Aleksandrs I — Krievijas imperators (1777–1825): dzīve, valdīšana, noslēpumi

Atklāj Aleksandra I dzīvi, valdīšanu un noslēpumus — no Napoleona kariem un troņa līdz mistiskajai nāvei Taganrogā. Biogrāfija, politiskie lēmumi un leģendas.

Krievijas Aleksandrs I (krievu: Александр I Павлович, Aleksandr I Pavlovič) (1777. gada 23. decembris [O.S. 12. decembris] - 1825. gada 1. decembris [O.S. 19. novembris]), pazīstams arī kā Aleksandrs Благословенный (krievu: Александр Благословенный), bija Krievijas imperators no 1801. gada 23. marta līdz 1825. gada 1. decembrim un pirmais Krievijas karalis Polijā no 1815. līdz 1825. gadam. Viņš bija arī pirmais Krievijas lielkņazs Somijā un Lietuvā.

Viņš piedzima Sanktpēterburgā lielkņaza Pāvila Petroviča (vēlāk imperatora Pāvila I) un Marijas Fjodorovnas, Virtembergas hercoga meitas, ģimenē. Pēc tēva slepkavības 1801. gadā Aleksandrs stājās tronī un valdīja Krievijā Napoleona karu laikā, sākot ar vispārēju aktīvu līdzdalību Eiropas alianšu veidošanā un beidzot ar 1812. gada atgriešanās karu pret Napoleonu.

Viņa pēkšņā nāve Taganrogā 1825. gada decembrī, oficiāli reģistrēta kā nāve no slimības, izraisīja daudz baumu un spekulāciju. Daļa sabiedrības apgalvoja, ka Aleksandrs nemaz nav miris, bet pazudis, lai atlikušo mūžu pavadītu anonīmi kā askētis vai mūks.

Izglītība un personība

Aleksandrs saņēma tradicionālu cara dēla izglītību ar privātiem skolotājiem, kam bija liela ietekme uz viņa intelektuālo un politisko attīstību. Jaunībā viņš demonstrēja liberālākas noskaņas un interesi par Eiropas idejām — īpaši humanitāriem un konstitucionāliem jautājumiem — taču vēlākās valdīšanas gados kļuva konservatīvāks un reliģiozāks. Viņa raksturā saplūda kontrasti: politiska diplomātija un pragmatisms ārlietās, reizēm spēcīga garīga interese un mistiska tieksme pēc iekšējas pārveides.

Valdīšana un reformas

Aleksandra valdīšana sākās ar cerību uz reformas virzienu; viņš centās modernizēt valsts pārvaldi, taču reforma satricinājumu un interesu pretrunu dēļ bieži bija fragmentāra.

• Valsts pārvaldes reorganizācija: 1802. gadā tika izveidota mūsdienīgā ministriju sistēma, lai centralizētu un racionalizētu administrāciju.
• Valsts padome: 1810. gadā dibināta Valsts padome (Senāts/State Council) kā konsultatīvi likumdošanas orgāns.
• Izglītība un kultūra: jaunas skolas un atbalsts zinātnei — Aleksandrs atbalstīja izglītības un kultūras iniciatīvas, lai gan plašas sabiedriskās reformas attiecībā uz sērbām netika īstenotas.
• Tiesiskums: tiesu un administratīvo praksi mēģināja sakārtot, tomēr reformu īstenošana bija ierobežota, sevišķi attiecībā uz zemes īpašumtiesībām un sērbām.

Ārpolitika un Napoleona kari

Aleksandra valdīšana ir cieši saistīta ar Napoleona kariem un Eiropas pārbūvi pēc to beigām. Sākotnēji Krievija piedalījās dažādās koalīcijās pret Franciju; 1807. gadā tika noslēgts Tilsitas līgums ar Napoleonu, kas īsi nodrošināja mieru, tomēr 1812. gadā Francijas iebrukums Krievijā izraisīja plašu tautas pretestību un galu galā Napoleona sakāvi.

Pēc uzvaras pār Napoleonu Aleksandrs ieguva nozīmīgu lomu Eiropas ierobežošanā un restaurācijā — viņš aktīvi piedalījās 1814.–1815. gada miera konferencēs un bija viens no iniciatoriem Svētās alianses izveidei (Holy Alliance), kas centās stiprināt tradicionālo monarhiju un kristīgo morāli Eiropas politikā.

Polijas karaliste un citi tituli

Pēc Vīnes kongresa 1815. gadā Aleksandrs kļuva par Kongresa Polijas (Polijas karalistes) valdnieku un saglabāja lielkņaza titulus Lietuvā un Somijā. Šis posms iezīmēja viņa ietekmes paplašināšanos Centrālajā un Austrumeiropā, taču arī radīja spriedzi starp padomju interešu saglabāšanu un vietējo autonomiju prasībām Polijā un citur.

Nākotnes pēcteči un pēctecība

Aleksandra valdīšanas beigu posms bija sarežģīts arī dinastiskā līmenī — viņam nebija dzīvotspējīga tiesiska atstājēja, kas radīja neziņu par tronī pēc viņa nāves (brāļa Konstantīna neoficiāla atteikšanās no troņa vēlāk radīja situāciju, kas veicināja 1825. gada Decembrisma sacelšanos). Pēc Aleksandra nāves tronī stājās viņa brālis Nikolajs I, kura valdība kļuva krietni autoritārāka.

Noslēpumi ap nāvi un Feodora Kuzmiča leģenda

Oficiālā versija vēsta, ka Aleksandrs miris Taganrogā no pēkšņas slimības 1825. gada 1. decembrī (N.S.). Tomēr parādījās stāsti, ka viņš nav gājis bojā, bet pazudis un vēlāk dzīvojis kā askēts mūks, pazīstams kā Feodors Kuzmič. Šie mīti un baumas daļēji izriet no viņa personiskā garsīguma un pēkšņās aiziešanas no publiskās dzīves. Lai gan nav pārliecinošu pierādījumu, jautājums par Aleksandra “pazušanu” ir saglabājis sabiedrības interesi un literāru interpretāciju, veidojot papildus noslēpumu viņa tēlam.

Mantojums

• Pozitīvi: viņa pārvaldē Krievija guva galveno lomu Eiropas politikas sakārtošanā pēc Napoleona sakāves; tika modernizēta valsts administrācija, pastiprināta loma starptautiskajā diplomātijā.
• Negatīvi: iekšpolitiskās reformas bija nepilnīgas, jautājums par sērbu likteni palika neatrisināts, un valdības nogriešanās uz konservatīvismu ierobežoja liberālo cerību īstenošanu.

Aleksandra I valdīšana ir sarežģīts vēstures posms: viņš bija cilvēks ar intelektuālām ambīcijām un garīgu noslieci, kurš spēja īstenot nozīmīgu ārpolitisku uzvaru, taču iekšpolitikas transformācija palika nepilnīga. Viņa dzīve un noslēpumainā nāve vēl joprojām piesaista vēsturniekus un plašāku sabiedrību.

Noslēpumaina nāve

Caram Aleksandram I kļuva aizvien aizdomīgāki apkārtējie, īpaši pēc tam, kad viņu mēģināja nolaupīt, kad viņš bija ceļā uz konferenci Āhenē, Vācijā.

1825. gada rudenī imperators aizbrauca uz Krievijas dienvidiem, jo viņa sieva aizvien vairāk slimoja. Ceļojuma laikā viņš saaukstējās, kas pārauga tīfūzē, no kuras viņš 1825. gada 19. novembrī (O.S.)/1. decembrī dienvidu pilsētā Taganrogā nomira. Viņa sieva nomira dažus mēnešus vēlāk, kad imperatora līķis tika pārvests uz Sanktpēterburgu bēru ceremonijai. Pēterburgas Pēterbaznīcas Svētā Pētera un Pāvila katedrālē viņš tika apglabāts 1826. gada 13. martā.

Cara negaidītā nāve tālu no galvaspilsētas izraisīja baumas, ka viņa nāve un bēres ir inscenētas, lai viņš varētu pavadīt atlikušo mūžu vientulībā. Daži stāsta, ka bijušais imperators kļuvis par mūku Počajevas Lavrā vai Kijevas-Pečerskas Lavrā, vai kur citur. Noslēpumainais vientuļnieks Fjodors Kuzmičs (vai Kozmičs) parādījās Sibīrijā 1836. gadā, nomira netālu no Tomskas 1864. gadā un galu galā tika pasludināts par pareizticīgo baznīcas svēto. Daudzi cilvēki, tostarp daži vēsturnieki, ir izvirzījuši teoriju, ka viņš bija Aleksandrs I ar pieņemtu identitāti. Lai gan ir liecības, ka "Fjodors Kozmičs" savā agrākajā dzīvē, iespējams, piederēja pie augstāka sabiedrības slāņa, apgalvojumi, ka viņš bija Aleksandrs I, nekad nav pierādīti.

Aleksandra I nāve Taganrogā (19. gadsimta litogrāfija.


Aleksandra I pils Taganrogā, kur 1825. gadā nomira Krievijas imperators.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas bija Krievijas Aleksandrs I?

J: Kad dzimis Krievijas Aleksandrs I?

J: Kad Krievijas Aleksandrs I kļuva par imperatoru?

Jautājums: Kurā periodā Krievijas Aleksandrs I valdīja Krievijā?

Jautājums: Kad nomira Krievijas Aleksandrs I?

J: Kas izraisīja baumu izplatīšanos par Aleksandra I Krievijas nāvi?

J: Kā bija pazīstams Krievijas Aleksandrs I?

Meklēt pēc burta