus. Lai nodrošinātu labi apmācītus ierēdņus un militārpersonas, viņš veicināja valsts skolu sistēmu stingrā valdības kontrolē. Viņš arī atcēla dažas revolūcijas sociālās reformas. Ar 1801. gada konkordātu viņš noslēdza mieru ar katoļu baznīcu. Konkordāts saglabāja Baznīcu valsts kontrolē, bet atzina katoļu reliģisko brīvību.

Napoleons I guva atbalstu visās šķirās. Viņš mudināja emigrējušos iedzīvotājus atgriezties, ja vien viņi dos uzticības zvērestu. Zemnieki jutās atviegloti, kad viņš atzina viņu tiesības uz zemi, ko viņi bija iegādājušies revolūcijas laikā. Napoleonam visvairāk pretojās roajālisti un republikāņi.

Napoleona kodekss

Viena no Napoleona ilglaicīgākajām reformām bija jauns likumu kodekss, ko tautā dēvē par Napoleona kodeksu. Tajā tika ietverti tādi Apgaismības laika principi kā visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā, reliģiskā tolerance un uz tikumību balstīta paaugstināšana. Taču Napoleona kodekss atcēla dažas Franču revolūcijas reformas. Piemēram, sievietes saskaņā ar jauno kodeksu zaudēja lielāko daļu no savām nesen iegūtajām tiesībām. likums uzskatīja sievietes par nepilngadīgām, kuras nevarēja izmantot pilsonības tiesības. Mājsaimniecību vadītāji vīrieši atguva pilnīgu varu pār savām sievām un bērniem. Arī šajā gadījumā Napoleons vairāk novērtēja kārtību un varu, nevis individuālās tiesības.

Lielā impērija

Imperators Napoleons atteicās no plāniem iebrukt Anglijā un vērsās pret Austro-Krievijas karaspēku, 1805. gada 2. decembrī sakaujot to Austerlicas kaujā. 1806. gadā Napoleons sagrāva prūšu armiju pie Jēnas un Auerštates un krievu armiju pie Frīdlandes. 1806. gadā viņš kronēja savu vecāko brāli Žozefu Bonapartu par Neapoles un Sicīlijas karali un pārveidoja Nīderlandes Republiku par sava brāļa Luija Holandes karalisti. Napoleons izveidoja arī Reinas konfederāciju (lielāko daļu Vācijas zemju), kuras aizbildnis viņš bija.

Lai leģitimizētu savu valdīšanu, viņš šķīrās no sievas Žozefīnes un apprecējās ar Mariju Luīzi, Parmas hercogieni un Austrijas imperatora Franciska I meitu. Drīz vien viņa dzemdēja dēlu un Bonapartu dinastijas mantinieku. Viņu nosauca par Napoleonu Fransuā Žozefu Šarlu Bonapartu jeb Napoleonu II, un kopš dzimšanas kronēja par Romas karali.

1807. gada jūlijā Tilsitē Napoleons kļuva par sabiedroto Krievijas caram Aleksandram Romanovam un ievērojami samazināja Prūsijas teritoriju. Viņš arī pievienoja impērijai jaunas valstis: Vestfālenes karalisti sava jaunākā brāļa Hieronīma vadībā, Varšavas hercogisti un citas valstis.

Pārvarēt

Erfurtes kongress centās saglabāt Krievijas un Francijas aliansi, un pēc pirmās tikšanās Tilzē 1807. gadā abu valstu vadītājiem bija draudzīgas personiskas attiecības. Tomēr 1812. gada 23. jūnijā Napoleons uzsāka karu ar Krieviju. Franču iebrukums Krievijā sagrāva daudzas Krievijas pilsētas un ciemus, bet, kad viņi sasniedza Maskavu, bija jau ziema. Krievu armijas taktikas dēļ, kas paredzēja izdedzināt zemi, francūži atrada maz pārtikas sev un saviem zirgiem. Napoleona armija nespēja sakaut krievus. Krievi sāka uzbrukt. Napoleonam un viņa armijai nācās atgriezties Francijā. Napoleona atkāpšanās laikā franči ļoti cieta. Lielākā daļa karavīru tā arī neatgriezās Francijā. Viņa armija bija samazinājusies līdz 70 000 karavīru un 40 000 atpalikušo pret vairāk nekā trīs reizes lielāku sabiedroto karaspēku. Visbeidzot 1813. gada Nāciju kaujā sabiedrotie viņu sakāva: Zviedrija, Krievija, Austrija un Prūsija.

1804. gada februārī bijušais policijas ministrs Žozefs Fušs atklāja britu finansiālu sazvērestību pret Bonapartu. Tas deva Napoleonam iemeslu sākt mantojamu dinastiju. 1804. gada 2. decembrī Napoleons Bonaparts kronēja sevi par "Francijas imperatoru". Francijas iedzīvotāji neuzskatīja viņu par vecā režīma monarhu, jo viņam piederēja Romas impērijas tituls. Viņš uzaicināja pāvestu Piju VII vērot savu kronēšanu Parīzes Notre Dame katedrālē. Ceremonijas laikā Napoleons I paņēma kroni no pāvesta rokas un uzlika to sev uz galvas. Napoleons un pāvests par to bija vienojušies. Milānas katedrālē 1805. gada 26. maijā Napoleonu kronēja par Itālijas karali ar Lombardijas dzelzs kroni.

Reformas

Lai atjaunotu labklājību, Napoleons modernizēja finanses. Viņš regulēja ekonomiku, lai kontrolētu cenas, veicināja jaunu rūpniecību, kā arī būvēja ceļus un kanālus. Lai nodrošinātu labi apmācītus ierēdņus un militārpersonas, viņš veicināja valsts skolu sistēmu stingrā valdības kontrolē. Viņš arī atcēla dažas revolūcijas sociālās reformas. Ar 1801. gada konkordātu viņš noslēdza mieru ar katoļu baznīcu. Konkordāts saglabāja Baznīcu valsts kontrolē, bet atzina katoļu reliģisko brīvību.

Napoleons I guva atbalstu visās šķirās. Viņš mudināja emigrējušos iedzīvotājus atgriezties, ja vien viņi dos uzticības zvērestu. Zemnieki jutās atviegloti, kad viņš atzina viņu tiesības uz zemi, ko viņi bija iegādājušies revolūcijas laikā. Napoleonam visvairāk pretojās roajālisti un republikāņi.

Napoleona kodekss

Viena no Napoleona ilglaicīgākajām reformām bija jauns likumu kodekss, ko tautā dēvē par Napoleona kodeksu. Tajā tika ietverti tādi Apgaismības laika principi kā visu pilsoņu vienlīdzība likuma priekšā, reliģiskā tolerance un uz tikumību balstīta paaugstināšana. Taču Napoleona kodekss atcēla dažas Franču revolūcijas reformas. Piemēram, sievietes saskaņā ar jauno kodeksu zaudēja lielāko daļu no savām nesen iegūtajām tiesībām. likums uzskatīja sievietes par nepilngadīgām, kuras nevarēja izmantot pilsonības tiesības. Mājsaimniecību vadītāji vīrieši atguva pilnīgu varu pār savām sievām un bērniem. Arī šajā gadījumā Napoleons vairāk novērtēja kārtību un varu, nevis individuālās tiesības.

Lielā impērija

Imperators Napoleons atteicās no plāniem iebrukt Anglijā un vērsās pret Austro-Krievijas karaspēku, 1805. gada 2. decembrī sakaujot to Austerlicas kaujā. 1806. gadā Napoleons sagrāva prūšu armiju pie Jēnas un Auerštates un krievu armiju pie Frīdlandes. 1806. gadā viņš kronēja savu vecāko brāli Žozefu Bonapartu par Neapoles un Sicīlijas karali un pārveidoja Nīderlandes Republiku par sava brāļa Luija Holandes karalisti. Napoleons izveidoja arī Reinas konfederāciju (lielāko daļu Vācijas zemju), kuras aizbildnis viņš bija.

Lai leģitimizētu savu valdīšanu, viņš šķīrās no sievas Žozefīnes un apprecējās ar Mariju Luīzi, Parmas hercogieni un Austrijas imperatora Franciska I meitu. Drīz vien viņai piedzima dēls un Bonapartudinastijas mantinieks. Viņu nosauca par Napoleonu Fransuā Žozefu Šarlu Bonapartu jeb Napoleonu II, un kopš dzimšanas kronēja par Romas karali.

1807. gada jūlijā Tilsitē Napoleons kļuva par sabiedroto Krievijas caram Aleksandram Romanovam un ievērojami samazināja Prūsijas teritoriju. Viņš arī pievienoja impērijai jaunas valstis: Vestfālenes karalisti sava jaunākā brāļa Hieronīma vadībā, Varšavas hercogisti un citas valstis.

Pārvarēt

Erfurtes kongress centās saglabāt Krievijas un Francijas aliansi, un pēc pirmās tikšanās Tilzē 1807. gadā abu valstu vadītājiem bija draudzīgas personiskas attiecības. Tomēr 1812. gada 23. jūnijā Napoleons uzsāka karu ar Krieviju. Franču iebrukums Krievijā sagrāva daudzas Krievijas pilsētas un ciemus, bet, kad viņi sasniedza Maskavu, bija jau ziema. Krievu armijas taktikas dēļ, kas paredzēja izdedzināt zemi, francūži atrada maz pārtikas sev un saviem zirgiem. Napoleona armija nespēja sakaut krievus. Krievi sāka uzbrukt. Napoleonam un viņa armijai nācās atgriezties Francijā. Napoleona atkāpšanās laikā franči ļoti cieta. Lielākā daļa karavīru tā arī neatgriezās Francijā. Viņa armija bija samazinājusies līdz 70 000 karavīru un 40 000 atpalikušo pret vairāk nekā trīs reizes lielāku sabiedroto karaspēku. Visbeidzot 1813. gada Nāciju kaujā sabiedrotie viņu sakāva: Zviedrija, Krievija, Austrija un Prūsija.

Napoleonam nebija citas izvēles, kā vien atteikties no troņa par labu savam dēlam. Tomēr sabiedrotie atteicās to pieņemt. 1814. gada 11. aprīlī Napoleons bez nosacījumiem atteicās no amata. Pirms oficiālās abdikācijas Napoleons mēģināja izdarīt pašnāvību ar tableti, taču tas neizdevās. Ar Fontenblo līgumu uzvarētāji viņu izsūtīja uz Elbu, salu Vidusjūrā ar 12 000 iedzīvotāju. Sabiedrotie ļāva Napoleonam paturēt imperatora titulu "Elbas imperators" un pabalstu 2 miljonu franku apmērā gadā. Napoleons pat pieprasīja 21 lielgabala salūtu kā Elbas salas imperators. Daudzi delegāti bažījās, ka Elba atrodas pārāk tuvu Eiropai, lai turētu tik bīstamu spēku.

Napoleonam nebija citas izvēles, kā vien atteikties no troņa par labu savam dēlam. Tomēr sabiedrotie atteicās to pieņemt. 1814. gada 11. aprīlī Napoleons bez nosacījumiem atteicās no amata. Pirms oficiālās abdikācijas Napoleons mēģināja izdarīt pašnāvību ar tableti, taču tas neizdevās. Ar Fontenblo līgumu uzvarētāji viņu izsūtīja uz Elbu, salu Vidusjūrā ar 12 000 iedzīvotāju. Sabiedrotie ļāva Napoleonam paturēt imperatora titulu "Elbas imperators" un pabalstu 2 miljonu franku apmērā gadā. Napoleons pat pieprasīja 21 lielgabala salūtu kā Elbas salas imperators. Daudzi delegāti bažījās, ka Elba atrodas pārāk tuvu Eiropai, lai turētu tik bīstamu spēku.

Atšķirts no dēla un sievas, kas bija nonākuši Austrijas kontrolē, atņemts no Fonteblo līguma garantētā pabalsta un zinot par baumām, ka drīzumā tiks izsūtīts uz nomaļu salu Atlantijas okeānā, Napoleons 1815. gada 26. februārī aizbēga no Elbas. 1815. gada 1. martā viņš devās pārsteiguma gājienā uz Parīzi. Viņam pievienojās bijušais karaspēks, un Luijs XVIII aizbēga trimdā. Viņš atkal kļuva par Francijas valdnieku uz 100 dienām. 1815. gada 18. jūnijā Vaterlo kaujā Napoleonu sakāva briti Velingtona hercoga un prūšu vadībā. 1815. gada 18. jūnijā šī bija viņa pēdējā kauja. Napoleonu atkal sagūstīja un aizveda uz viņa otro trimdu Svētās Helēnas salā Atlantijas okeānā.

Atšķirts no dēla un sievas, kas bija nonākuši Austrijas kontrolē, atņemts no Fonteblo līguma garantētā pabalsta un zinot par baumām, ka drīzumā tiks izsūtīts uz nomaļu salu Atlantijas okeānā, Napoleons 1815. gada 26. februārī aizbēga no Elbas. 1815. gada 1. martā viņš devās pārsteiguma gājienā uz Parīzi. Viņam pievienojās viņa bijušais karaspēks, un Luijs XVIII aizbēga trimdā. Viņš atkal kļuva par Francijas valdnieku uz 100 dienām. 1815. gada 18. jūnijā Vaterlo kaujā Napoleonu sakāva briti Velingtona hercoga un prūšu vadībā. 1815. gada 18. jūnijā šī bija viņa pēdējā kauja. Napoleonu atkal sagūstīja un aizveda uz viņa otro trimdu Svētās Helēnas salā Atlantijas okeānā.

Napoleonu nosūtīja uz Svētās Helēnas salu Āfrikas piekrastē. Viņš nomira 1821. gada 5. maijā no kuņģa vēža. Napoleons pastāvīgi sekojis līdzi notikumiem laikrakstā The Times un cerēja uz atbrīvošanu gadījumā, ja Olands kļūtu par premjerministru. Bija arī citi sazvērestības plāni Napoleona atbrīvošanai no gūsta, tostarp viens no Teksasas štata, kur trimdā esošie Lielās armijas karavīri vēlējās atjaunot Napoleona impēriju Amerikā. Bija pat plāns viņu glābt ar primitīvu zemūdeni. Lordam Baironam Napoleons bija romantiskā varoņa, vajāta, vientuļa un nepilnīga ģēnija, iemiesojums. Ziņas par to, ka Napoleons Longvudā nodarbojies ar dārzkopību, uzrunāja arī mājīgākas britu jūtas.

Napoleonu nosūtīja uz Svētās Helēnas salu Āfrikas piekrastē. Viņš nomira 1821. gada 5. maijā no kuņģa vēža. Napoleons pastāvīgi sekojis līdzi notikumiem laikrakstā The Times un cerēja uz atbrīvošanu gadījumā, ja Olands kļūtu par premjerministru. Bija arī citi sazvērestības plāni Napoleona atbrīvošanai no gūsta, tostarp viens no Teksasas štata, kur trimdā esošie Lielās armijas karavīri vēlējās atjaunot Napoleona impēriju Amerikā. Bija pat plāns viņu glābt ar primitīvu zemūdeni. Lordam Baironam Napoleons bija romantiskā varoņa, vajāta, vientuļa un nepilnīga ģēnija, iemiesojums. Ziņas par to, ka Napoleons Longvudā nodarbojies ar dārzkopību, uzrunāja arī mājīgākas britu jūtas.

Francūži joprojām lepojas ar Napoleona slavas dienām. Napoleona kodekss atspoguļo mūsdienu Francijas konstitūciju. Ieroči un cita veida militārās tehnoloģijas revolūcijas un Napoleona laikmetā lielā mērā nemainījās, taču 18. gadsimta operatīvā mobilitāte piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Vislielākā Napoleona ietekme bija karadarbības vadīšanā. Viņa popularitāte vēlāk palīdzēja viņa brāļadēlam Luijam Napoleonam kļūt par Francijas valdnieku.

Pasaules arēnā Napoleona iekarošana izplatīja revolūcijas idejas. Viņam neizdevās padarīt Eiropu par Francijas impēriju. Tā vietā viņš izraisīja nacionālistiskas jūtas visā Eiropā. Viņu dēvēja arī par "Francijas vadoni".

Francūži joprojām lepojas ar Napoleona slavas dienām. Napoleona kodekss atspoguļo mūsdienu Francijas konstitūciju. Ieroči un cita veida militārās tehnoloģijas revolūcijas un Napoleona laikmetā lielā mērā nemainījās, taču 18. gadsimta operatīvā mobilitāte piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Vislielākā Napoleona ietekme bija karadarbības vadīšanā. Viņa popularitāte vēlāk palīdzēja viņa brāļadēlam Luijam Napoleonam kļūt par Francijas valdnieku.

Pasaules arēnā Napoleona iekarošana izplatīja revolūcijas idejas. Viņam neizdevās padarīt Eiropu par Francijas impēriju. Tā vietā viņš izraisīja nacionālistiskas jūtas visā Eiropā. Viņu dēvēja arī par "Francijas vadoni".